Ar diagnozi vēzis dzīve nebeidzas. Tieši otrādi – tas var būt sākums jaunai, piesātinātai un krāsainai dzīvei

2018. gada 20. augusts 16:52

2626

Ar diagnozi vēzis dzīve nebeidzas. Tieši otrādi – tas var būt sākums jaunai, piesātinātai un krāsainai dzīvei

^{Raksts publicēts laikrakstā 2018. gada 2. martā}

Valcēniete Elita Bušmane uz sarunu redakcijā ierodas starojoša un priecīga. Lai gan pirms tam kādu laiku slimojusi ar šim gadalaikam raksturīgo vīrusu saslimšanu, viņa to ir pievārējusi un drosmīgi piekrīt aicinājumam izstāstīt par savu cīņu ar daudz ļaunāku slimību – vēzi. Elitas pieredze liecina, ka daudzi, izdzirdot šo liktenīgo diagnozi, pirmajā brīdī domā, ka ir nolemti nāvei. Elita tā nedomāja. Viņa izcīnīja iespēju turpināt dzīvot, par to atdodot augstu samaksu – nekad nekļūt par mammu un dzemdēt savu bērniņu.

Jau sarunas sākumā valcēniete piekodina, ka viņa dzīvo un elpo ar pilnu krūti un tic, ka šī cīņa ir uzvarēta. Klausoties gados jaunās sievietes stāstītajā, varu tikai apbrīnot, kur tik ārēji trauslā būtnē radies tik milzīgs gara spēks un enerģija. Turklāt atklājas, ka slimošanas laiks un izveseļošanās periods viņai pavēris jaunus apvāršņus un dzīves mērķus.

Ar savu veselību nevar jokot

Pirms diviem gadiem Elitai slimību atklāja pavisam nejauši. Pirms tam nekādu īpašu sūdzību par pašsajūtu nav bijis, tikai nedaudz sāpējis muguras lejasdaļā un bieži uznācis pēkšņs nogurums. Ikdienā tādiem simptomiem cilvēki principā nepievērš uzmanību. Sākotnēji Elita domājusi, ka caurvējā apsaldējusi nieres, bet diemžēl viss izrādījās daudz ļaunāk – 2016. gada aprīlī vēdera dobuma izmeklēšanā ar ultrasonogrāfu valcēnietei 34 gadu vecumā atklāja veidojumu kreisajā olnīcā. Viņa atceras, ka, ieraugot dakteres sejas izteiksmi, bijis skaidrs, ka kaut kas nav labi. Elita pateicas ginekoloģei Vijai Batalauskai, kura zibenīgi rīkojās un pacientei izgādāja tā saucamo “zaļo koridoru”. Tā ir iespēja saņemt savlaicīgu ārstēšanas uzsākšanu par valsts budžeta līdzekļiem. Elita uz savas ādas pārliecinājās, ka onkoloģiskās saslimšanas gadījumā ir ļoti svarīga agrīna diagnostika un savlaicīgi uzsākta ārstēšana. Viņai pašos pirmajos izmeklējumos kreisajā olnīcā atklāja vēzi 3. stadijā. Jau 2. maijā Elitu operēja Onkoloģijas centrā. Operācijā pacientei tika izņemta visa sievietes reproduktīvā sistēma. Tas nozīmē, ka Elita nekad nevarēs iznēsāt savu bērniņu. Taču arī ar šo likteņa triecienu sieviete ir spējusi tikt galā un atklāj, ja viņa vēlēsies kādam mazam “kunkulītim” sniegt ģimeni, mazuli var arī adoptēt. To, ko Elita zaudēja operācijā, viņa uzskata kā maksu par iespēju turpināt dzīvot. Ar to vienkārši ir jāsamierinās un jāsadzīvo.

Atceroties šos satraucošos notikumus, viņa atzīstas, ka sākumā bijušas gan asaras, gan dusmas uz visu pasauli. Turklāt pati sevi mocījusi ar jautājumu – kāpēc slimība piemeklējusi tieši viņu. Tagad Elita saprot – atbildes uz šo jautājumu nav un nevar būt. Viņu šajā smagajā dzīves posmā atbalstījusi mamma, brālis, tuvākie draugi, kolēģi no SIA “PEPI RER” un arī citas onkoloģiskās pacientes, ar kurām nācās sastapties, palātā guļot blakus gultā. Elita sapratusi, ja padosies un necīnīsies, tuviniekiem būs vēl smagāk. Viņa turējusies varonīgi un centusies neizrādīt sāpes, bijusi optimistiska un domājusi labas domas. No sevis žēlošanas izglābusi arī mācīšanās tālmācībā Rīgas 84. vidusskolā, tāpēc nav bijis laika raudāt un puņķoties, jo divas nedēļas katru dienu bija jākārto pa ieskaitei.

Atskatoties uz piedzīvoto, Elita sarunā ik pa laikam secina, cik ļoti viņai bija palaimējies gan ar ārstējošajiem ārstiem, gan medicīnas māsiņām un sanitārēm. Elita neslēpj, ka pirms tam bija dzirdējusi stāstus par naudas maksāšanu ārstiem, bet viņa ne reizi nav saņēmusi kaut mazāko mājienu par kukuļa došanu.

“Ar mani slimnīcā auklējās kā ar kristāla oliņu,” atceras paciente. Pēc pārdzīvotā viņa iesaka visiem, kuri lasa šo sarunu, pievērst uzmanību kaut vismazākajām sāpēm, jo ar savu veselību nedrīkst jokot.

Pietiek ar sešām reizēm

Pēc operācijas bija jāsagaida, kamēr sadzīst rētas. Tad sekoja ķīmijterapijas kurss. Elitai pietika ar sešām ķīmijterapijas reizēm. Tā tika uzsākta jūnija beigās. Paciente ar satiksmes autobusu devās uz Rīgu un, tagad to atceroties, atzīst, ka bijusi pārāk pašpārliecināta. Lai izturētu ķīmijterapijas devu, pacientiem nozīmē nomierinošus līdzekļus. Elita bija izdomājusi, ka, atgriežoties mājās, autobusā varēs lasīt grāmatu. Apsēžoties krēslā, uzreiz aizmigusi un pamodusies tikai Valkā. Elita joprojām ir pārsteigta, ka salīdzinoši labi pacieta šo kursu un pēc katras ķīmijas devas saņemšanas četru stundu garumā nejuta pārāk lielas sāpes. Lai gan ārsts bija izrakstījis pretsāpju zāles gadījumā, ja sāpētu kauli, bet sāpes bijušas paciešamas. Viņa zināja, ka daudziem ir gan slikta dūša un vemšana, gan spēcīgas fiziskas sāpes, bet Elitai bija paveicies – viņa jutusies salīdzinoši labi. Kad pāris nedēļas pēc ķīmijterapijas sāka izkrist mati, sieviete pati bez žēlastības savus garos un biezos matus nogriezusi īsus. Pēc tam tos nodzinusi pavisam. Valcēniete jau laicīgi bija sagādājusi galvas lakatiņu krājumus, lai varētu doties lēnās un garās pastaigās. Elita atceras, ka ķīmijterapijas beigās organisms tomēr sācis izrādīt pirmās paguruma pazīmes. Viņa piefiksējusi, ka bieži slimojusi, bijuši sirds pārsitieni un vispārējs nespēks. Tajā laikā viņa uzturā lietoja dārzeņus un augļus, atteicās no balinātā cukura, miltiem, desām, bulciņām un kūkām, daudz gulēja, centās izvairīties no lieka stresa un negatīvām emocijām. Pēc Elitas ieskatiem, vēža slimniekiem uzturā vajadzētu lietot kvalitatīvu gaļu, kā arī atcerēties, ka negodprātīgi lopu audzētāji mēdz grēkot un lietot ķīmiskus savienojumus. Vēzim to tikai vien vajag.

Tā dzīvojot, Elita juta, ka pamazām sāk atgriezties spēks kaulos, kā arī jau bija ieradums gulēt pie atvērta loga pat aukstā laikā, ēst veselīgi un iet laicīgi pie miera. Ar laiku sāka ataugt mati. Tas Elitai sagādāja vislielāko prieku. Pirms slimošanas mati bija tikai viegli viļņaini, bet pēc slimošanas tie atauguši tik biezi un skruļļaini, ka, tos ķemmējot, var nolauzt ķemmi un pat aukstā laikā nav jānēsā cepure. Elita smejas, ka savus matus mīl, jo nepārtraukti tos čubina un bužina.

Dzīvē neko nevajag atlikt

Elita ir no tām pacientēm, kurai slimošana pavērusi acis un uz daudzām lietām rosinājusi paskatīties no cita skatpunkta. Pirmkārt viņa par visiem simts procentiem tic un ir pārliecinājusies, ka diagnoze vēzis nav nāves spriedums un nav uzreiz sevi jāredz zārkā. Slimība viņai likusi saprast, ka dzīvošanu nevar atlikt uz vēlāku laiku, ka par dzīvi ir jāpriecājas katru brīdi un katru dienu, ir jāizmanto iespējas un no sirds jābauda skaisti un sirsnīgi brīži. Elita novērojusi, ka mūsdienās daudzi dzīvo sevi visu tērējot karjerai un darbam ar mērķi nomaksāt rēķinus, atliekot izsapņotus ceļojumus ar domu, gan jau citreiz. Pirms slimošanas tā domājusi arī pati.

“Nevajag neko atlikt. Mēs pērkam jaunus telefonus un modernus datorus. Cilvēkam atmiņā paliek emocijas un mirkļi, nevis jaunākā modeļa aifons, dīvāns vai televizors. Sapratu, ka vēlos baudīt, nevis nepārtraukti domāt, ko varu vai nevaru atļauties. Ja kādu dienu negribu mazgāt traukus, nekas nenotiks, ja tos nomazgāšu nākamās dienas rītā. Nevajag sevi piespiest, bet gan celt savu galvu pretim saulei. Iemācīties priecāties par slapjo un krāsaino rudeni un auksto ziemu. Tas nav mans mīļākais gadalaiks, bet pašlaik ir tik skaista daba,” priecājas Elita. Iemācoties dzīvot un domāt citādāk, Elita sāka atlikt naudu ar mērķi doties kādā ceļojumā.

Joprojām viņas sirdi silda apziņa, ka pirms operācijas kolēģi novēlēja ātrāku izveseļošanos un solījumu gaidīt atpakaļ savā darba vietā.

“Esmu atgriezusies ierindā. Protams, viss nav tā, kā agrāk – es ātrāk piekūstu. Iespējams, kustos nedaudz lēnāk. Tas nekas, nav jau kur skriet un nevajag sevi izdzīt pāri saviem spēkiem,” sevi mierina Elita.

Pašlaik viņa jūtas labi un, par laimi, arī analīzes neko sliktu neuzrāda. Tikai regulāri jāturpina novērot dažus limfmezglus, bet Elita no sirds ir pārliecināta, ka viss viņai būs labi un šī smagā cīņa ar slimību ir uzvarēta. Viņa zina, ka vēzim ir tendence atgriezties, Elita to ir paturējusi prātā, bet par to cenšas “necepties”. Viņa dzīvo ar domu – man nav vēža, to izoperēja un aizmeta.

“Nevaru pateikt, vai esmu stipra sieviete. Taču, atceroties pārdzīvoto, domāju, ka esmu garā spēcīga. Nav jau variantu. No tā, ka kaktiņā čīkstēšu, cik viss ir slikti, labāk nekļūs. Grūti būs arī maniem tuviniekiem un draugiem, kuri nezinās, kā ar mani sadzīvot un ko var vai nevar runāt,” domā Elita.

Lai dzīvē ne tikai ņemtu un izmantotu, bet arī kādam, kuram būtu nepieciešams, sniegtu atbalstu un uzmundrinājumu, Elita aizvadītā gada beigās nolēma mēģināt Valkā sapulcināt sev līdzīgos, kuri pārcietuši vai turpina cīņu ar onkoloģiskajām saslimšanām. Diemžēl uz pirmo un dažām nākamajām tikšanām atnākušas vien trīs likteņa māsas, un viņas nolēmušas regulāri sazināties un kaut vai satikties kafejnīcā.

Kā vienu no saviem skaistākajiem ieguvumiem Elita uzskata braucienu uz Franciju un kāpšanu Monblānā pērn augustā. To Elita paveica ar Latvijas viroterapijas centra atbalstu un pašas sakrāto ceļa naudu, kas izlietota lidmašīnas biļešu iegādei. Valcēniete piedalījās akcijā “Kāp cīņai pret vēzi” kopā ar līdzīgiem cilvēkiem no visas pasaules. Tas bija vēl viens apliecinājums sev, ka dzīve ar tik smagu diagnozi nebeidzas. Blakus Alpu augstākajai virsotnei atrodas neliela Francijas pilsētiņa Šamonī, no kuras tad arī biežāk tiek iekarots Monblāns. Elita atzīst, ka šī nav īpaši tehniski grūti pievārējama virsotne, bet jebkurā gadījumā prasa papildu iemaņas un sagatavotību. Turklāt bija jāņem vērā, ka kalnos kāpa cilvēki, kuriem liktenis uzlicis smagu ne tikai garīgu, bet arī fizisku pārbaudījumu – slimību. Elita atzīstas, ka nav spējusi uzkāpt līdz pašam galam, jo pietrūcis spēka un bijušas arī lielas bailes.

“Tas bija briesmīgi grūti. Mans lielākais ieguvums ir iepazīšanās ar daudziem foršiem cilvēkiem, kuri ir pārdzīvojuši to pašu, ko es. Redzēju, kā viņi cīnās un nenolaiž rokas,” atzīstas valcēniete. Viņai tas devis vēl lielāku spēku un dzīves dziņu turpināt dzīvot, pastāvēt par sevi un noteikti vēl aizbraukt kādā ceļojumā. To, ka Elita to paveiks, šaubu nav.

Zane Brūvere-Kvēpa: “Iemācījos no sirds mīlēt sevi”

Februāra sākumā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma darbā atgriezās Valkas novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste Zane Brūvere-Kvēpa. Viņa ir tikpat darbīga un enerģiska, bet tikai Zane pati zina, cik ļoti viņa ir mainījusies un cik daudz sāpju ir bijis jāizcieš. Zane par savu sargeņģeli uzskata savu nepilnus divus gadus veco dēliņu Aleksandru. Viņa gaidīšanas laikā topošajai māmiņai konstatēja dzemdes kakla vēzi. Neskatoties uz tik smagu diagnozi, Zane apņēmās par katru cenu izveseļoties un audzināt savus dēlus – astoņus gadus veco Helmutu un pastarīti Aleksandru.

Zane bija viena no tām, kura 4. februārī – Pretvēža dienā – sociālajos kontos atklāti pauda savas pārdomas un ieteikumus par slimošanu ar vēzi. Mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību cīņai ar ļaundabīgo audzēju, kā arī atklāti runāt par vēzi, lai cilvēkos mazinātu stereotipus un bailes no šīs slimības.

Lai mierīgi dzīvotu, jāpārbauda veselība

Zane savu stāstu “Ziemeļlatvijai” sāk ar atgādinājumu, ka mūsdienās vēzis ir ārstējama slimība, kas noteikti nav jāuztver kā nāves spriedums. Otra lieta, kas noteikti jāsaprot, ka par savu veselību ir jādomā savlaicīgi un ārstus vajadzētu apmeklēt regulāri. Zane iesaka, ja sievietes saņem uzaicinājuma vēstuli veikt ginekoloģisko pārbaudi, tas noteikti ir jāizmanto. Ir daudz labāk aiziet un pārbaudīties, lai pēc tam mierīgi varētu dzīvot. Zane pēc pieredzes stāsta, cik būtiski ir slimību atklāt tās sākuma stadijā. Viņai paveicās, jo slimība tika atklāta laicīgi, bet tas gan nenozīmē, ka tāpēc ceļš līdz atveseļošanās būtu bijis viegls. Slimošanas laikā Zane pārcieta sešas operācijas un trīs asins pārliešanas. Aleksandra gaidīšanas laikā mediķi topošajai māmiņai konstatēja dzemdes kakla izmaiņas, un ārsti pat sākumā nepieļāva, ka viss varētu tik nopietni izvērsties. Diemžēl pēc pirmās operācijas mediķi konstatēja saslimšanu ar vēzi. Zane tika tā saucamajā “zaļajā koridorā”, kas nozīmēja tūlītēju vizīti pie speciālistiem Onkoloģijas centrā, kā arī laikus nozīmētu operāciju. Sākumā viņa pat nav zinājusi, ka operācija būs tik smaga un apjomīga. Atceroties notikušo, Zane atzīst, ka viņa izbaudījusi visu, ko vien šādos gadījumos var izbaudīt, bet saka paldies savam sargeņģelim, ka nebija jāpārcieš ķīmijterapija un staru terapija.

Cilvēkiem ir jāsaka paldies

Jāatzīst, Zane daudz negribēja runāt par pārdzīvoto, bet gan sabiedrībai atgādināt, ka vēža slimnieki cieš fiziskas sāpes un viņiem ir nespēks. Ne vienmēr tas tiek izprasts un pieņemts. Zane atceras, ka viņai visgrūtākais periods bijis pēc operācijām. Turklāt dzīvē tā iegrozījās, ka Zanes vīram piedāvāja darbu Rīgā un viņa mājās Valkā palika viena ar diviem bērniem. Aleksandrs tobrīd bija nepilnu gadu vecs. Kādu dienu Zane sapratusi, ka viņai vairs nav tik daudz spēka, jo bērni prasa milzīgi daudz enerģijas. Pārciešot sešas ķirurģiskas operācijas un attiecīgi arī sešas narkozes, tas viss tomēr atstāja kaut kādas sekas, kas agri vai vēlu izpaudās fiziskā nogurumā. Turklāt Zanei tika novājināts organisms un viņai paralēli konstatēja nopietnu mazasinību.

Zane novērojusi, ka cilvēki par vēzi mēdz runāt maz, bet viņai par to gribas stāstīt. Viņa atceras, ka pēc kārtējās operācijas ārsts ienācis palātā un jautājis par pašsajūtu. Zane atbildējusi, ka jūtas ļoti slikti. Viņai pašai tas bijis liels pārsteigums, jo vienmēr visiem ir teikusi, ka viss ir labi, kaut ne vienmēr tā bijis, bet viņa varējusi skaļi pateikt, ka jūtas slikti. Zane sapratusi, ka beidzot ir sākusi sevi mīlēt, nevis tikai izlikties, ka mīl. Viņa neesot pirmais cilvēks, kurš, saslimstot ar vēzi, sācis tā runāt un domāt.

“Es iemācījos sevi mīlēt no sirds. Neviens mani tik ļoti nekad nemīlēs, kā es pati sevi mīlu,” ir pārliecināta Zane. Viņa tobrīd skaudri apzinājusies, ka bērniem ir vajadzīga mamma un, ja notiks kas slikts, kas varēja arī notikt, kā tad viņi dzīvos.

Sarunā Zane vairākkārt atzīstas, ka viņai ir paveicies un liktenis ir bijis labvēlīgs. Turklāt viņa ir ļoti pateicīga savai ginekoloģei Laimdotai Berģītei, kura ieguva 2017. gada Latvijā labākās ginekoloģes titulu. Iespējams, tas ir arī Zanes nopelns, jo viņa uzrakstīja pieteikumu par savu dakterīti. Zane uzsver, ka tieši šī daktere pamanījusi izmaiņas un ja Zanei nebūtu tik profesionālas ārstes, visādi varēja būt. Patiecoties L. Berģītei, Aleksandrs piedzimis mierīgos apstākļos Rīgas Dzemdību namā.

“Man bija svarīgi pateikt paldies savai dakterei, un man tas sanāca,” priecājas bijusī paciente.

Zane uzskata, ka ir svarīgi cilvēkiem pateikt paldies. To ir pelnījusi arī ģimene, īpaši vīra vecāki – Silvija un Imants, kuri pašlaik palīdz rūpēties par saviem mazdēliem, mamma Iveta, kura spēcināja pēcoperāciju periodos Rīgā, un visi pārējie, kuri viņu neaizmirsa un sniedza atbalstu. Zane atzīstas, ka viņa nevar iedomāties situāciju, ka smagas slimošanas gadījumā ir jāpaliek vienam ar diviem maziem bērniem, bet diemžēl Latvijā tādu gadījumu nav mazums.

Nevajag skatīties un dzīvot pagātnē

Šobrīd Zanei ir ierasta darba dzīve un viņa atzīst, ka vispār necenšas atcerēties notikušo. Viņa uzskata, ka mūsdienās cilvēki pārāk daudz atskatās pagātnē un pārāk emocionāli uztver lietas. Zane domā, ka vairāk jādomā ar vēsu prātu, nevis “jācepās” par nebūtiskām lietām vai notikumiem pasaulē, kurus nevaram nekādi ietekmēt. Tā vietā labāk katram cilvēkam ir jāglābj sevi, jārūpējas par savu ģimeni un tuviniekiem. Tā arī sakārtosies visa pasaule. Zane atzīst, ka vēzis ir izmainījis viņas dzīvi un domāšanu. Viņa daudz ko ir pārvērtējusi – spējusi novērtēt to, kas dots, nedarīt to, ko negribas, un beidzot iemācījusies pateikt striktu nē, nevis skriet un glābt pasauli. Zane iemācījusies nedarīt vairāk, kā atļauj laiks un pašas varēšana.

“Dzīvē nekad un neko nevajag nožēlot. Nevajag skatīties pagātnē. Es pat vakardienā negremdējos. Katra diena ir jauna diena, kurā visi notikumi tikai būs. Dzīve nav tik gara, lai darītu ļaunus darbus, pats sevi grauztu, vērptu sazvērestības teorijas un pārdzīvotu par sīkumiem. Jādzīvo skaisti un dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir. Kurš ir teicis, ka tā būs viegla, bez sarežģījumiem un pārbaudījumiem,” sarunas nobeigumā secina Zane.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ar diagnozi vēzis dzīve nebeidzas. Tieši otrādi – tas var būt sākums jaunai, piesātinātai un krāsainai dzīvei

Kategorijas