Man patiešām tīk centieni iedibināt Tēva dienu

2018. gada 11. septembris 11:57

135

Man patiešām tīk centieni iedibināt Tēva dienu Latvijā. Saprotu, ka mākslīgi ieviest svētkus ir sarežģīti. Arī Mātes diena, kas nu jau daudzus gadus ir mūsu kalendāros, ne visiem ir svētki, jo nav nākuši no mūsu bērnības. Piekritīsiet taču, ka vissaprotamākās un pieņemamākās lietas mums ir tās, ar kurām kopā esam auguši. Arī attieksme pret vecākiem rodas bērnībā, arī prasme mīlēt.

Mans tētis un arī audžutēvs ir aizsaulē, un man nav iespēju pārliecināties, vai man šie svētki būtu patiešām svētki. Taču es ar prieku skatos uz jaunajām ģimenēm, kas kopā dara darbus, ved bērnus uz pasākumiem, pastaigās, skrien, ogo un svin svētkus. Esmu pārliecināta, ja ģimenē no mazotnes bērns ir kopā ar abiem vecākiem, starp kuriem ir saprašanās, tad Tēva diena, tāpat kā Mātes diena, būs iemesls atzīmēšanai. Diemžēl mūsdienās pārāk daudz bērnu aug nepilnās ģimenēs. Šķiršanās kļuvusi par ikdienišķu lietu. “Tādi laiki,” varam tikai noteikt. Katras ģimenes vai attiecību stāsts ir atšķirīgs. Nevar pateikt, ka šķirties ir slikti, jo, ja laulāto starpā nav saskaņas, tad varbūt tiešām labāk iet katram uz savu pusi, nevis audzināt bērnus mājās, kur vecāki viens otru neieredz. Tas, kas man šķiet pats nepareizākais, ir situācijas, kad mamma un tētis nespēj tikt galā ar savu egoismu un šķiroties atņem bērnam tēvu. Māti – retāk, bet arī tā mēdz būt.

Arī es esmu augusi šķirtā ģimenē. Biju padsmitniece, kad mamma ar tēti izšķīrās, pēc kāda laika mamma izveidoja jaunas attiecības. Ja nu ir kas tāds, par ko savai mammai esmu bezgalīgi pateicīga, tad par to, ka viņa man neatņēma tēvu. Jā, es allaž saku, ka man ir divi tēvi un abi labi. Mana mamma nekad man, kamēr biju bērns, nestāstīja, cik daudz slikta mans tēvs viņai nodarījis. Ko stāstīt, protams, bija, jo aiz labas dzīves neviens nešķiras. Kad izaugu, tad, protams, esam pārrunājušas, kā viņai pa dzīvi gāja. Bet viņa manī nesēja naidu pret tēvu. Mamma nekad neliedza tētim braukt ciemos, un arī es to varēju darīt. Regulāri tikos ar savu tēvu, bet bezgala mīlēju arī savu audžutēvu, kurš bija brīnišķīgs cilvēks un tik labi pret mani izturējās. Ja viņi būtu dzīvi, man nāktos Tēva dienu svinēt divas reizes, jo noteikti brauktu pie sava īstā tēva un ietu arī pie audžutēva. Bet man tas nav lemts. Taču zinu dažas sievietes, kuras atņem saviem bērniem tēvu tikai tāpēc, ka nespēj tikt galā ar savu aizvainojumu un naidu pret vīrieti, kurš viņu pametis. Citas dēļ. Jā, tas ir sāpīgi. Skumji, netaisnīgi, bet tas nav attaisnojums, lai nodarītu lielu ļaunumu savam bērnam. Iesēt naidu ir viegli. Ja tēvs nebūs šī vārda cienīgs, tad bērns izaudzis pats to izsecinās un izlems, vai iet viņu sveikt vai ne, bet tā būs viņa un tēva darīšana. Es šoreiz nerunāju par “it kā” tēviem, kas nav šī vārda cienīgi, jo paši savus bērnus pametuši. Par to varbūt citreiz.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Man patiešām tīk centieni iedibināt Tēva dienu

Kategorijas