Lauksaimniecība ir perspektīva nozare!

2018. gada 14. augusts 10:47

2128

Ja viss izdosies, kā iecerēts, tad Kaspara Putrāļa bērni būs sestā paaudze, kas saimniekos dzimtas īpašumā Bilskas pagastā. Kaspars nepilnos divdesmit gados panācis, ka viņa saimniecība "Kalējiņi 1" ir viena no perspektīvākajām Latvijā. Saimniecības pamata nozare ir piena lopkopība. Šobrīd Kaspars nodrošina darba vietas turpat divdesmit cilvēkiem. Smiltenes tehnikums, ņemot vērā nozares pieprasījumu, 2018./2019. mācību gadā piedāvā apgūt jaunu profesiju – lopkopības tehniķis. “Kalējiņu 1” saimnieks par to tikai priecājas…

Redzot, kā saimnieko mūsdienīgās fermās, kur viss lielākoties notiek mehanizēti, darbā “Kalējiņos 1” piesacījušies strādāt arī vairāki jaunieši, kuri pirms tam devušies meklēt laimi ārzemēs. “Kāpēc braukt projām no mājām un ģimenes, ja tikpat labi vari nopelnīt tepat? Darbiniekiem, kuriem mājas mazliet tālāk, piedāvāju arī istabiņas, kur viņi pēc darba var paēst un atpūsties," stāsta Kaspars Putrālis. "Fermā ir maiņu darbs. Attiecībā uz darba grafiku esam elastīgi un pretimnākoši, lai darbinieki var sakārtot arī sev svarīgās lietas, brīvdienās kaut kur kopā ar ģimeni aizbraukt utt.'

Čakli strādājot, saimniecībā bez īpašām grūtībām var nopelnīt arī 1000 eiro mēnesī. Gan sievietes, vīrieši. Lauku reģioniem bieži raksturīgā dzimumu diskriminācija "Kalējiņos 1" nepastāv.

Kaspars Putrālis pēc izglītības ir agronoms. Absolvējis Latvijas lauksaimniecības universitāti. Jau no mazām dienām katru brīvo brīdi pavadījis, palīdzot vecākiem lauku darbos. Pirms trīsdesmit gadiem nevienam pat sapņos nerādījies, ka kādreiz varēs saimniekot arī tā… Paskatoties uz mammas sastrādātajām rokām, Kaspars atceras to, kā “Kalējiņos” gāja viņa bērnībā, un godīgi atzīst: “Visu cieņu senčiem, bet, ja šodien viss notiktu tāpat, tad laikam tomēr būtu izvēlējies citu ceļu. Skolas laikā attiecībā uz nākotni bija pavisam citas ieceres. Lauksaimniecībai tā pa īstam pievērsos pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), kad sapratu, ka tā būs nozare, kurā varēs nopelnīt. Ja agrāk teicām, ka padomju laikā tautsaimniecībā esam atpalikuši par 50 gadiem, tad tagad ar ES projektu atbalstu un jaunajām tehnoloģijām daudziem ir izdevies paveikt to, kas mūsu senčiem prasītu vairāku paaudžu darbu.”

Kaspars ar ļoti lielu bijību izturas pret to, ko vietā, kur tagad atrodas viņa jaunās un modernās fermas, paveikuši senči. Agrāk šeit bijis mežs, tāpēc viss sācies ar līduma līšanu. Nosacīti brīvajā laikā "Kalējiņu 1" saimnieks atjauno ap vecāku māju parku un rūpējas, lai koki, kas šajā vietā auguši pirms viņa, kuplotu arī tad, kad šeit saimniekos viņa dēli un meitas. Viņš domā, ka par savu veiksmi lielā mērā jāpateicas senču labvēlībai, kuru šajā vietā izjūt ik uz soļa. Tāpēc rūpējas, lai netiktu aizmirsta dzimtas vēsture un darbi, kurus savulaik veicis kopā ar vecmāmiņu un vectēvu.

"Ļoti gribētos, lai šeit atkal tiktu cepta maizīte. Pēc ilgāka laika “Kalējiņos 1” atkal ir bišu saime. Mēs ēdam pašu audzētus kartupeļus, burkānus, bietes, kabačus, tomātus un gurķus. Esmu tas, kurš cenšas katru gadu pulcināt kopā dzimtu. Man tas viss ir ļoti, ļoti svarīgi.”

Kaspars saudzīgi izņem no vecā ozola nokaltušu zaru. “Nevaru pateikt, cik viņam gadu, bet kopš atceros sevi – atceros arī šo ozolu...”

Viss sasniegts ar paša rokām

"Kalējiņu 1" saimnieks jūtas drošāk, ja būtiskākajos darbos var būt klāt pats. Uz saimniecību ar turpat 500 jaunlopiem un turpat 500 slaucamām govīm nevar atbraukt kā uz biroju. Šobrīd "Kalējiņi 1" var lepoties ar izslaukumu - 15 000 kg no govs gadā. "Citās pasaules valstīs jau sasniegti 18 000 kg," stāsta Kaspars Putrālis. “Kalējiņu 1” saimnieks nav no tiem, kurš grib atpalikt. Tāpēc dati par izslaukumu, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, katru tiek rūpīgi analizēti... "Atbilstoši tiem, pieņemam lēmumus par izmaiņām mājlopu ēdienkartē.

Visu, kas šeit redzams, esmu sasniedzis pats ar savām rokām un zināšanām. No sirds vēlos, lai Latvijas lauki zeltu un plauktu. Ja kāds atbrauc paprasīt padomu, neturu sveci zem pūra. Man ir patiess prieks par visām tām Latvijas saimniecībām, kuras atrodas virs Eiropas vidējā līmeņa"

“Kalējiņu 1” saimnieks nenoliedz: "Kādā sabiedrības daļā varbūt arī vēl ir saglabājušies vecie priekšstati par to, kā dzīvo un strādā laukos. Bet tos varētu viegli lauzt, ja skolēnus un jauniešus biežāk vestu ciemos uz saimniecībām, kurās saimnieko ar mūsdienīgām metodēm. Tad arī varbūt tik daudzi pēc pamatskolas un vidusskolas beigšanas neaizskrietu uz ārzemēm un būtu lielāks pieprasījums pēc tādas specialitātes kā lopkopības tehniķis. Jaunajās zemnieku saimniecībās ļoti vajadzīgi atbildīgi un zinoši strādnieki. To trūkums bieži ir viens no iemesliem, kāpēc lauku uzņēmumi nevar attīstīties.”

Lielais "klikšķis" Amerikā

Kasparam pašam lielais “klikšķis” par to, ka jāatgriežas savas dzimtas īpašumos noticis, mācoties Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Precīzāk - laikā, kad viņš kā augstskolas students bijis pieredzes apmaiņā uz Ameriku, kur gadu nostrādājis kādā saimniecībā, kas nodarbojusies ar piena lopkopību. Tur dzimusi ideja par mūsdienīgu fermu, kurā govis nepiesien un tur atklātā novietnē arī ziemā. Šādu novietni viņam arī pirmajam Latvijā izdevies uzcelt. “Tiesa, pēc tam vēl diezgan ilgu laiku nācās atbildēt uz jautājumiem par to, kā tā var? Lopiņus aukstā laikā turēt laukā utt.”

Toreiz, pirms divdesmit gadiem Kaspars bijis viens no nedaudziem, kurš nopelnījis iespēju tikt uz Ameriku. “Tagad, to atceroties, mazliet gribas pasmaidīt… Angļu valodu tikpat kā nepratu. Biju tikai iekalis kādus 100 svarīgākos vārdiņus… Taču – ja kaut ko ļoti vēlos, tad izdarīšu visu iespējamo, lai to sasniegtu. Mans dzīves moto ir: Ja izvirzi sev mērķi, tad tas arī jāsasniedz! Domāju, ka tikai tā var šajā dzīvē tikt uz priekšu."

Motivācija - kopīgie sasniegumi

Brīvlaikā Kasparam palīgā nāk arī abi dēli. Eduardam ir trīspadsmit gadi, Jānim - seši. “Viņi palīdz fermā tīrīt mēslus, kopā ar mani brauc ar tehniku, piedalās lauku apskatē. Kā viņus motivēju? – “Mums ir kopīgi ceļojumi, laiks, ko pavadām kopā. Ar kaut ko nopērkamu radīt interesi par darbu ir grūti, jo viņiem jau nekā netrūkst. Gan bērniem, gan arī darbiniekiem motivāciju strādāt dod apziņa, ka esam viena no labākajām saimniecībām Latvijā, kas visu laiku attīstās, ir atvērta inovācijām un jaunākajām tehnoloģijām. Mūsdienu jaunieti neuzrunāsi ar piespiešanu vai stāstot: “Tavs vectēvs bija lauksaimnieks, es esmu lauksaimnieks un tev arī jābūt lauksaimniekam!”

Jaunākajam dēlam Jānim ļoti interesē tehnika. Viņš būtu gatavs no rīta līdz vakaram pētīt tehnikas žurnālus. Jānis parasti ir pirmais, kurš noskaidro, kādus traktorus mums vēl vajadzētu. Protams, viņam kā bērnam visu gribas maksimāli lielāku, jaudīgāku un skaistāku. Tad runājam par to, kāpēc šobrīd svarīgāk naudu ieguldīt citur, kāpēc pirksim kaut ko vienkāršāku.

Arī ar jaunākajiem bērniem vienmēr runāju kā ar līdzvērtīgiem sarunu partneriem. Ja gaidīsi, kamēr viņi izaugs, tad var gadīties arī tā, ka viņus tas viss nemaz vairs neinteresē."

Visa pamatā - veiksmīga komunikācija

"Tāpat bērnus mācu komunicēt ar darbiniekiem. Vedot viņus no rīta uz skolu, redzu, cik mums Latvijā vēl ļoti daudz jāmācās savstarpējās komunikācijas jomā. Viena no pirmajām lietām, kas palikusi atmiņā no augstskolas mācībspēku teiktā: "Mūsdienās daudzas lietas vairs nav jāiekaļ galvā kā agrāk. Ja zini, ko un kur meklēt, visu vajadzīgo var atrast internetā. Taču – ja nebūs komunikācijas, nebūs arī biznesa."

Otra problēma, kas "Kalējiņu 1" saimnieku, domājot par Latviju, uztrauc visvairāk, ir atbildības trūkums. "Visi grib uzreiz saņemt lielu algu, bet tas, kurš tev maksā, vēlas par to arī saņemt kaut ko pretī... Tāpat - ja tev uzticēta tehnika un iekārtas, tad respektē to, ka esmu par tām samaksājis lielu naudu…

Taču par saviem strādniekiem gan varu teikt tikai to labāko. Esam kā liela ģimene. Kopā svinam svētkus, rudenī braucam ekskursijās. Tiem, kas aizgājuši, galvenais iemesls nav bijis atalgojums, bet tas, ka viņi nav spējuši iejusties kolektīvā.

Mūsdienu fermā ir jāspēj strādāt komandā. Ja cilvēks ir liels individuālists un vēlas uztiept savu gribu, tad viņam, diemžēl, jāmeklē cits darbs."

Optimālais saimniekošanas modelis

"Kalējiņu 1" saimnieks uzskata, ka šobrīd atradis optimālo saimniekošanas modeli. "Pagaidām daudz vairāk plašumā neiesim. Viens no iemesliem: nevēlos piesaistīt speciālistus - starpniekus starp mani un darbiniekiem. Protams, neviens nevar būt zinošs visās jomās. Ja nepieciešams, maksājam par konsultācijām, bet gribu, lai būtiskāko tomēr varu kontrolēt pats. Nebaidos pieņemt darbā jaunos kadrus, kuri kādā sfērā ir zinošāki par mani. Tādā komandā ir interesanti strādāt. Tiesa, ar vienu priekšnoteikumu – varam viens otram uzticēties.

Daži saka: “Latvijā ekonomiskā situācija ir tik nestabila, ka nav droši strādāt vienā sfērā. Taču, ja vēlamies palikt kā vienas ģimenes uzņēmums, tad pilnvērtīgi strādāt vairākās jomās būtu sarežģīti. Nosacīti treknajos gados jāizveido mazi uzkrājumi. Kad nozarei iet grūtāk, tad ir, no kā paņemt. Patiesībā jau tas nav nekas jauns. Amerikas piensaimnieki tā strādā jau 50 gadus. Daži mūsējie grib uzreiz sapirkt dārgas mašīnas, uzcelt grandiozas kūtis un tad sāk domāt, kā to visu atpelnīt... Arī mēs, kad cēlām pirmās pirmās novietnes, bijām spiesti ņemt ļoti lielus kredītus. Otrreiz piedzīvot to stresu vairs negribu! Labāk eju uz priekšu maziem solīšiem, bet visu laiku.

Paralēli piena lopkopībai saimniecībā "Kalējiņos1" tiek gatavota un tirgota mājlopu spēkbarība un vēl ikviens šeit var saņemt konsultācijas par dažādiem, ar lauksaimniecību saistītiem jautājumiem. Taču pamata nozare ir viena."

Galvenā balva - varam saimniekot savu senču mājā

Patīkama izraušanās no ikdienas “Kalējiņu 1” saimniekam ir braucieni uz pasaules nozīmīgāko lauksaimniecības tehnikas un iekārtu izstādi Hannoverē. “Uz turieni parasti dodamies kopā ar fermas vadītāju un zootehniķi. Izstādē var iepazīties arī ar tādām inovācijām, kas vēl nav pat ražošanā. Līdz ar to uzzinām nozarē gaidāmās attīstības tendences.”

Par ieguldījumu Latvijas piensaimniecībā “Kalējiņu 1” saimnieks divas reizes saņēmis konkursa “Sējējs” augstāko novērtējumu. Bijuši arī daudzi citi apbalvojumi.

“Protams, ir patīkami, ka tavs darbs pamanīts un novērtēts!” Taču Kasparam Putrālim daudz svarīgāk ir tas, ka viņš var saimniekot savas dzimtas īpašumā. Ka viņa bērniem nav skolā jārunā svešā valodā un viņi nepazaudēs savas saknes un neaizmirsīs senču tradīcijas. Viņiem visiem doti stipri latviešu vārdi - Eduards Dāvis, Katrīna Anna, Jānis un Elza. Viņi zina, ka tētim, tāpat kā “Kalējiņu 1” strādniekiem, reizēm darba diena sākas piecos no rīta un beidzas vienos naktī. Viņi redz, ka nauda tāpat vien, no nekā nerodas un patiesu gandarījumu, tāpat kā mīlestību, cilvēku uzticēšanos un visu citu svarīgāko šajā pasaulē nopirkt nevar. Tas ir jānopelna, tā ir balva, kuru mamma un tētis viņiem jau no mazām dienām māca nosargāt. Un no sirds novēl, lai tas izdodas arī citiem! Lai jaunieši izvēlas iegūt lauksaimniecībā svarīgas profesijas un Latvijas lauki atkal atdzimst!

+ 3

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Lauksaimniecība ir perspektīva nozare!

Kategorijas