Smilteniete Daniela Vasiļjeva - seko savam aicinājumam kļūt par brīvprātīgo un ceļot

2018. gada 30. augusts 10:39

1011

Smilteniete Daniela Vasiļjeva - seko savam aicinājumam kļūt par brīvprātīgo un ceļot

^{Raksts publicēts laikrakstā 2017. gada 4. augustā}
Šoruden smiltenietes Danielas Vasiļjevas (21 gads) vienaudži uzsāks studijas trešajā kursā, kamēr pati jauniete ne dienu nav sēdējusi augstskolas solā. Viņas aicinājums, uz ko vairums apkārtējo sākotnēji raudzījās skeptiski, ir pavisam cits – strādāt brīvprātīgo darbu un ceļot, jo pasaulē ir tik daudz vietu, ko apskatīt, cilvēku, ko iepazīt.

To Daniela apjauta vidusskolas sākumā pēc izlasīta raksta par brīvprātīgo darbu. 12. klasē, kad klasesbiedri sāka kaldināt nākotnes plānus, arī viņa saņēma jautājumus par augstskolas un studiju programmu izvēli. Daniela ir drosmīga, jo savos 19 gados devās prom no mājām un ģimenes, kas viņai ir ļoti svarīga un ko augstu vērtē, lai gadu strādātu par brīvprātīgo kādā dienas aprūpes centrā Spānijas pilsētā Almērijā, diendienā laiku pavadot kopā ar senioriem, kas slimo ar Alcheimera slimību un vecuma demenci. Vēlāk sešus mēnešus viņa pavadīja Skotijā, strādājot un dzīvojot pieticīgi, lai nopelnītu naudu ceļošanai. Tas viņai arī izdevās. Maija beigās Daniela atgriezās Spānijā un nogāja vienu posmu no Santjago ceļa, kas ir viens no pasaulē slavenākajiem svētceļnieku maršrutiem, bet rudenī dosies divarpus mēnešu garā ceļojumā uz Indiju – zemi, kas izmaina eiropiešu vērtību skalu un liek apjaust materiālās pasaules niecību. Tieši tāds ir arī Danielas mērķis – noīrēt dzīvokli Deli un uz brīdi iejusties vietējo ādā, iepazīstot viņu ikdienu. Galvenais, lai šobrīd apstiprina vīzu.
Jaunietei ir pārliecība, ka ir jādzīvo no sirds un jāizbauda katra diena. Ja varam kādam palīdzēt, tas ir jādara, jo nekad nezinām, vai nelaime un slimība nepiemeklēs mūs pašus. Vēl viņa sapratusi, ka neviens tavā vietā neies uz priekšu, tas jādara pašam, uzticoties sev.

- Atceros, ka savulaik, būdama skolniece, man stāstīji, ka vēlies kļūt par brīvprātīgo, un tā arī notika. Vai tas nācās viegli?
- Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka nestudēšana novedīs bezceļos un beigu beigās nekas labs tur nevar sanākt. Un, ja es mēģināju stāstīt, ka, iespējams, pēc vairākiem gadiem sākšu studēt, cilvēki sarauca pieri un noteica, ka tad jau viss būs aizmirsies. Dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta. Nepārprotiet mani, man ir liels prieks par tiem, kas grib, var un dara!
Pirmā reize, kad es apjautu, kas ir brīvprātīgais darbs, bija pirms pieciem sešiem gadiem. Dienasgrāmatā izlasīju mazu atvērumu par to. Nodomāju, ka baigi forši, un uz brīdi par to aizmirsu. Jo tuvāk 12. klasei, jo vairāk saņēmu jautājumus par nākotni, kur studēšu. Pārsvarā nevienam skolotājam neienāca prātā, ka ir kāds, kurš nevēlas studēt. Es biju viens no šiem cilvēkiem. To, ka es nestudēšu, sapratu ātri, lai gan biju jau paspējusi izsapņot dzīvi Dānijā, kur gribēju studēt, bet to ideju es aizmirsu vēl ātrāk kā vēlmi kļūt par prezidenti.
Iemesls, kāpēc es tik ļoti nobijos no studēšanas, bija pavisam vienkāršs – nezināju, ko gribu studēt, kas vēlos būt. Man jau kopš bērnības ļoti patika palīdzēt, kā arī sapņoju par ceļošanu, iespaidojoties no rakstiem, blogiem, dokumentālajām filmām. Pirms brauciena uz Spāniju biju tikai trīs reizes izbraukājusi Īriju, bet tā īsti “neuzrunāja”. Sapratu, ka ir tik daudz ko redzēt un, šeit dzīvojot, tik maz ko zinu.
Vidusskolas beigu posmā sāku vākt un lasīt visu pieejamo informāciju par Eiropas brīvprātīgo darbu. Pēc īsa laika sapratu – tas ir priekš manis. Eiropas brīvprātīgo darbs ir organizācija, kurā var plaši izvērsties. Esmu satikusi cilvēkus, kas pieskata papagaiļus uz salas, strādā ar bērniem un jauniešiem, nodarbojas ar labdarību, māca citus. Manī bija vēlme palīdzēt senioriem, taču sākotnēji biju iedomājusies, ka to darīšu Itālijā, jo šī zeme mani ļoti “uzrunāja”. Piesakoties projektā uz Itāliju, mani neapstiprināja vecuma dēļ. Tolaik man bija 18 gadu. Tā bija pirmā neveiksme, pēc kuras gribējās padoties, bet tad nosūtīju pieteikumu uz Spāniju. Neviens neatbildēja, bet te pēkšņi vienā dienā man atrakstīja, ka ir brīva vieta. Tā viss sākās.

- Pastāsti, ko īsti nozīmē būt par brīvprātīgo?
- Uz Almēriju avio biļeti nopirku pati, bet pēc tam to atmaksāja Eiropas Savienība. Dzīvošanu nodrošināja organizācija, katru mēnesi arī saņēmu kabatas naudu divsimt eiro apmērā, bet pats darbs bija bez atlīdzības. Eiropas brīvprātīgajā darbā var pieteikties uz trīs, sešiem, deviņiem vai 12 mēnešiem. Es pieteicos uz gadu. Strādāju Almērijā dienas aprūpes centrā senioriem un cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Lielākoties tur uzturējās vecāki cilvēki, kam bija Alcheimera slimība vai demence. Uz aptuveni trīsdesmit cilvēkiem es biju vienīgā brīvprātīgā, bet speciālistu un mediķu personāls tur bija liels. Manos pienākumos ietilpa gandrīz tas pats, kas auklītei – es kopā ar senioriem spēlēju spēles, devos pastaigās, palīdzēju šiem cilvēkiem ēst. Sākums bija drausmīgs, jo, aizbraucot uz Spāniju, zināju tikai piecus vārdus spāniski, bet vietējie nerunāja angliski. Pirmie mēneši pat nepatika, jo pagāja klusumā, nespēju komunicēt, izteikt savu viedokli, sazinājāmies tikai ar žestu palīdzību. Trešā nedēļa bija visgrūtākā, gribējās mājās, bet tad sāku apgūt valodu un viss izmainījās. Ļoti pieķēros šiem cilvēkiem un viņi man. Sirdij tuvākie bija paši slimākie. Katra diena bija citāda, interesanta, dažkārt smieklīga, citkārt uztraukumu pilna. Reiz viena tantīte centās aizbēgt no dienas centra. Viņa to bija plānojusi, un vienreiz tas arī izdevās. Kādu citu dienu viena seniore mani sakoda, vēl tagad neliela rēta ir palikusi. Darbā bijuši gadījumi, kad kundzītes sakaujas.
Daudzus uz šo centru ved jau gadus desmit, taču katru gadu mainās brīvprātīgie. Tāpēc sākumā ir jāiemanto uzticība. Apzinos, ka daudzi no šiem cilvēkiem ātri aizmirst notiekošo, tāpēc nedomāju, ka viņi mani atcerēsies pēc ilgāka laika, bet ir, kas atceras. Tas saviļņo. Gadās, ka cilvēks aiziet no dzīves – tas ir ļoti skumīgi, bet daudz ko man iemāca. Skolas laikā bieži uztraucos par sīkumiem, stresojot un nervozējot, kas tagad man šķiet pilnīgi nevajadzīgi un lieki. To es vairs nedaru.
Un, jā, var iztikt mēnesī ar divsimt eiro un vēl arī ceļot. Naudu vecākiem neprasīju. Starp citu, strādājot dienas centrā, gadā brīvprātīgajam pienācās trīsdesmit brīvas dienas, visas nemaz neizmantoju. Bez tām pietika laika, lai aizbrauktu uz Maroku un Portugāli, plus vēl apskatītu Andalūziju – reģionu, kurā dzīvoju.

- Vai māju un ģimenes nepietrūka?
- Šī bija mana pirmā reize, kad tik ilgi biju prom no mājām. Kad gads tuvojās izskaņai, ļoti gribējās pie ģimenes, tā man ir ļoti svarīga. Kad septembrī atbraucu uz Latviju, neskatoties uz lielo nogurumu, devos uz Mēriem apciemot omīti. Kopā ar ģimeni daudz uzturamies dabā, ar mammu mums patīk pastaigāties. Ģimene un Latvijas meži ir tie, kā, prom esot, pietrūka visvairāk. Septembrī atgriežoties, jau zināju, ka novembrī došos uz Skotiju strādāt, lai iekrātu naudu ceļošanai. Iepriekš man bija dažādas domas, uz kurieni braukt, bet labs draugs, ar ko kopā bijām mācījušies, dzīvoja Skotijā. Teica, lai braucu pie viņa, ka palīdzēs man. Tā atkal bija cita valsts, cita kultūra, citi noteikumi. Mans pirmais darbs bija gigantiskajā un populārajā interneta veikalā “Amazon”. Skotijā atradās tā lielākā noliktava Lielbritānijā. Sākumā tas šķita aizraujoši – iepazīt veikalu no iekšienes –, jo līdz tam pati biju sūtījusi no tā preces. Pirmais pienākums bija noliktavā sameklēt pasūtīto, līdz ar to dienā sanāca nostaigāt ap divdesmit kilometru. Smags, grūts un vienmuļš darbs, bet nauda bija jānopelna. Vēlāk mani pārcēla uz nodaļu, kur bija jāpārbauda atpakaļ atsūtītās preces. Tas bija mans pirmais darbs, par kuru saņēmu algu. Interesanti bija redzēt, kā viss tur notiek, bet nekad nesapratīšu, kā cilvēki šo darbu var strādāt gadiem ilgi. Pēc pirmajiem mēnešiem sāku meklēt citu darbu, un mani pieņēma par aprūpētāju diennakts aprūpes centrā, jo augsti vērtēja brīvprātīgā darba pieredzi Spānijā. Taču atšķirībā no Spānijas Skotijā mani uztvēra par kārtējo latvieti, kas atbraukusi labākas dzīves meklējumos.

- No Skotijas atpakaļ uz Spāniju. Bet šoreiz tavs mērķis bija cits?
- Jā, un tas bija Santjago ceļš, par kuru biju daudz lasījusi un skatījusies filmas. Tas patiesībā pie manis ilgi un dikti nāca, līdz atnāca. Uz Spānijas ziemeļiem devos viena pati, vispār pa dzīvi esmu pieradusi iet viena. Neviens cits jau manā vietā to nedarīs, pašam kaut kā jākuļas uz priekšu. Santjago ceļā nogāju pēdējo posmu, kas bija aptuveni 125 kilometrus garš. To paveicu piecās dienās. Zinu, ka pienāks laiks un tur atgriezīšos, lai noietu visu ceļu. Arī par šo manu ideju vecāki ļoti priecājās un atbalstīja. Mamma tieši pirms tam bija lasījusi par Santjago ceļu, bet tētis šo svētceļnieku maršrutu gribētu veikt ar velosipēdu.
Man pašai Santjago ceļš bija fizisks pārbaudījums, citam tas ir garīgs. Iespējams, ar piecām dienām bija par maz, lai sajustu īsto garšu. Iemesli, kāpēc cilvēki no visas pasaules uz turieni brauc, ir visdažādākie. Redzēju daudz vecāka gada gājuma cilvēkus, arī sievieti un vīrieti, kuri ratiņos stūma savu mazuli. Pāris no Meksikas palīdzēja, kad vienu dienu man pasliktinājās veselība, bet mātes un meitas no Puertoriko stāsts aizkustināja visvairāk. Sieviete bija apsolījusi savai slimajai māsas meitai, ka, ja viņa izveseļosies, Dievam atlīdzinās, noejot Santjago ceļu. Satiku arī vienu puisi, kurš visu garo ceļu nespēja noiet, jo uzpampušās un noberztās kājas sāpēja.
Ar visiem šiem cilvēkiem esam draugi tikai kopīgajā ceļa posmā, nedibinām kontaktus un vēlāk nesarakstāmies feisbukā. Īstā burvība jau ir šis mirklis, ko izdzīvojam tagad.

- Cilvēka ceļi ir neizdibināmi, taču tu joprojām mērķtiecīgi seko savam aicinājumam?
- Indija, Austrālija, Meksika – tās ir zemes, kas mani vilina. Es varu iztikt bez dārgām viesnīcām, kūrortiem, smalkiem restorāniem un šikiem veikaliem. Man pietiek ar mugursomu un vienu mazo koferi. Ļoti ceru, ka mana nākamā pietura būs Indijas galvaspilsēta Deli. Biļetes jau ir nopirktas, tikai jāsaņem vīza. Gribu iepazīt vietējo vidi, cilvēkus, kultūru. Nav gluži tā kā Donam dziesmā par Varanasī, kur brauc pārdomāt dzīvi, taču pašu ceļojumu es neplānoju, ļaušos notiekošajam. Plānoju noīrēt dzīvokli kā bāzes vietu. Deli man dzīvo divi paziņas. Nekad nebūs par vēlu iegūt akadēmiskās zināšanas, taču jau šobrīd dzīves gūtās mācības un pieredzi man neviens nevar atņemt. Tās padara mani tikai stiprāku, zinošāku un dod vēl lielāku pārliecību, ka cilvēkam ir jāseko saviem sapņiem.

Ieraksts no Danielas bloga internetā par došanos svētceļojumā “Mans ceļš ir sācies”
Agrs rīts. Noskan modinātājs. Tas nozīmē, ka drīz jādodas ceļā. Sataisos un drīz jau dodos uz Edinburgas lidostu. Mans piedzīvojums ir sācies. Lidojums man ir uz Vigo pilsētu. Tā atrodas Spānijas ziemeļos, skaitās lielākā Galīcijas reģiona pilsēta.
Dzīvojot gadu Spānijā, tik tālu – līdz pašiem ziemeļiem – nebiju atceļojusi, jo no Almērijas, kas ir pašā apakšā, ir teju 1000 kilometru. Un tas nav maz!
Ierodos Vigo. Savu Camino es sākšu no Sarrias, bet, lai nokļūtu līdz turienei, man paietu kādas sešas stundas, jo vienīgā iespēja būtu turp doties ar autobusu vai vilcienu. Bet visas transporta maiņas paņem laiku un spēku. Tāpēc esmu izdomājusi, ka pirmo dienu palikšu Vigo, bet nākamajā agri no rīta došos uz Sarriju ar blabla car. Tas man prasīs tikai apmēram divas stundas.
Caur couchsurfing esmu sameklējusi sev dzīvokli, kur palikt pa nakti. Priekšroku gan dotu kādam hostelim, bet tajā Vigo neko sakarīgu nevarēju atrast. Ierodos centrā un rakstu host meitenei, ka dodos pie viņas nolikt mantas. Dzīvoklis atrodas 20 minūšu gājienā no pilsētas. Soma uz pleciem ar katru soli kļūst mazliet smagāka un smagāka. Pie sevis nodomāju, – ja jau man tagad grūti, ko es darīšu turpmākajās dienās?
Mazliet paklejoju, kamēr atrodu to dzīvokli, tas mānīgi paslēpies šķērsieliņās. Bet izdodas!
Pati dzīvokļa meitene ir no Turcijas, bet šeit ir Erasmusā. Pārmijam dažus vārdus un laipni atsakos no piedāvātajām pusdienām, bet pēc pāris minūtēm viņa tomēr ierodas ar šķīvi un saka, ka Turcijā nav pieņemts viesus atstāt badā. Tā arī ieturu pusdienas un dodos apskatīt pilsētu.
Pirmais, ko izdaru, atrodu mazu kafejnīcu un pasūtu sev kafiju. Kaut kas tāds neizskaidrojams piemīt Spānijas kafejnīcām! Un to sajūtu man gribējās atkal.
Jau, meklējot dzīvokli, pamanīju, ka šeit uz ielām ir ļoti daudz augļu/dārzeņu veikalu. Nodomāju, ka kāds puskilograms ķiršu galīgi nenāktu par sliktu. Tā arī izdaru. Nopērku ķiršus, sameklēju parku un ieturu savas otrās pusdienas. Pēc tam aizeju līdz centram, staigāju krustu šķērsu. Aizeju līdz ostai, vēl uz otru pusi un nonāku pie secinājuma, ka tā ir garlaicīgākā Spānijas pilsēta, ko esmu redzējusi. Tad jau labāk Madride!
Paskatos pulkstenī, drīz jau būs astoņi vakarā. Tā arī, meklējot savu mazo “wow” momentu, esmu nostaigājusi visu dienu. Laiks arī tāds nekāds. Tad līst, tad karsē saule, un tā visu dienu. Nekā nevari saprast, kas te notiek.
Ierodos dzīvoklī, bet tur priekšā bariņš turku. Un šie sasēduši man atvēlētajā istabā. Nodomāju, nē, nu forši, es taču gribu drīz iet gulēt, bet šeit turki tusē. Mana host meitene saka, lai nāku uz viņas istabu uz kādu brīdi. Pārrunājam ceļošanas pieredzi un apmaināmies ar saviem turpmākajiem plāniem. Un ap to laiku arī turki ir aizgājuši prom. Vēl pirms miega mani sacienā ar turku kafiju un vīnu. Lai gan man atvēlētais dīvāns bija bezgala neērts, tik un tā mana pirmā couchsurfing pieredze bija pozitīva.

Pērējos Danielas Vasiļjevas ierakstus no svētceļojuma Spānijā var atrast interneta vietnē wanderlustylatvian.wordpress.com.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Smilteniete Daniela Vasiļjeva - seko savam aicinājumam kļūt par brīvprātīgo un ceļot

Kategorijas