Par pazemes bunkuriem Valkā

2009. gada 3. septembris 11:47

3804

Uzskatu, ka esmu tiesīgs kaut nedaudz viest skaidrību jautājumā par padomju laika militārajiem bunkuriem līdzās Tēraudskolai, jo visu notiekošo esmu vērojis kopš 1956. gada, kad laukums no skolas līdz Tālavas ielai vēl bija dabas varā.

Ne visai līdzenā smiltājā auga retas kuslas priedes, starp kurām vijās iemīdītas gājēju taciņas.

Tolaik Valkas un Valgas apkaimē saimniekoja aviācijas daļa, Igaunijā steidza būvēt militāro lidlauku, bet Latvijas pusē - radiolokācijas staciju. Bijušajā Tēraudskolā saimniekoja krievu virsnieki, kuriem tieši tobrīd beidzās telpu nomas līgums.

Bijusi jau pavēle, liekas, ar maršala Maļinovska parakstu, štābam meklēt citu mājvietu. Bet kuram gan gribas uzņemties liekas klapatas? Aizgāja kāds tur pulkvedis pie partijas pirmā sekretāra Ždanova, kopā iedzēra konjaciņu, un sekretārs līguma eksemplāru izņēma no seifa un saplēsa. Armijnieki palika Tēraudskolā.

Tad 1958. gada nogalē Valkā robustos un trūcīgi izglītotos lidotājus sāka nomainīt inteliģenta paskata vīri melnos formastērpos. Tie bija kara inženieri, ar dažiem tiku aprunājies, kad kopā vakariņojām restorānā.

Sapratu, ka tiek gatavotas būves raķešu izvietošanai, vēlāk uzzināju, ka runa par vidējās darbības raķetēm ar sniedzamību līdz 1500 kilometriem. Tad arī sāka būvēt kaut ko noslēpumainu Tēraudskolas apkaimē, sākumā lielās sētas apkārt nebija.

Vēlu vakaros, parasti puskrēslā, Valkā iebrauca smagie autovilcēji, kas nezin no kurienes veda dzelzsbetona lokveida pārsedzes, vizuāli spriežot, vismaz 20 metru garumā katru.Kad bunkuru pauguri bija gatavi, pilsētas un rajona vadība meklēja piemērotu vietu kinoteātra celšanai.

Bija mums tolaik tādi pielāgoti inženieri, kuri izdomājuši, ka kinoteātri varētu būvēt vietā, kur tagad "Ziemeļlatvijas" redakcija. Ieradušies vīri ar mērlentēm, bet no štāba puses parādījās krievu sargkareivis ar automātu un pieprasīja, lai traucētāji tinas tālāk. Kino uzcēla ielas pretējā pusē, likvidējot pāris koka nameļus un vidusskolas bioloģijas skolotāja ierīkotos izmēģinājumu lauciņus.

Par incidentu esot bargi runāts partijas birojā, un tautai tika paskaidrots, ka nevienam nav tiesības izpaust to, kas atrodas zem zemes bunkuros.

Vēlāk šo to man pastāstīja krievu vidusskolas direktors Troščenkovs, kurš, būdams kara veterāns, bieži sadzēra ar virsniekiem, diezgan pamatīgi zināja detaļas. Bunkuros atradās raķešu karaspēka sakaru punkts, kura darbību koordinēja no Ļeņingradas apgabala. Protams, vienlaikus tā bija bumbu patvertne atomkara gadījumam.

Raķetes bija izvietotas kādās padsmit vietās, Latvijas teritorijā Saules un Pedeles mežos. Vienu reizi man gadījās apmeklēt pogainos Tēraudskolā, jo armijas daļa dāvināja skolām vecās automašīnas. Neko īpašu nemanīju - telpas kā jau parasts, kur saimnieko vīrieši.

Troščenkovs gan zināja teikt, ka esot bijis pat neliels peldbaseins štāba virsnieku vajadzībām. Reti kurš tagad atcerēsies, ka Tālavas ielas malā rēgojās neizskatīga ķieģeļu būve - tajā atradās jaudīga elektrostacija, kas avārijas gadījumā spētu apgādāt ar strāvu abas pilsētas.

Raķešu resurss bija 20 gadu, un Atmodas laiks sakrita ar brīdi, kad raķetnieki posās projām. Iespējams, ka raķetes bija apgādātas ar kodolgalviņām, bet tie bija jautājumi, kurus uzdot nevienam nedrīkstēja.

Pazinu vairākus virsniekus, ar vienu no viņiem nācās dalīt dzīvokli. Kubas krīzes laikā visi virsnieki atradās trauksmes stāvoklī vairākas nedēļas, atceros, ka mans kaimiņš ar zaldātiņu sievai atsūtīja algā saņemto naudu. Ģimenes no vīriem nesaņēma pat slepus sūtītas zīmītes.

Uzskatu, ka pilsētai jāizstrādā projekts, lai bunkurus pārvērstu par nozīmīgiem tūrisma objektiem, piesaistot Eiropas finansējumu. Ja pašu speciālistiem nepietiek fantāzijas, talkā jāaicina reklāmas speci.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Par pazemes bunkuriem Valkā

Kategorijas