Meklē prieku iespējās, kas piepildāmas

2018. gada 29. jūnijs 00:00

1534

Vasara noteikti ir tas gadalaiks, kad kaut kur izkustēties no mājām gribas pat īsteniem mājās sēdētājiem. Tas, protams, ir saprotami, jo tieši prom no mājām pa īstam var izjust atšķirību no ikdienas. Sarunās ar cilvēkiem nereti esmu saklausījusi tādu kā rūgtumu vai aizvainojumu, ka visi jau nevar pa ārzemēm “braukāties” kā daži labi citi, jo nepietiek naudas, tāpēc kāds gan tur prieks no atvaļinājuma. Man gribas teikt, ka visiem un vienmēr nemaz nevajag “braukāties” pa ārzemēm, jo katram dzīves posmam un situācijai der savs modelis, galvenais, lai mēs nevis vaimanātu par to, ko nevaram, bet meklētu tās iespējas, ko varam un kas sniegtu gandarījumu un atpūtu. Protams, ja apgādībā ir mazi vai vēl skolojami bērni, tad ir tikai normāli, ka prioritāras ir bērnu vajadzības, nevis kādi ārzemju ceļojumi. Taču arī tad, ja maks nav piebāzts ar naudu, cilvēkiem ir jāmeklē iespējas, lai ikdienu atsvaidzinātu ar izklaidi, kas ceļ spārnos. Varbūt mana pieredze iedvesmos kaut divus lasītājus. Kāpēc divus? Jo divatā viss ir divreiz priecīgāks.
Man personīgi pašai ļoti patīk skatīties ceļojumu bildes, lasīt aprakstus, atsauksmes no citiem cilvēkiem par to, ko viņi izbaudījuši un par labu atzinuši, un es nebeidzu brīnīties, cik daudz ir iespēju, par kurām dzirdu pirmo reizi. Nesen mana kolēģe Santa rakstīja par Ventspili. Tās nav ārzemes, bet aizbraukšana līdz Latvijas otrai malai arī prasa līdzekļus, pie tam diez vai būtu prātīgi turp doties uz vienu dienu. Tad nu, ņemot vērā Latvijas cenas, ceļojums uz Ventspili varētu būt līdzvērtīgs, piemēram, aizbraukšanai līdz Pērnavai, kas arī ir ārzemes. Izmantojot iespēju izpausties laikraksta slejās, padalīšos ar savu pieredzi, kā meklēju mazos prieciņus brīžos, kad ir brīvs un ļoti gribas kaut kur paceļot.
Igaunija un Lietuva ir mūsu kaimiņvalstis, kuru piedāvājumu var izmantot, ja nav iespēju aizlidot līdz kādai tālākai zemei. Mums Igaunija ir pāris soļu atstatumā, tāpēc sākšu ar to.

Valga
Ko zinām par šo pilsētu? Tā ir Valkas dvīņupilsēta, kas ikdienā dzīvo savu dzīvi. Tik ļoti pazīstama, tomēr tā ir tuvākā ārzemju pilsēta. Vai esat tur redzējuši vairāk par centra ielām un dažiem veikaliem, kuros latvieši iegriežas pēc kafijas un vēl kādām citām precēm? Valgā, manuprāt, ir piecas vietas, kuras būtu vērts apmeklēt. Valgas Jāņa baznīca. Tā ir ne tikai kādreizējā Valkas baznīca, bet tajā ir unikālas ērģeles un ļoti unikāls kupols. Vēstures faktos minēts, ka Jāņa baznīca pilsētas centrā uzbūvēta 1816. gadā pēc arhitekta K. Haberlanda projekta un tā ir vienīgā baznīca Igaunijā ar ovālu pamatu plānu. Unikālās ērģeles ir saglabājušās oriģinālā veidolā, un tās ir Igaunijā vienīgais saglabājies meistara Fridriha Ladegasta būvētais instruments. Vēl būtiski ir minēt, ka Valgā esošās ērģeles ietilpst Eiropas 200 labāko ērģeļu skaitā. Vai esat dzirdējuši, kā tās skan? Pēdējais laiks saņemties un doties turp. Baznīcai gan ir savs “darba laiks”. Pirmdienās, otrdienās, trešdienās un svētdienās tā atvērta no pulksten 11 līdz 16, ceturtdienās un piektdienās – no 12 līdz 15, bet sestdienās baznīca slēgta. Otra vieta, kur vērts aizstaigāt, – Sedes parks pie Valgas kultūras centra, kur ir atklāts varens piemineklis latviešu rakstnieka Augusta Gailīša radītajam noveles tēlam Nipernādijam. Skulptūras autors ir Jāks Soanss. Kas tad tas ir par latvieti, kurš izpelnījies pieminekli igauņu zemē? Novelists un romānu autors Augusts Gailītis dzimis 1891. gadā netālu no Sangastes muižas Kuiksilā. Viņa tēvs bija latvietis, māte – igauniete. Skolojies rakstnieks ir Valkā. Igauņi ļoti novērtējuši noveli “Tomass Nipernādijs”, kas tulkota daudzās valodās.
“Augusta Gailīša romāna varonis Tomass Nipernādijs ir vīrs, kurš ik vasaru ceļo pa pasauli. Savos ceļojumos viņš iepazīst vietas un cilvēkus, kā arī ar savu personības valdzinājumu apbur ne vienu vien sievieti. Lai iepatiktos citiem, viņš katrreiz par sevi stāsta citu stāstu, un, atkarībā no apstākļiem, uzdod sevi par mācītāju, ganu zēnu, mājsaimnieku, pasaku zinātnieku, purvu susinātāju, matrozi u.tml. Tā vien šķiet, ka viņš mīl visas sievietes, kuras satiek savā ceļā, jo mīlestībā Nipernādijs atzīstas ikvienai. Tomēr Tomass viņas tā pa īstam nemīl, vien rotaļājas un manipulē, lai pateiktu ardievas un atkal dotos ceļā. Noveles varonis neprot stāstīt patiesību, viņš ir sapinies savos melos, atstājot aiz sevis tukšas cerības un vilšanos. Viņš nespēj ilgi uzkavēties vienā vietā, bet tie brīži, ko viņš dāvā sievietēm, esot kopā, ir skaistākie viņu dzīvē, jo liek aizmirst ikdienas rūpes un ļauj iegrimt brīnišķīgajā fantāziju pasaulē. Žēl tikai, ka šie mirkļi ir tik īsi, jo Nipernādijam atkal jādodas tālāk savas īstās laimes meklējumos,” teikts aprakstā par šo darbu. Trešā vieta, kas Valgā jāapmeklē, ir pilsētas muzejs. Nezinu īsti, kā aprakstīt muzeju ar tā piedāvājumu, jo katrs tur saskatīs ko savu. Ir atzīts, ka Valgas muzejs, kas atrodas pilsētas centrā, skaistā ēkā, ir dzīvīgs un moderns muzejs. Vēstures mīļotāji tur var palūkoties uz dvīņupilsētas vēsturi no valdzēniešu skatu punkta. Aizejiet un novērtējiet! Pie viena, kad pēdējo reizi esat bijuši Valkas novadpētniecības muzejā? Noteikti vasarā, izkustoties no mājas, ir jāaizstaigā (vai jāaizbrauc) arī līdz tam. Būs par ko pabrīnīties labā nozīmē un salīdzināt ar citiem muzejiem. Valkas muzejs nesen kā ieguva balvu par pastāvīgo ekspozīciju “Valka – Latvijas neatkarības šūpulis”. Man pašai mūsu muzejā ļoti patīk Cimzes ekspozīcija jeb, kā man labāk tīk teikt, Cimzes gars. Bet, atgriežoties Valgā, ceturtā vieta, ko iesaku apmeklēt, ir Valgas militārās tematikas muzejs. Viss, kas saistās ar militāro jomu no seniem laikiem līdz mūsdienām, tur ir. Arī bruņumašīnas, tanks, mežabrāļu bunkurs un plaša ieroču kolekcija. Man visiespaidīgākais šķita helikopters. Muzeja ekspozīcijā ir daudz uzskates materiālu arī par Latvijas militāro jomu. Uz šejieni noteikti var braukt kopā ar bērniem. Un viena spraiga diena ārzemēs pavadīta! Nākammēnes, tā – ap algas dienu, var ieplānot kādu tālāku braucienu uz ārzemēm, piemēram, Tartu.

Tartu
Tik pazīstama pilsēta un tik skaista, ka tur var atgriezties vēl un vēl. No Valkas tā ir apmēram tikpat tālu kā Cēsis, tikai ceļa kvalitāte braukšanu padara, protams, patīkamāku, nekā virpuļošana pa Latvijas lielceļiem. Man Tartu ir Igaunijas vismīļākā pilsēta. Kad vajag “uzlādēt baterijas”, aizmirsties no ikdienas pelēcības, tad Tartu ir īstā vieta. Tur katrs var atrast sev vajadzīgo – iespējas ir dažādas. Ir vērts paskatīties, kad Tartu ir kādi svētki, jo tad skaistais rātslaukums tiek izdaiļots un apdzīvots vēl īpašāk. Man Tartu nav apskates objektu pilsēta, bet gan vieta, kur tiešām izbaudīt brīvdienu. Nesteidzīgi. Ar garšu. Mēs allaž aizbraucam līdz centram, noliekam automašīnu un vienkārši izstaigājam vecpilsētu un parku. Tad apēdam gardumgardu kūku, kas ir kā mākslas darbs “Werner” kafejnīcā, un uzreiz ir sajūta, ka esi izbaudījis ko īpašu un esi ārzemēs. Kad kūka uzlabojusi noskaņojumu par visiem 100 procentiem, jākāpj kalnā uz parku.
Tartu Universitātes parks ir varen jauka pastaigu vieta. Tur ir ko kāpelēt, jo parks ir pakāpies kalnā virs pilsētas. Arī Tartu ir varens piemineklis latvietim, studentam. Savdabīgi, ka igauņi kā Valgā, tā Tartu pieminekļus latviešiem izveidojuši augumā daudz lielākus nekā citiem vareniem vīriem. Apraksts par studentu un to, kāpēc viņš izpelnījies pieminekli, ir skaidrā igauņu un angļu valodā. Bet domu varēs saprast pat tie, kas skolā svešo valodu apguvuši ne pārāk labi. Vēl Tartu parkā ir jāpāriet pāri visiem tiltiem, kas ceļā gadās, jāizstaigā varenās baznīcas mūri. Tad pa kāpnītēm jānolaižas uz zemes un jāapskata rātslaukums ar tā centrālo skulptūru, kas ir daļa no strūklakas un attēlo divus studentus, kas vienojušies skūpstā. Strūklaka Rātslaukumā atrodas jau kopš 1948. gada, taču skulptūra te novietota vien pirms nepilniem 20 gadiem. To noteikti tagad var uzskatīt par Tartu simbolu, jo Tartu ir studentu pilsēta. Tartu (kādreiz Tērbatas) Universitāte ir apskates vērta ne tikai tāpēc, ka tā ir varena ēka, bet gan tāpēc, ka tā ir ēka ar varenu garu. Te skolojušies daudzi latvju dižgari, un arī mūsdienās Tartu studē daudzu valstu studenti, tai skaitā – no Latvijas. Turpat netālu ir otra zīmīga skulptūra, ko vērts apskatīt. Tā ir neparasta, veltīta tēvam un dēlam, un to veidojis skulptors Ilo Euna. Mākslas darbs īpašs un neparasts ar to, ka abi – tēvs un dēls – attēloti vienādā izmērā. Tiek vēstīts, ka Euna šajā darbā attēlojis sevi un savu tolaik pusotru gadu veco dēlu Kristianu. Skulptūras kopija ir Tallinā Kumu muzejā. Ja kājas nes vēl uz priekšu, tad var aizstaigāt līdz Vanemuines teātrim, kas ir vecākais Igaunijā. Arī tur pa ceļam uzmanību piesaistīs interesantas skulptūras. To šai pilsētā tiešām netrūkst. Latviešiem dažādu asociāciju dēļ patīk arī skulptūra pie tirgus – varens vepris. Rātslaukumā uzmanība jāpievērš arī igauņu “Pizas tornim” – slīpai mājai. Ēka būvēta XVIII gadsimta beigās, taču tās pamati bija slikti ielikti, tāpēc ar laiku māja sasvērās. Tiek vēstīts, ka ēka pat grasījusies sabrukt, taču padomju laika inženieri spējuši nodrošināt tās pastāvēšanu un nesabrukšanu. Tagad slīpajā mājā atrodas Tartu Mākslas muzejs.
Vēl viens objekts, kurp var aizdoties Tartu un kas, tāpat kā pastaiga pa parku un vecpilsētu, nemaksā neko, ir botāniskais dārzs. Tur ir skaisti! Ieeja dārzā ir bez maksas, bet ieeja ēkā izvietotajā tropu mājā maksā dažus eiro. Divas reizes esmu tur bijusi, bet, atklāti sakot, pastaiga dārzā, īpaši laikā, kad tur zied peonijas, rozes un citas puķes, man patika labāk. Vienai dienai pietiks, vai ne? Izturīgākie var vēl pārbraukt pāri upei un aizdoties uz apgāzto māju. Pati tur neesmu bijusi, vien, skatoties citu ceļotāju bildes, secinājusi – tiklīdz būs kāda Tartu diena, brauksim to apskatīt. Par vispopulārākajām Tartu apskates vietām – AHHAA centru, Ledus laikmeta parku, akvaparku klusēšu, jo to apskatei un izbaudīšanai vajag atsevišķu dienu. Tā kā cilvēks nevar pārtikt no svaiga gaisa un kūkas vien, tad Tartu noteikti būs jāizbauda maltīte kādā no neskaitāmajām kafejnīcām. Viena no ieteikšanas vērtām ir Itāļu picērija, bet mēs par labu esam atzinuši arī indiešu restorānu uz gājēju ielas. Katrā gadījumā, ir kas savādāks nekā mājās. Bet badā tur noteikti nepaliksiet, lai kādu ēstuvi arī izvēlēsities. Par veikaliem šoreiz ne vārda, kaut gan lielveikalu skaits un piedāvājums Tartu neatpaliek no Rīgas.
Pērnava
Igaunijas jūras galvaspilsēta – tā man to gribētos saukt. Tā salīdzinoši ir tālāk un būs gandrīz kā brauciens līdz Rīgai, bet tās tomēr ir ārzemes! Vasarā un labā laikā galvenais Pērnavā, protams, ir plašā pludmale un jūra. Kaut mums ir arī sava jūra, Pērnavā tā ir ievērojama ar to, ka tajā vari iet un iet, jo pilsētas centrālajā pludmalē jūra ir dikti lēzena. Pērnavas vecpilsēta no pludmales ir ar kājām sasniedzama. Šaurās ieliņas ar mazajiem veikaliņiem un daudzām kafejnīcām rada īpašu kūrortpilsētas sajūtu. Te ir izteikta kūrvietas arhitektūra, un tā nevar nepatikt. Atklāti sakot, Pērnava man ir neatklāts brīnums, jo tas viss, ar ko šī pilsēta lepojas, man vēl ir neizzināts. Izslavētās Pērnavas baznīcas esmu vērojusi tikai no ārpuses, jo arī tajās ir darba laiks. Bet nevar nerekomendēt visai savdabīgo Jekaterinas baznīcu, kas nu nemaz neizskatās pēc igauņu baznīcas, bet skaitās viena no visskaistākajām apustuliskajām baroka stila baznīcām Igaunijā. Ceļveži rosina, ka Pērnavā jāapmeklē muzejs, kas ir viens no modernākajiem vēstures muzejiem Baltijā. Savukārt Jaunās mākslas muzejā ir skatāmas mūsdienu mākslas izstādes. Muzeja kolekcijā esot vairāk nekā 400 tēlotājmākslas darbu, bet videotēkā – vairāk nekā 1200 dokumentālo filmu. Pērnavā ir labi attīstīta amatniecība – amatnieku darinājumus, kas raksturīgi igauņiem, un daudzas citas skaistas lietas var apskatīt Marijas Magdalēnas ģildē. Lai to izdarītu, jādodas uz Pērnavas centru, uz ģildes namu ar tā darbnīcām, kas atrodas dažādos stāvos un līmeņos.
Protams, ka ir bezgala jauki, ja braucienu uz Pērnavu var savienot ar atpūtu kādā no daudzajiem Pērnavas SPA. Tā varētu būt alternatīva, piemēram, dzimšanas dienas ballītei, kad izvēlies, nevis stāvēt pie plīts, lai gatavotu maltīti viesiem, bet ļauties ūdens relaksācijai SPA. Nezinu, vai tā ir laba ideja un der allaž un visiem, bet vismaz vienu tādu dzimšanas dienu varētu sev uzdāvināt, ja vien šādi relaksējoši pasākumi sagādā prieku. Pati esmu bijusi tikai vienā Pērnavas SPA, un man ļoti patika. Par Pērnavas ēstuvēm runājot, atkal sekoju citu ieteikumiem un nu jau pati varu ieteikt krodziņu “Steffani Pizza”. Vieta ir ļoti populāra, tāpēc var pat gadīties, ka jāpastāv rindā, lai dabūtu galdiņu, bet ēdiens ir gards, porcijas – milzīgas, un cena, pēc Igaunijas mērauklas, normāla. Jāatzīst, ka mums porcijas bija neuzvaramas un oficiante uzreiz bez kādiem mājieniem piedāvāja ēdiena pārpalikumu ielikt līdzņemšanai. Tā nu mēs vienu vakariņu vietā tikām arī pie nākamās dienas pusdienām. Vai nav feini?!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Meklē prieku iespējās, kas piepildāmas

Kategorijas