Bioloģijas maģistre atgriežas, lai vērtīgo dotu novadam

2018. gada 27. augusts 13:00

^{Raksts publicēts laikrakstā 2018. gada 22. jūnijā}

Jauna, smaidīga, gudra un inteliģenta – tāds bija pirmais priekšstats par Lāsmu Rābanti, kuru satiku pērn kādā neformālā pasākumā. Ieguvusi Latvijas Universitātē Dabaszinātņu maģistra grādu bioloģijā, viņa atgriezās dzimtajā novadā, lai strādātu par bioloģijas skolotāju Smiltenes vidusskolā. Neskatoties uz to, ka Lāsmai bija spožas iespējas veidot karjeru citur, pievērsties zinātnei, viņa šobrīd jūtas piepildīta un laimīga. Uzaugusi Bilskas pagasta “Bābēnos”, kas plašākai sabiedrībai ir zināma kā zāļu tēju un ārstniecības augu bioloģiskā saimniecība, taču par savām jaunajām mājām sauc Vijciema pagasta “Vērzemniekus”, kur dzīvo kopā ar draugu Rihardu Hānu un puiša vecvecākiem.

Kādā pielijušā, bet saulainā jūnija vakarpusē ar Lāsmu sēžam “Vērzemnieku” māju pagalmā, ko no vienas puses ieskauj mežs, no otras – plaši lauki. Malkojot kafiju, Lāsma stāsta, ka jau agrā bērnībā viņa izjutusi mīlestību pret augiem, vienmēr paticis iestādīt puķīti un izpētīt, kā tā aug. Tālākais bija tikai likumsakarības.

Jaunā skolotāja ir interesanta sarunu biedrene, un pirmais priekšstats par viņu, iegūts pirms gada, nebija maldīgs. To vēl varētu papildināt ar ārkārtīgi lielu mīlestību pret bioloģiju, aizrautību, ar kādu Lāsma veic sev uzticētos darbus, un dzīves patieso vērtību apzināšanos – ģimeni un attiecībām. Kolēģiem, skolēniem, draugiem, mājiniekiem – katram par Lāsmu ir savs priekšstats, taču, šķiet, viņas fenomens slēpjas vienkāršībā un godīgumā. Tieši tā viņa arī stāsta par savu bērnību, skolas laiku, lauku darbiem un sapņiem.

– Pastāsti, kā bija uzaugt laukos tajos laikos, kad bērniem nebija iespēja laiku kavēt viedierīcēs?

– Esmu uzaugusi Bilskā lielās lauku mājās “Bābēni”, ko savulaik uzcēla mana tēva vectēvs. Tur pavadīju visu savu bērnību un skolas laiku. Mani vecāki sākumā nodarbojās ar piena lopkopību, turēja arī cūciņas, vistas, pīles, pēc tam parādījās zosis un pērļu vistas. Ar laiku sāka nogurt un pamazām meklēja citu veidu, kā nodarboties ar lauksaimniecību. Lopi prasīja ļoti daudz fiziska spēka, un tajā brīdī manam tētim kļuva slikti ar muguru. Viņam bija nepieciešama ārstēšana, tāpēc mainījām nodarbošanās veidu. Tolaik mamma sāka strādāt kā bioloģiskās lauksaimniecības eksperts Priekuļos, viņa ievilka tēvu bioloģiskajā lauksaimniecībā. Tas bija 2005. – 2006. gadā, kad sākām nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību, savās pļavās vācot zāļu tējiņas priekš daktera Artūra Tereško, kurš tajā brīdī tās pirka no mums. Ar laiku sapratām, ka mēs paši varam ne tikai iegūt zāļu tējas, bet tās arī fasēt un realizēt tirgū. Vecāki tajā saskatīja potenciālu, un bizness attīstījās veiksmīgi. Tagad apjoms ir samazinājies, jo darbaspēks ir izaudzis un aizgājis savā dzīvē. Man ir divas vecākas māsas, viņas dzīvo ārzemēs. Es esmu tas pastarītis, kas palicis Latvijā. Kopš bērnības dzīvoju tam visam līdzi, principā trijatā ar vecākiem darījām visus lauku darbus, pļavās vācām ārstniecības augus. Māsas jau bija izaugušas un tikai pa brīvdienām atbrauca ciemos.

Savā ziņā tas ietekmēja manu studiju izvēli. Jau no agras bērnības vienmēr bijusi mīlestība pret augiem. Kad mācījos Smiltenes Centra vidusskolā, varējām piedalīties Ēnu dienā, lai tuvāk iepazītu sev interesējošo profesiju vai jomu. 11. klasē izdomāju ēnot zaļā dzīvesstila žurnāla “Vides Vēstis” galveno redaktori Anitru Toomu. Tā sapazinos ar viņu, un viņa mani aizveda uz Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti, jo gribēja parādīt, kā intervē vadošo pētnieku Voldemāru Spuņģi. Tajā mirklī iemīlējos fakultātes ēkā, un Voldemārs Spuņģis man teica – ja nāksi uz Bioloģijas fakultāti, tu nonāksi manos “nagos”. Vēlāk tā arī notika. Sākumā gan māca šaubas, vai tas būs iespējams, jo tajā brīdī aktuāls bija finanšu jautājums, taču tiku budžetā.

– Lai arī vidusskolā tev bioloģija labi padevās, teici, ka augstskolā sākums bija grūts. Kāpēc tā?

– Uzsākot studijas Rīgā, pirmajās četrās nedēļās mammai teicu, ka iešu prom no skolas, jo tiešām bija grūti, izjutu lielu sāncensību. Kādu laiku to turpināju teikt mammai. Ļoti atšķīrās lauku bērni un, piemēram, Valsts 1. ģimnāzijas skolēni vai tie, kuri iepriekš bija apmeklējuši biologu skolu. Tam sākumā bija grūti izsisties cauri, pirmajā semestrī bija jāmācās no rīta līdz vakaram, vienlaikus jākļūst patstāvīgai. Ja pilsētnieki pēc studijām aizgāja mājās pie vecākiem un brīvdienās atpūtās, tad es savas brīvdienas pavadīju, braucot uz mājām, palīdzot zāļu tēju tirgošanā, piedaloties kartupeļu talkās. Taču kopumā studiju laiks bija interesants, kurā izmantoju piedāvātās iespējas, un ieteiktu to darīt ikvienam studentam. Tāpat arī nevajag baidīties iet pie pasniedzējiem ar savām idejām, pat ja to īstenošanai nav finansējuma. Nekad nevar zināt, kurp tas tevi aizvedīs.

– Gan bakalaura, gan maģistra darbā tu pētīji, kā ar augiem var attīrīt piesārņojumu. Kā tu līdz šādām tēmām nonāci?

– Tas arī ir ļoti interesants stāsts. Tad, kad vēl mācījos Smiltenes Centra vidusskolā, pieteicos vasaras nometnei, ko rīkoja organizācija “Homo Ecos”. Aizbraucu uz nometni, iepazinos ar organizācijas dalībniekiem. Kad beidzot pati nonācu Rīgā, domāju, cik forši, varēšu beidzot iesaistīties viņu darbā. Tajā brīdī “Homo Ecos” kopā ar Rīgas dārzu un parku galveno ainavu arhitekti Ilzi Rukšāni Sarkandaugavā īstenoja projektu, lai parādītu, kā ar augiem var attīrīt gruntsūdens un augsnes piesārņojumu. Viņa mani ieinteresēja, gribēju bakalaura darbu izstrādāt par ko tādu, ko citi nepēta. Jau pirmajā kursā Spuņģis “uzbāzās” ar savām bitēm, bet kukaiņus pētīt negribējās. Tad aizgāju pie pasniedzēja Ulda Kondratoviča, kurš vienīgais “parakstījās” uz to, ka pirmkursnieks aiziet tikai ar labu ideju, pilnīgi bez jebkāda finansējuma. Tā šis pasniedzējs kļuva par mana darba vadītāju. Kopā sākām meklēt finanses, uzrakstījām projektu Latvijas Universitātes Studentu padomei un ieguvām nedaudz naudas materiāliem. Nākamajā gadā pasniedzējs paņēma vēl vienu studentu ar līdzīgu kursa darba tēmu, maģistrantūrā jau bijām desmit studenti ar šādu tēmu. Es vairāk koncentrējos uz pesticīdvielām.

Paralēli tam man izveidojās sadarbība ar Ilzi Rukšāni, pretī psihoneiroloģiskajai klīnikai Tvaika ielā uztaisījām fitoremgriācijas stūri parkā, kur informējām sabiedrību par to, kā augi var attīrīt piesārņojumu. Tas bija viens pozitīvs grūdiens, jo firma, ar kuru sadarbojāmies un kura palīdzēja iekārtot šo stūrīti parkā, pirmā kursa otrajā semestrī uzaicināja mani strādāt Ventspils naftas terminālā. Protams, izmantoju šo iespēju.

– Pastāsti vairāk par šo unikālo iespēju, kas tev kā pirmā kursa studentei tika dota.

– Šī bija mana pirmā darba pieredze kā topošajam biologam. Nekur dzīvē tādu pieredzi nebiju guvusi, kā studiju laikā mēnesi strādājot Ventspils naftas terminālā. Lai vispār drīkstētu tur ieiet, man bija nedēļu jāmācās, jāklausās lekcija un jānoliek eksāmens, kurā nedrīkstēja izkrist nevienā jautājumā. Pēc tam atņēma telefonu, visus metālus un ietērpa ugunsdrošā kombinezonā, cimdos, zābakos, cepurē un ķiverē. Tas notika jūlijā, plus trīsdesmit grādos. Tiklīdz novelc kaut cimdu, jāmaksā 300 eiro sods. Drošība tur ir augstākajā līmenī. Viss smird pēc benzīna, ja kaut mazākais akmentiņš nokrīt uz asfalta, pastāv risks, ka viss var “uziet gaisā”. Pēc pirmās nedēļas jau viss šķita pierasts.

Iestādījām vītolus, pēc tam ieguvām paraugus, ko vedām uz “BIOR” institūtu Rīgā, lai pētītu, kāds ir piesārņojums vecajiem vītoliem, kāds – jaunajiem. Vienīgi žēl, ka šis projekts neturpinājās, jo mums nenoticēja, ka ar vītoliem var attīrīt zemi. Viņi gribēja tūlītēju rezultātu, bet kokam taču ir jāpagūst izaugt! Diemžēl neviens nebija gatavs gaidīt.

– Tev bija fantastiska iespēja strādāt arī Priekuļu selekcijas stacijā un selekcionēt zirņus.

– Bakalaura studiju pēdējā gadā mani vecāki kļuva ļoti nemierīgi, gribēja, lai atgriežos laukos. Pietrūka manis kā bērna un droši vien arī kā darbaspēka. Mamma tajā brīdī strādāja Priekuļu tehnikumā, savukārt viņas kolēģe, kurai pamatdarbs bija tagadējais Priekuļu pētniecības institūts, meklēja zinātnisko asistentu. Viņa bija izpļāpājusies manai mammai, ka varētu gribēt biologu. Sāku kā tehniskais darbinieks. Šajā darbā man bija jāiepazīst zirņu selekcijas pamati, lai varētu kļūt par zirņu selekcionāri. Mācījos dažādu kultūraugu krustošanu, ar pinceti gāju pa lauku, rāvu putekšņus ārā no ziediem, tad nesu un liku uz otra zirņa drīksnām. Tas bija ļoti līdzīgi tam, ko mācījos par augu fizioloģiju, tāpēc arī tas mani tik ļoti aizrāva. Bet neviens sākums nav viegls – pirmos trīs mēnešus nesapratu, ko no manis grib.

Tobrīd viņi īstenoja lielu Eiropas Savienības finansētu projektu saistībā ar zirņiem. Tā ietvaros braucām uz Serbiju prezentēt rezultātus partneriem, paguvu pamācīties Zviedrijā un divas reizes pabūt pieredzes apmaiņā Igaunijā.

Tikai nesen aizgāju prom no šī darba, jo nevarēju apvienot ar savu pamatdarbu Smiltenes vidusskolā, kā arī beidzās Eiropas finansējums, uz ko balstoties viņi varēja mani algot.

– Tu teici, ka, uzsākot studijas Rīgā, neplānoji atgriezties laukos, un tomēr tagad tavas mājas ir Vijciemā, bet darbs Smiltenē. Jau gadu māci bioloģiju Smiltenes vidusskolas skolēniem.

– Tāds nebija mans sākotnējais plāns. Kad mācījos 12. klasē, man bija jūra līdz ceļiem, biju pārliecināta, ka nekad dzīvē neatgriezīšos laukos. Zinu, kā mani vecāki cīnās, un es tā negribēju. 12. klases beigās iepazinos ar tagadējo draugu. Patreiz atrodamies viņa vecvecāku mājās, kuras saucam arī par savējām. Rihards bija ļoti neatlaidīgs, es savukārt domāju – kam man čali, ja esmu nolēmusi studēt. Taču sagājām kopā. Sākumā bija grūti, jo es Rīgā, viņš – laukos, tikāmies nedēļas nogalēs. Tad draugs pārcēlās uz Rīgu pie manis, bet iekšēji viņam lauku ļoti pietrūka. Viņa mammai jāuzar zeme, tad sākas pļaušanas darbi, tad – medību sezona, makšķerēšanas sezona un vēl pīļu sezona. It kā dzīvojām abi Rīgā, dzīvoklī, bet tur pārsvarā es biju viena, jo visu laiku draugam kaut kas jādara laukos. Bakalaura darba beigās viņš teica – varbūt jādodas atpakaļ uz laukiem, bet es vēl nebiju gatava atgriezties. Mani “izglāba” Priekuļu pētniecības centrs, jo, ja gribēju tur strādāt, nācās stāties maģistros. Pēdējie divi gadi visu salika pa plauktiņiem, sapratu, ka tā dzīvot nevar. Kopā esam sešus gadus, bet satiekamies tikai nedēļas nogalēs, sazvanāmies un sarakstāmies. Beidzot ir jādzīvo kopā, un nu mēs to darām jau deviņus mēnešus.

Tas bija loģiskākais veids, kā varēju atgriezties laukos. Tagad esmu skolotāja un daru to, par ko esmu izmācījusies. Man tas ļoti patīk, kaut viss notika nejauši. Rīgā ziemā notika Zinātnieku nakts, Universitātes pasniedzējs pierunāja, lai tur pastrādāju. Pasākumā satiku savu audzinātāju Silviju Platpīri un kādreizējo fizikas skolotāju Ilmu Reimani. Viņa man toreiz vaicāja, vai nezinu kādu jauku meiteni, kura būtu gatava strādāt skolā. Toreiz pa jokam teicu, ka es tā kā varētu. Skolotāja to ņēma nopietni, iedeva manu telefona numuru Smiltenes vidusskolas bioloģijas skolotājai Annai Lavrinovičai, kura ir liela personība un skolēnu mīlēta, kā arī informēja direktori Ilzi Verginu par manu vēlmi strādāt skolā. Satikāmies ar Annu, iedzērām kafiju, aprunājāmies, pēc kāda laika zvanīja direktore un teica: “Tu Annai patīc.” Smiltenes vidusskolā sāku strādāt 2017. gada septembrī. Anna ir ļoti atsaucīga, viņa man šogad ļoti daudz palīdzējusi. Piemēram, kā iemācīt bērniem kādu tematu, jo daži tik tiešām ir ļoti sarežģīti un es pat augstskolā lauzu galvu.

– Kā bija ienākt skolā gados jaunai skolotājai?

– Sākumā bija ļoti dīvaini, nevis dēļ skolēniem, bet dēļ kolektīva, jo gandrīz visas skolotājas pirms dažiem gadiem mācīja mani pašu. Pamazām man šī sajūta ir pārgājusi, vienīgi savu vidusskolas audzinātāju Silviju Platpīri joprojām saucu par audzinātāju.

Pagājušajā mācību gadā man bija divas septītās, viena astotā, abas desmitās un viena vienpadsmitā klase. Ar mazajiem bija viegli, jo viņiem Anna iepriekš nebija mācījusi. Šis septītajiem bija pirmais gads bioloģijā, un kā es teicu, tā notika. Astotie sākumā nedaudz spurojās pretī, jo zināja, kā Anna māca un ka es esmu jauna. Viņi bija ar savu raksturiņu. Nācās pacīnīties, lai nopelnītu cieņu, bet beigās tomēr sapratāmies labi.

Ar vidusskolēniem man pašai bija problēmas, jo uzskatīju, ka viņi mani neuztvers nopietni. Atceros, ka pirmajā dienā, ejot uz skolu, biju ļoti uztraukusies, jo 10. klasē mācījās drauga brālis. Domāju, ārprāts! Viņš vēl nāk mājās un visiem stāsta, kā tā Lāsma tagad māca. Pēc pirmās stundas bija interesanta situācija, ka vidusskolēni visi mani saaicināja feisbukā un instagramā, visus uzaicinājumus noraidīju, par ko viņi man pārmeta nākamajā stundā.

Ar 11. klasēm bija tā, ka vieniem bioloģiju pasniedza Anna, otriem – es. Manai klasei notika nemitīga salīdzināšana. Atceros, ka vienā no pirmajām nedēļām Anna saviem vienpadsmitajiem bija uzdevusi radošo darbu, bet es savai klasei – pārbaudes darbu. Tad saņēmu pārmetumu, kā tas ir, ka mums jāmācās kontroldarbam, bet viņi var zīmēt plakātu. Aizgāju pie Annas un vaicāju, ko man darīt. Viņa nomierināja un teica, lai neuztraucos, tas pāries. Uzdevu zīmēt plakātu citā stundā. Svarīgi ir rast balansu un daudzveidot mācību procesu. Laikam ejot, ļoti labi sastrādājāmies. Rezultāts gada beigās bija redzams, par ko patiešām priecājos.

– Kādu vēstījumu tu saviem skolēniem mācību stundās vēlies nodot?

– Tādā ziņā laikam esmu ļoti slikta skolotāja, jo neuzskatu, ka mans priekšmets ir pats svarīgākais pasaulē. Man nav vajadzīgs, lai bērni iekaļ visu bioloģijas nodaļu no galvas un pēc tam to atstāsta, it sevišķi, ja skolēns grib kļūt par mūziķi. Tad ir skaidrs, ka viņš no bioloģijas paņems tikai tik daudz, cik gribēs. Man ir svarīgi, lai skolēni manās stundās jūtas ļoti droši, lai uzdod jautājumus, kas interesē, nevis baidās nākt uz manām stundām. Lai nav tās sajūtas, ka atkal pie tās Rābantes jāiet un jākārto tests, kurā neko nezinās. Vēlos, lai viņi sevi atrod bioloģijā, jo es zinu, ka es to izdarīju. Man patika bioloģijas stundas, tās nebija kā apgrūtinājums, bet drīzāk kā patīkama atpūta. Ļoti daudz ko iemācījos. Cenšos sarežģītus tematus pasniegt vieglā veidā. Piemēram, caur filmām, taču ne trulu skatīšanos, bet noslēgumā uzdodot jautājumus par tēmu un sagaidot secinājumus par redzēto un dzirdēto.

Manuprāt, ļoti svarīgi jau šajā vecumā iemācīt domāt patstāvīgi, uzņemties iniciatīvu, izprast lietu kopumu. To varu teikt no savas personīgās pieredzes, jo, ja to neapgūs pamatskolā vai vidusskolā, augstskolā to tev vairs neviens nemācīs. Vai nu esi apguvis šīs prasmes, vai augstskolā sāc no nulles, bet tad jau grupai esi aizmugurē.

– Tu esi piedalījusies dažādos pētījumos, stažējusies Ventspils naftas terminālā, guvusi starptautisku pieredzi, selekcionējusi zirņus... Vai darbs skolā tev nav par šauru?

– Patiesībā es jūtos ļoti labi, jo līdz šim esmu skrējusi, grābusi un ķērusi katru iespēju, ko kāds devis. Tagad sēžu uz vietas, beidzot laiku veltu ģimenei, draugam. Beidzot arī iekšēji esmu mierīga, jo agrāk bieži nevarēju runāt, kad kāds piezvanīja, – vai nu rakstīju kārtējo atskaiti, ierakusies darbos, vai izstrādāju maģistra darbu. Skolotājas darbs pavisam noteikti ir mierīgāks par studijām, lai gan iepriekš visi man teica, ka šis būs vissmagākais un stresa pilnākais darbs pasaulē. Bet tā nav! Uz skolu eju ar prieku, vienmēr aprunājos ar bērniem. Stundas iesāku, apvaicājoties, kā skolēniem klājas, dažkārt viņiem gribas pasūdzēties par to, kā gājis iepriekšējā stundā. Tad saku – nomierināmies, elpojam dziļi un aiziet! 7. klases skolēniem pie manis stunda ir tieši pirms pusdienu pārtraukuma. Viņi grib atprasīties dažas minūtes ātrāk, lai nebūtu jāstāv garajā rindā pēc pusdienām. Ja viņi izdara visu, ko no viņiem prasu, tad ļauju iet. Ar lielajiem ir nedaudz grūtāk, jo bioloģija viņiem parasti ir pēdējā stunda, kad domas jau ir pavisam kur citur. Reizēm viņi sāk čīkstēt, ka jāiet uz māju, jādara tas vai tas. Tad jautāju, vai jaunieši nākotnē pret darbu izturēsies ar šādu pašu attieksmi? Tajā brīdī viņi sāk domāt līdzi, ka vienmēr šādi nevarēs izšmaukt.

Ceru, ka rudenī pati uz skolu došos drošākiem soļiem. Un, lai cik tas paradoksāli neizklausītos, man dzīvē neviens gads nav bez skolas sola.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Bioloģijas maģistre atgriežas, lai vērtīgo dotu novadam

Kategorijas