Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Logo

"Ziemeļlatvijas" korespondents Aldis Dubļāns par vienīgo tikšanos ar visu vareno VDK

Aldis Dubļāns
Viedokļi

2018. gada 14. septembris 13:45

444
"Ziemeļlatvijas" korespondents Aldis Dubļāns par vienīgo tikšanos ar visu vareno VDK

Cik gan daudz šķēpu lauzts par tā saucamo čekas maisu atvēršanu vai neatvēršanu. Nu amatpersonas min, ka ziņas par Latvijas pilsoņu sadarbību ar tā laika Valsts drošības komiteju jau šogad būs atrodamas attiecīgajā interneta portālā. Jādomā, ka vismaz sākuma posmā vecākās paaudzes cilvēku interese par to būs milzīga.

Saistībā ar to varu izstāstīt savu necilo pieredzi, kā čekisti vervēja ziņotājus. Valkas rajonā 80. gados čekas jeb VDK priekšnieks bija Žanis Kalniņš. Vervēšanas tehnoloģija bija bezgala vienkārša – noskatīto upuri ar pavēsti uzaicināja uz vietējo kara komisariātu, kur atsevišķā telpā notika ilgstoša saruna vairāku stundu garumā ar jau minēto čekas priekšnieku. Tolaik kaut kādu iemeslu minēšana un atrunas doties uz kara komisariātu nebija iespējamas un pat iedomājamas. Tas nu kā Āmen baznīcā.

Saruna sākās diezgan komplimentāri, minot, ka daudz braukāju pa Valkas rajonu redakcijas „Darba Karogs” uzdevumā un tādējādi daudz redzu un varu palīdzēt savai valstij (PSRS), ziņojot par noskaņojumu darba kolektīvos. Tālāk sarunas aizvirzījās uz sporta lietām, tieši par tolaik ne reti izteikto līdzjušanu ārzemju sportistu komandām. Noslēguma daļā, kad visus aspektus bijām iztirzājuši, nonācām pie beidzamā jautājuma, vai, redzot valsts izlaupīšanas mēģinājumu, es par to neziņotu milicijai vai citām institūcijām. Uz šo biju spiests atbildēt apstiprinoši, abām pusēm labi saprotot, ka nekāda sadarbība nenotiks. Protams, neatceros sarunas detaļas, taču uztraukums, pat bailes noteikti bija. Atceros vien to, ka sarunas laikā izsmēķēju gandrīz visu paciņu cigarešu, bet mans sarunu biedrs – divas. Tāda nu bija mana pirmā un vienīgā tikšanās ar tolaik visvareno čeku. Šo gadījumu tolaik izstāstīju arī savā draugu un paziņu lokā.

Iespējams, tas ietekmēja tikai vienu manas turpmākās dzīves epizodi. 1987. vai gadu vēlāk mani ar fotogrāfijām uzaicināja uz kādu modernās mākslas festivālu Polijā. Neaizbraucu, jo divas reizes pazuda dokumentu pakete, kas nepieciešama, lai izbrauktu ārpus valsts robežām. Tā gadās, ironiski teiktu dižais amerikāņu rakstnieks Kurts Vonnegūts.

Kategorijas

Kategorijas