Pēteris Vaivods: "Dzīve pēc piecdesmit skrien kā ātrgaitas vilciens"

2018. gada 14. septembris 15:00

1672

Pēteris Vaivods: "Dzīve pēc piecdesmit skrien kā ātrgaitas vilciens"

^{Raksts publicēts laikrakstā 2017. gada 8. septembrī}

Valcēnieti Pēteri Vaivodu uz sarunu aicināju, Facebook lapā pamanot Pētera ieliktos foto par izaudzētajiem skaistajiem un dažādajiem tomātiem. Vēlējos uzzināt, vai tā viņam ir ikdienišķa nodarbe vai jauns hobijs. Pateicoties tomātiem, uzzināju, ka Pēteris tagad būvē laivas un nākamajā dienā pēc mūsu intervijas svin 63. dzimšanas dienu. Tā dzīvē notiek, ieraugi mazāk svarīgo, tad tiec līdz svarīgajam.

Tomāti Pēterim Vaivodam padevušies pavisam vareni. Viņš ar lepnumu izrāda savu saimniecību “Aliešos”, kur ir mājiņa, pirts, nojume un paprāva zaļā zona, kur slejas trīs siltumnīcas, aug ābeles, bumbieres, plūmes, kazenes, krūmmellenes un pat sarkanie rieksti.

Kā visām tantēm, tikai vairāk

“Es jau esmu īsts čangalis, un man lepnums neļauj siltumnīcas atstāt tukšas. Stādu, jo jāstāda. Šogad iestādīju 80 tomātus divās siltumnīcās. Man saka, par biezu, bet, ja man ir stāds, tad to ārā nemetīšu, bet iestādīšu. Trešā siltumnīca man ir paprikai, jo to kopā ar tomātiem nestāda. Kur likt man tos tomātus īsti nav, cik varu, sakonservēju, apēdu, draugus cienāju, bet uz tirgu es neiešu. Atdotu bērnunamam vai bērnudārzam, bet nedrīkstot jau,” savu saimniecību izrādot, stāsta Pēteris. Šogad viņam palīgos nāk Valkā zināma dārzkope un arī tomātu audzētāja Alita Kuplā. Viņš atzīst, ka tagad ir jauni laiki, jaunas šķirnes un tehnoloģijas un Alita to pārzina labāk, tāpēc reizēm viņā ieklausās, bet izskatās, ka Pēteris biežāk tāpat izdara pa savam.

“Kur vīrieša cilvēkam tāda aizrautība ar tomātiem?” jautāju. “Astoņdesmitajos gados es biju ieprecējies igauņos. Daudzi droši vien atceras, kā mēs ar zirgu pajūgu ar sievu Leilu braukājām kāzu dienā. Lūk, Leilas vecāki priekš tiem laikiem ļoti vērienīgi un moderni audzēja tomātus un gurķus. Tad daudzas gudrības uzzināju, ko izmantoju joprojām. Tagad, atgriezies no Austrālijas, kur dzīvoja un strādāja divus gadus, ar dārzkopību nodarbojas arī mans dēls Raiko, kurš dzīvo Tartu. Viņš lielos daudzumos audzē dažādus stādus. Siltumnīcās puse tomātu ir Alitas stādi, bet otra puse ir Raiko hibrīdi. Aug ļoti labi. Jāteic, ka labi aug arī viss cits, kas te sastādīts. Paprika ir tik skaista, ka liec kaut dārzkopības žurnālam uz vāka. “Nu, ko tomāti? Tomāti aug visām tantēm, man vienkārši ir vairāk,” nosaka Pēteris, kaut tāpat redzams lepnums, ka arī pašam audzēšanas lietas sanāk labi. Arī dēls braucot un brīnoties, ka tēvam viss tā izaug.

Dotu skolas bērniem, bet nedrīkst jau

Viņš smejas, ka 2002. gadā, kad sācis te rosīties un uzbūvējis savu lego klucīšu māju, ko tagad būtu būvējis pavisam citādāku, viņam bijusi izteikta lielummānija. Uzaris zemi, sastādījis zemenes ar domu – nu tik būs bizness! Bet Pēteris Vaivods izrādījies slikts biznesmenis – izdevumu sadaļa pārsniegusi ienākumus. “Neesmu es tirgotājs, neko neprotu pārdot. Kā tad, tā tagad – atnāk draugi un apēd, bet tirgot – nē,” uzsver Pēteris. Kad zemenes tika mestas pie malas, tad parādījusies doma par siltumnīcām, kas atkal uzbūvētas par lielu. Pie sievas vecākiem iegūtās zināšanas lieti noderējušas, bet tagad ar šo bagāžu ir par maz, jo ir tik daudz jaunu šķirņu, katrai savi smalkumi, un tas viss jāņem vērā. “Par vienu gan es nebeidzu brīnīties. Skatos – vairums cilvēku katru vakaru taisa siltumnīcas ciet un no rīta, uz deguna krizdami, nesas uz dārzu tās atkal taisīt vaļā. Kāpēc? Tāpēc, ka nezina elementārus fizikas likumus, kā veidojas kondensāts. To, ka tomātiem kaitē mitrums, to taču zina, bet nesaprot, ka tas rodas no tā, ka siltumnīcu aiztaisa ciet. Karstā laikā mitrums ātri nožūst, bet rudenī tas nonāk uz augiem. Durvis taisu ciet tikai tad, kad temperatūra naktī nokrīt zem pieciem grādiem,” skaidro Pēteris. “Par tomātiem saka tā – tie jātur sausumā, bet ar slapjām kājām, tas nozīmē – ūdeni drīkst liet tikai uz saknēm. Divās nedēļās vajadzētu apliet trīs reizes pa spainim uz tomātu stāda,” piebilst Alita.

Tā kā Pēterim ļoti garšo paprika, tad tā tiek uzpasēta īpaši. Paprika ir izteikts siltummīlis, un kopā ar tomātiem tā labi neaugot. Pēteris palielās, ka papriku pats arī konservē un, lai burkās tā izskatītos skaisti, tad pārsvarā audzē garenās paprikas. “Visa te ir par daudz. Cik man vienam vajag? Tik, lai ir, ko uz galda uzlikt, kad draugi atnāk. Dēls dzīvo Tartu, viņam pašam visa kā ir gana, mazbērnu vēl nav. Āboli, re, pilnas ābeles! Dzidrie, cukuriņi, šitie sarkanie būs ļoti garšīgi, dotu bērnunama vai skolas bērniem, lai grauž veselīgus vitamīnus bez ķīmijas, bez miglošanas audzētus. Bumbieri man garšīgi, lieli, bet nevienam jau nevajag. Kas tie par likumiem? Visādi konkursi, iepirkumi vajadzīgi, lai ābolu drīkstētu apēst. Un ko mēs pērkam veikalā? Ķīmiju. Tās taču ir šausmas!” spriež Pēteris.

Būvē trimarānus Jaunklidzī

Kad dārzs izstaigāts, tomāti saēsti, ka vairs nevar, sarunas raisās par ikdienu. Kad jautāju, ko Pēteris tagad dara, viņš steidz rādīt un stāstīt, ka tieši rīt Burtnieka ezerā tiks nolaists un izmēģināts unikāls braucamais – trimarāns, ko viņi būvējot Jaunklidža bijušajā kultūras namā. “Tiešām?” neviļus man jāiesaucas, jo ziņa, ka Jaunklidzī vīri būvē trimarānus, man šķiet pilnīgs „kosmoss” jeb kaut kas neticams. Pēteris skaidro, ka šī nodarbe viņam kopā ar draugu ir trešo gadu. Ideja radusies draugam, tad arī iegādāta licence, meklētas telpas, sadarbības partneri, speciālisti, pircēji un sākta trimarānu būvēšana. “Es esmu šī mūsu uzņēmuma “CatriAl” valdes loceklis. Naktīs jau gulēt nevaru,” smejas Pēteris, kad joprojām ar grūtībām spēju saprast, kā Jaunklidzī var būvēt ko tik nesaprotamu kā trimarānus. Protams, būvē speciālisti, vīri no Engures, kas šajās lietās ir lietpratēji. “Tieši šonedēļ laidīsim ūdenī un izmēģināsim pirmo no nulles mūsu uzbūvēto trimarānu. Pirms tam dažus pārbūvējām, bet šis ir no nulles būvēts. Tādi pasaulē ir tikai 13. Tas spēj sasniegt ļoti lielu ātrumu, ap 60–70 jūdzēm stundā, un ir dārgs prieks. Pirmais ceļos uz Vāciju, bet nākamais – uz Koreju,” aizrautīgi stāsta Pēteris. Viņš neslēpj, ka šis ir sarežģīts darbs, jo īpaši tāpēc, ka jāsastrādājas ar ārzemniekiem. Tie joprojām uzskata, ka Latvijā visu var dabūt gandrīz par brīvu, un, lai kādu cenu sauc, allaž skan – tik dārgi. Nenoliedzami, tieši ar zemāku cenu arī latviešu uzņēmēji var konkurēt, bet tas prasa lielu piepūli.

Nākamā balle – uz 100

Tā kā esmu iegadījusies uz interviju dienu pirms Pētera dzimšanas dienas, jautāju viņam, vai svinēs. “Uz 50 gadiem man bija tāda liela balle, un nākamo plānoju uz 100,” Pēteris ir savā elementā. “Nespēju iedomāties, ka patiešām man ir 63! Drīzāk 36,” prāto Pēteris. “Dzīve paskrējusi kā ātrgaitas vilciens. Pēdējie gadi, tie, kas bijuši pēc 50. jubilejas, salīdzinot ar iepriekšējiem, ir nodzīvoti kā viena diena. Tik ātri! Tā tas ir – kad esam bērni, tik ļoti gaidām pilngadību, lielo dzīvi, kas sāksies pēc 18 sasniegšanas. Tad ir visa tā ņemšanās pa darbiem, ģimeni un, skaties, klāt piecdesmit. Un tad dzīve sāk aulekšot,” viņš secina. Par to, kā laiks dažādos dzīves posmos skrien, viņš aizdomājies, kad braucis ar vilcienu no Valgas uz Tallinu. Līdz Tartu vilciens braucis lēni, ar daudzām pieturām, bet no Tartu līdz Tallinai – trīs pieturas, un esi galā. Tā arī dzīvē laiks rit – sākumā lēni, tad ātri. “Jūtu, ka ar gadiem tomēr esmu mainījies. Sirms kļuvis. Jūtīgāks un emocionālāks,” pats sevi cenšas novērtēt gaviļnieks. Pēteris domā, ka jūtīgums viņam esot no tā brīža, kad mājās parādījies pirmais kaķis. Arī te, dārzā, viņam dzīvo trīs kaķi, katram sava teritorija un savs dzīves stāsts. “Divas dienas raudāju un dzēru, kad manu pirmo kaķi Marko Polo kaimiņš nosita. Nezinu, varbūt tas notika netīšām, varbūt piedzēries, bet kā spēra, tā trāpīja pa kaķa jūtīgāko vietu, un kaķis bija beigts. Tepat, re, aprakts guļ mums dārzā,” rāda Pēteris. Kad jautāju, ko no dzīves viņš vēl vēlētos sagaidīt, Pēteris nešaubīgi saka – mazbērnus. Un lai viņi runātu latviski. Bet tad nopūšas, jo pats zina – tā nebūs. Un ar to jārēķinās visiem, kas slēdz laulības ar citas tautības cilvēku. “Dzīve bijusi gaužām raiba. Dēlam bija tikai 4 gadi, kad mēs ar manu pirmo sievu igaunieti Leilu izšķīrāmies. Katra šķiršanās ir smaga lieta, un visgrūtākā tā ir bērnam. Esmu tik laimīgs, ka, neskatoties uz visām kļūdām, ko abi ar viņa mammu pieļāvām, ar dēlu tagad esam labi draugi. Viņam ir 32 gadi. Gudrs puisis, runā vairākās valodās, redzējis pasauli un nu atradis arī savu vietu mājās, Igaunijā. Mums ir ļoti labas attiecības. Visu varam kā vīrs ar vīru izrunāt. Esmu arī pateicis dēlam, ko ar mani darīt, kad nomiršu. Bet vēl mirt netaisos, un pensijā arī netaisos,” nosmej Pēteris. “Katram ir savs liktenis, un tam cilvēks pretī nevar stāvēt. Tad jau redzēs, kas tur priekšā vēl būs.”

+ 3

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pēteris Vaivods: "Dzīve pēc piecdesmit skrien kā ātrgaitas vilciens"

Kategorijas