Bijušais valcēnietis Andris Jegorovs, "Grindex" ražošanas direktors - Ja vēlas dzīvē daudz sasniegt, daudz no sevis arī jādod

2018. gada 30. augusts 12:07

2156

Bijušais valcēnietis Andris Jegorovs, "Grindex" ražošanas direktors - Ja vēlas dzīvē daudz sasniegt, daudz no sevis arī jādod

^{Raksts publicēts laikrakstā 2017. gada 7. jūlijā}

Bez pārspīlēšanas – šo interviju plānoju vismaz desmit gadus. Ja ne visus 15. Ikreiz, kad ar Andri satikāmies klases vai Valkas 1. vidusskolas salidojumos, vienojāmies – jāsarunā taču mums intervija, bet pēc pasākuma nāk ikdiena, kurā darbs dzen darbu, un atkal plāns nointervēt Andri Jegorovu, kuru es pazīstu kā foršu klasesbiedru, bet Latvijā – kā vienu no vadošajiem farmācijas nozares speciālistiem, palika tikai iecere. Nezinu, kā planētas sagrozījušas situāciju, bet beidzot esmu no sapņošanas un plānošanas tikusi līdz intervijai un pagājušā nedēļā viesojos Andra darbavietā.

Iepazīstieties, mans sarunu biedrs Andris Jegorovs – akciju sabiedrības “Grindeks” aktīvo farmaceitisko vielu ražošanas direktors.

“Tu laikam par zālēm tagad zini visu. Padomus radiem, draugiem arī sniedz?” “spļauju” laukā pirmo un visbanālāko, kas ienāk prātā pēc sasveicināšanās, baltā halāta uzvilkšanas un pamatinformācijas, ko Andris kā no lielgabala ber par aktīvo vielu ražošanas procesu “Grindeks” ražotnes apskates laikā. „Grindeks”, kā zināms, ir viena no lielākajām un nozīmīgākajām zāļu ražotnēm ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs. Teikšu godīgi, skatoties uz neskaitāmajām caurulēm, iekārtām un klausoties skaidrojumā, kas kurā telpā notiek, jutos kā no piektās klases pārcelta uz divpadsmito. Un tas saprotami, jo sarunas temats ir ļoti specifisks. Tas nav tik vienkārši kā diskutēt par kāda medikamenta lietderību, par ko, protams, katram no mums ir kāda saprašana un viedoklis.

“Es nevaru pateikt un nekad nesaku, kādi medikamenti ir labi un kuram derīgi, jo neesmu ārsts. Es, protams, iepazīstoties ar nepieciešamo dokumentāciju, medikamenta sastāvu, palīgvielām, piemaisījumiem, kas var izsaukt blaknes – nevēlamas organisma reakcijas –, visu saprotu,” manu jautājumu komentē Andris.

– Esmu dzirdējusi no mediķiem ieteikumus pirkt, piemēram, Vācijā, nevis tāda paša nosaukuma Latvijā vai Indijā ražotas zāles. Vai tas nozīmē, ka pie mums ir zemākas kvalitātes medikamenti, ar vājāku iedarbību? Piemēram, tradicionālais paracetamols, ko ar dažādiem nosaukumiem ražo ļoti daudzās valstīs.

– Nē, medikamentiem, neatkarīgi no tā, kurā valstī vai farmācijas uzņēmumā tie ražoti, jābūt atbilstošiem oriģinālzāļu kritērijiem un standartiem. Ir strikti kvalitātes kontroles noteikumi, un kontrolējošās institūcijas visu pārbauda un nodrošina. Tas drīzāk ir ētiskas dabas jautājums, proti, kāpēc ārsts rekomendē konkrēta ražotāja medikamentu. Kā zināms, zāļu bizness ir gara ķēde. Mēs esam aktīvo vielu un medikamentu ražotāji, tālāk seko vesela zāļu izplatīšanas ķēde, līdz medikaments nonāk aptiekā, un katram ir sava ieinteresētība. Ir konkurence, un ir dažādi paņēmieni, kā notiek cīņa par tirgu. Diemžēl reizēm arī ne visai pieņemami vai pat negodīgi, un arī Latvijā ir gadījumi, kad tiek pārkāpti konkurences noteikumi. Par medikamentu kvalitāti runājot, nav noslēpums, ka Latvijas kontrolējošās institūcijas dažādās nozarēs, arī mūsu, izceļas ar dubultprasīgumu, tāpēc nevajadzētu šaubīties, ka pie mums kāds medikaments varētu neatbilst standartam. Eiropas Savienības prasības pret zāļu ražotājiem ir ļoti striktas, bet Latvijas institūcijas nereti ir pārcentīgas un darbojas pēc principa – labāk pārbaudīt dubultā. Īpaši piemaisījumu daudzumus – pēc visaugstākajiem kritērijiem, lai tikai kaut kas nenotiek. Es teiktu, ka “Grindeks” ražotās zāles ir labākas, nevis sliktākas, kaut vēlreiz uzsveru – prasībām un kontrolei visur būtu jābūt vienādām. Ir, protams, gadījumi, kad saņemam informāciju, ka kaut kur ir konstatēta kāda medikamenta neatbilstība oriģinālzālēm, pat dažu konkrētu medikamentu izņemšana no apgrozījuma.

– Daudzi skumst pēc gadiem pārbaudītām Krievijā ražotām zālītēm, ko nu Latvijā netirgo.

– Tiem tad jādodas uz Krieviju, bet jāsaprot, ka par Krievijā ražoto medikamentu kvalitāti un iedarbību risks būs jāuzņemas pašiem. Piemēram, 2000. gadā ar Baltkrievijā ražotām zālēm cilvēki saindējās. Tādi gadījumi diemžēl ir. Zāles nedrīkst pirkt kā tomātus tirgū. Arī mūsu medikamenti Krievijā ir falsificēti, un neviens nevar garantēt, kas tajos ir, ja tie nav ražoti tur, kur paredzēts, bet gan nelegālā ražotnē.

– Gribi teikt, ka Indijā ražotās ir ar lielāku garantiju kā Krievijā?

– Jā, esmu bijis Indijā, arī Ķīnā un varu apgalvot, ka tur farmakoloģiskās ražotnes arvien vairāk pietuvinās ES valstīs esošajām ražotnēm. Eiropas lielās kompānijas tur ver vaļā ražotnes lētāka darbaspēka dēļ. Arī Indijā medikamentu ražošana tiek uzraudzīta un galaprodukti pārbaudīti, un tikai pēc tam nogādāti ES tirgū.

– Tad tomēr tev ir savs viedoklis, kuras zāles labas, kuras ne, un savi ieteikumi?

– Es ikvienam iesaku medikamentus lietot tikai tad, ja tas patiešām ir nepieciešams, ja ir kāda slimība un zāles izrakstījis ārsts, nevis ikreiz, kad nedaudz kaut kur iesāpas, ņemt pretsāpju tableti vai pašiem izdomāt, kādu medikamentu varētu padzert pret kādu kaiti. Cilvēki nereti zāles lieto nepamatoti un tā sev kaitē.

– Dakteris Danilāns kādā intervijā teica, ka, pirms ieiet aptiekā pēc tabletes, labāk trīs reizes apskriet aptiekai apkārt.

– Tā var teikt par dažādiem uztura bagātinātājiem, vitamīnu kompleksiem. Svaigs gaiss un kustības ir vislabākie vitamīni.

– Savai mammai zivju eļļu dzert neiesaki?

– Nē. Savai mammai es saku, ka labāk apēst vismaz reizi nedēļā gabaliņu zivs, piemēram, lasi un efekts būs tas pats, arī iztērētā nauda. Mana mamma lieto tikai tos medikamentus, kas viņai patiešām pēc insulta ir jālieto. Viņa daudz uzturas svaigā gaisā, staigā, strādā dārzā, cik spēj. Svaigs gaiss un dārzs ir zelta vērts! Protams, mūsu platuma grādos ir maz saules, līdz ar to daudziem cilvēkiem trūkst D vitamīna, mēs maz ēdam zivis un trūkst joda, arī kalcija, bet vislabāk ir organismam trūkstošās vielas uzņemt ar pārtiku, nevis kaudzēm rīt vitamīnus un uztura bagātinātājus.

– Vai tad “Grindeks” tādus neražo?

– Dažus ražo. Apilaku, Herbastresu un Lactobex, piemēram.

– Uzraksts pie tava kabineta durvīm – aktīvo vielu ražošanas direktors – laikam tomēr liecina, ka ar medikamentu ražošanu tu tieši saistīts neesi, bet gan ar to vielu, no kurām tālāk ražo medikamentus.

– Jā. Vadu aktīvo farmaceitisko vielu ražotni. Tajā strādā 197 darbinieki, kas nodarbināti 11 iecirkņos, tai skaitā viens, Mērogošanas iecirknis, kur izstrādā un aprobē jaunās tehnoloģijas. Tur strādā pie medikamentu aktīvām vielām, kas tirgū būs pēc desmit vai piecpadsmit gadiem. Mēs ražojam 25 aktīvās farmaceitiskās vielas, no kurām 14 ir sinerģiskie produkti, kas te – gatavo zāļu formu ražotnē – pārtop konkrētā medikamentā, pārējās tirgojam kā substances citām farmaceitiskām kompānijām. Produkciju eksportējam uz 70 pasaules valstīm.

– “Google” izlasīju, ka Latvijā ir piecas aktīvo farmaceitisko vielu ražotnes, pasaulē tās ne saskaitīt, tātad nopietna konkurence.

– Jā. “Grindeks” veiksmes atslēga ir dinamiska attīstība un stratēģiska domāšana. Mēs pētām tirgu, to, kādiem oriģinālproduktiem tuvākajos gadu desmitos beigsies patenti, un nemitīgi atjaunojam produktu portfeli. Mēs sadarbojamies ar zinātniekiem, ārstiem, mācībspēkiem, un tas ir ilgtermiņa darbs, nākotnes investīcijas.

– Kādu nišu tirgū ieņemat?

– Piemēram, centrālās nervu sistēmas aktīvo farmaceitisko vielu zopiklonu (kā medikaments pazīstams ar nosaukumu Somnols) ražojam 25% no pasaules tirgus. Ftorafuru, kas ir pretvēža aktīvā viela, – 34% no pasaules tirgus, oksitocīnu humāno – 30% un veterināro – 12%. Mēs ražojam droperidolu – neiroleptiķu saimes medikamentu, kas ir līdzeklis, ko izmanto sirds operācijās (tas apstādina sirds muskuļa darbību), un te mēs ražojam 90 – 95% no pasaulē saražotās aktīvās vielas.

– Izklausās ļoti nopietni. Manas zināšanas par farmāciju, izrādās, ir apstājušās pie Mildronāta, par kura lietderību bija plašas diskusijas. Sportā to uzskata par dopingu?

– Ap Mildronātu saceltās ažiotāžas dēļ medikamenta apjomi ir krietni pieauguši. Tā izrādījās laba reklāma.

– Izstāsti, kā veidojusies tava karjera un vai šis ir tās augstākais punkts? Atminos, ka sākumā es uz interviju pie tevis gatavojos braukt uz “Olainfarm”.

– Ķīmija man patika jau skolas laikā, tāpēc arī aizgāju studēt uz Tehnisko universitāti, tajā laikā politehnisko institūtu, ķīmijas fakultāti, bioloģiski aktīvo savienojumu ķīmijas katedru. Esmu viens no retajiem, kurš stādā precīzi tajā nozarē, ko izvēlējos. Protams, tas bija tikai pirmais solis. Esmu studējis un mācījies ļoti daudz. Esmu beidzis arī Latvijas Biznesa skolas menedžmenta programmu, Personāla sertifikācijas institūtā studēju kvalitātes vadību, praktiski visu mūžu mācos, jo, lai varētu šajā nozarē būt veiksmīgs, nemitīgi jāpilnveidojas, jāseko līdzi pasaules tendencēm. Jau augstskolā studējot, sāku strādāt “Grindeks”. Esmu strādājis par palīgstrādnieku, tad laboratorijā, vēlāk par reaktoru operatoru, jaunāko speciālistu, iecirkņa, nodaļas, tad ceha vadītāju, un tā uz augšu. Man ir tāds savdabīgs cikliskums – pirmo reizi es “Grindeks” nostrādāju 11 gadus, tad mani uzaicināja uz a/s “Olainfarm” par ražošanas direktoru. Piekritu. Strādāju tur vairākos amatos – par ražošanas-tehniskā departamenta vadītāju, kvalitātes departamenta direktoru un pat neilgi par valdes priekšsēdētāju. Kopā arī 11 gadus. Un tagad atkal esmu “Grindeks”. Nākošgad būs desmit gadi. Tad skatīsimies, kā būs.

– Pārvilināja?

– Jā, tā var teikt. Mūsu nozarē ir ierobežots skaits speciālistu, pat strādnieku trūkst, jo te nepieciešamas specifiskas zināšanas un iemaņas. Tādus, kuri var veikt dažādas operācijas, atrast ir grūti. Protams, ņemam cilvēkus, apmācām, bet ne visi spēj veikt šos darbus. Tad nu laiku pa laikam viens no otra pārvilina jau gatavus speciālistus. Man piedāvāja interesantu darbu jaunā rūpnīcā. Tāds ambiciozs projekts ir liels izaicinājums un stimuls pilnveidoties. Piekritu.

– Pārvilina, piesolot lielāku algu?

– Nu, mums ir cieši kontakti, jo farmaceitisko ražotņu nav daudz, visi aptuveni zina, kādas ir algu amplitūdas. Tās svārstības ir kādi procenti 10 – 15%, bet galvenie iemesli parasti ir cilvēciska ieinteresētība, piemēram, darbavieta tuvāk dzīvesvietai, labāka sporta zāle vai kāda sociālā garantija.

– Tev ir liels kolektīvs. Visus atpazīsti? Esi stingrs vadītājs?

– Vadošos speciālistus, vadītājus un ilggadīgos darbiniekus, jā, pazīstu personīgi. Ir kādi aizvietotāji vai nesen sākuši strādāt, tos nē. Katru rītu ar speciālistiem, vadītājiem tiekamies apspriedē, dzeram tēju un izrunājam steidzamās lietas, darāmos darbus. Kāds esmu vadītājs, jājautā darbiniekiem. Man pašam šķiet – demokrātisks. Varu arī sadot “pa mizu”, bet tas notiek reti. Es uzskatu, ka cilvēki ir jāradina būt atbildīgiem, un to dara uzticoties. Darbiniekam ir jāspēj pašam pieņemt lēmumu. Jā, būs kļūdas, bet tās izrunā, lai nākotnē neatkārtotos, bet, ja vadītājs visu nosaka vienpersoniski, visus tikai strostē un nosoda, tad viņš nav vadītājs, bet despots. Ja visu nosaka viens cilvēks, darbiniekos zūd iniciatīva, un tas pie laba rezultāta nenoved.

– Vai ārzemju kompānijā darbu nepiedāvā?

– Ir bijuši piedāvājumi, bet esmu tikai piekritis būt konsultants, jo darbs ārzemēs nozīmē lielas pārmaiņas personīgajā dzīvē. Parasti līgumi ir uz trīs – pieciem gadiem. Tad vai nu jāpārceļas ar visu ģimeni, vai jādzīvo katram savā valstī. Tas nav tas, kā iedomājos savu dzīvi.

– Tad ģimene tev ir svarīgāka par karjeru?

– Var teikt arī tā. Vai precīzāk – ģimene man ir svarīgāka par naudu, jo arī Latvijā strādāju interesantu darbu un ir veidojusies laba karjera. Atšķirība starp darbu Latvijā un ārzemēs varētu būt algā, kas tur, protams, jebkurā sfērā ir augstāka.

– Bieži esi Valkā?

– Nē. Pārāk reti. Nesen biju, jo mammai bija dzimšanas diena. Atbrauca arī brālis Anrijs un mans vecākais dēls no Īrijas. Viena no retajām reizēm, kad visi bijām kopā.

– Pastāsti par savu ģimeni. Tev ir divi dēli?

– Jā. Vecākajam – Artim – ir 29 gadi, jaunākajam – Jurim Andrim – 23. Vecākais jau sešus gadus dzīvo un strādā Īrijā. Brālis iekārtoja darbā, un tā viņš tur palicis.

– Brālis? Kāpēc ne tētis “Grindeks”?

– Ne tad, pirms sešiem gadiem, ne tagad, arī “Grindeks” nevar piedāvāt tik lielu algu kā Īrijā. Diemžēl. Viņi abi ar manu brāli strādā kazino biznesā.

– Precējies?

– Nē, ne viens, ne otrs. Kaut draudzenes ir.

– Dzīvot kopā neprecētiem mūsdienās kļuvusi par normu. Tu nemēģini vest pie prāta?

– Mēģinu, bet vai mani kāds klausa? Arī par augstskolu mans viedoklis ir strikts, ka augstākā izglītība ir nepieciešama, jo, stājoties darbā, uz to skatās. Bet vai tad klausa? Vecākais dēls iestājās augstskolā, bet pameta. Naudas pelnīšana pašlaik ir prioritāte. Jaunākais gan studē Tehniskajā universitātē. Bet par precēšanos... Ko es varu mācīt, ja pats apprecējos pēc vairāk nekā 20 kopā nodzīvotiem gadiem. Pirms diviem gadiem ar sievu Līgu nosvinējām kāzas. Kārtīgas kāzas.

– Tad nu gan jaunums! Domāju, ka esi precējies jau sen. Bet šī tev ir otrā laulība?

– Jā, pirmo reizi apprecējos pēc armijas, aptuveni 25 gadu vecumā. Piedzima dēls. Kas to lai zina, kāpēc nesanāca. Tā bija un viss, bet man ar pirmo sievu ir labas attiecības. Neplēšamies.

– Kā pavadi brīvo laiku? Ir kāds hobijs?

– Brīvā laika ar katru gadu kļūst mazāk. Praktiski nav. Darbs ir tik dinamisks! Tas prasa garas stundas, un kam citam atliek gaužām maz laika. Mana izklaide ir kultūras pasākumu apmeklējumi. Mums ar sievu ļoti patīk opera, teātris. Esam cītīgi teātra apmeklētāji, un mums ir abonementi gan Dailē, gan Nacionālajā, gan Operā. Ļoti patika „Fausts” Operā, iesaku. Daudz labu izrāžu redzēts, piemēram, „Jūtu tektonika”, „Vējiem līdzi”, kur piecas stundas aizskrēja kā viena, „Antigone”. Daudz labu izrāžu tagad ir. Patika arī „Vecene”. Kur iet un ko skatīties, organizē sieva. Man tam nav laika, labi, ja es izbrīvēju laiku apmeklējumam. Vēl man patīk makšķerēt, bet reti, pārāk reti izdodas pasēdēt pie upes vai ezera. Ja reizi gadā to spēju, tad ir labi. Patīk arī dārza darbi. Arvien mazāk laika atliek draugiem, jo dzīves intensitāte ir milzīga vai arī stundas un dienas kļuvušas īsākas.

– Iztēlojies sevi pensijā?

– Jā, varētu dzīvot Valkā. Miers, klusums, rušinātos dārziņā, makšķerētu. Vienīgais, kā pietrūktu – teātra, izstāžu, koncertu. Tā tas ir arī tagad – kad esmu Rīgā, gribas mieru un klusumu, un uz Valku, kad padzīvoju kādas dienas tur, velk atpakaļ uz Rīgu. Vēl es ceru pensijā apceļot visas vietas, kur tagad braucu darba darīšanās, bet neko no valsts neredzu, tikai, cik vakarā pirms gulētiešanas viesnīcas apkārtnē. Jā, Valkā man kā pensionāram būtu laba dzīve, arī ar klases biedriem tad būtu laiks tikties....

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Bijušais valcēnietis Andris Jegorovs, "Grindex" ražošanas direktors - Ja vēlas dzīvē daudz sasniegt, daudz no sevis arī jādod

Kategorijas