Artura Gobas komentārs par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Izšķiršanās brīdis

2018. gada 18. septembris 09:42

921

Artura Gobas komentārs par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Izšķiršanās brīdis

Tuvojas kārtējās Saeimas vēlēšanas, un vismaz ielu aptaujās daudzi apgalvo, ka viņiem grūti izlemt, par kuru no daudzajiem partiju sarakstiem balsot. Negribas gan ticēt, ka tā domā patiešām nopietni vēlētāji, jo tie, kas agrāk balsojuši par Nacionālo apvienību, tikpat izlēmīgi to darīs arī tagad. Tāpat “Saskaņas” atbalstītāji paliks uzticīgi šai krieviskajai apvienībai, un vairums iztiks bez īpašas iedziļināšanās būtībā.

Grūti prognozējami ir tie mūžam neapmierinātie, kuriem valstī viss ir slikti. Nebūtībā aizvadītajos padomju varas gados šā tipa ļaudis bija spiesti pierauties, bet mūsdienu demokrātija viņiem ļauj izvērsties pa pilnam, jo ikvienam bļaurim esot tiesības izkliegt savu viedokli. Bet ir vēl citas tiesības, ko cilvēkam devis Dievs, un tās ir tiesības domāt, bet domāšana prasa gan zināšanas, gan piepūli. Par vēlētājiem, kam viss ir slikti, vislielāko komentāru devis izcilais jurists Egils Levits. Starp citu, neapmierinātu bļauru pietiek arī labklājības zemē Zviedrijā, to apliecina pēdējā laika notikumi.

Vairums potenciālo vēlētāju nosliecas prātot, ka ik pēc četriem gadiem pienākas nomainīt vecos politiķus pret “jauno paaudzi”. Kad vēlēšanu sarakstos tiek ierakstīti šādi jaunpienācēji, tad izrādās, ka neviens šādus uzvārdus nepazīst. Un tad savu iespēju cenšas izmantot daži aktierīši, dziedātāji vai sportisti, dīvainā kārtā iedomājoties, ka viņi būs īstie valstij svarīgie likumu izstrādātāji. Galu galā atliek no jauna novērtēt jau pierasto politiķu spējas un īpašības. Un jāteic, ka pašlaik pie varas esošās partijas valdības ministru amatos deleģējušas visnotaļ talantīgus ļaudis, kuri kaunu augstajiem amatiem nav darījuši. Izņemot atsevišķus gadījumus. Faktiski Māra Kučinska vadītais Ministru kabinets ir pirmais, kurš paveicis milzu darbu nepieciešamo reformu īstenošanā, jo agrāk daudzas iecerētās reformas gluži vienkārši pačibēja politiķu, uzņēmēju un arodbiedrību savstarpējos ķīviņos. Veiktās reformas jāuzlabo. Šis process nekad nebeigsies.

Ko var piedāvāt kritizētāji un debesu mannas solītāji? Ir tāda Jaunā konservatīvā partija, kuras cerība esot Juta Strīķe. Iespējams, ir mūsu sabiedrībā ļaudis, kuri šai dāmai vēl aizvien tic. Tikai ticēšana vairāk noder baznīcā, nevis politikā. Ja šī partija tiek ievēlēta, tās frakcija, visticamāk, sašķelsies. Daļēji pateicoties Bordāna kunga tieksmei citiem uztiept savu personīgo viedokli.

Ne mazāk pazīstams politiķis ir Pavļuts, kuram izdevies sapulcināt visai respektējamus politiķus. Bet arī šajā gadījumā partijas vadītājs savu gudrību uzskatot par vienīgo pareizo, bet ar augstu pašapziņu apveltīti politiķi necieš, ja viņos neklausās.

Interneta jaunatnes vidē populāra ir Artusa Kaimiņa sadiegtā partija. Ļoti raiba un pretencioza kompānija, lielai daļai no kuriem nav nemaz sapratnes, ar ko īsti jānodarbojas Saeimas deputātiem. Jāpiebilst, ka arī Kaimiņa fanātiskajiem atbalstītājiem šādas sapratnes nav.

Vēl mazāk izpratnes par ikvienas valsts parlamenta deputātu uzdevumiem ir dažu sīkpartiju kandidātiem, no kuriem krietnai daļai nav pat augstākās izglītības. Nav īsti izprotama to vēlētāju attieksme, kuri savas balsis izķiņķelē par kādu no šādiem absolūti bezperspektīviem sarakstiem. Jo beigu galā izdāļātie pusprocenti tiks pieskaitīti tām partijām, kuras būs ievēlētas Saeimā.

Daudzo mazpartiju aktivitātes var novest tikai pie tā, ka arī nosacīti lielākās partijas tiek noskrubinātas tuvu vidējam lielumam, radot grūtības rīcībspējīgas valdības koalīcijas izveidē.

Psihologiem nebeidzams darbalauks, lai pētītu tautas masu noskaņojuma maiņu. Kad laiki grūti, kā tas bija tā sauktās dižķibeles gados, gandrīz nekādu iebildumu pret Dombrovska taupīgumu. Kolīdz algas un pensijas pieaug ik gadu, visiem uzreiz sagribas brēkt pēc daudz lielāka pielikuma. Vajagot kā Norvēģijā, kur algas patiešām pasakainas. To, ka norvēģi savu labklājību dibinājuši uz ieņēmumiem no naftas, parasti nevienu neinteresē. Bet bija tā, ka nauda valsts budžetā sāka ieplūst aumaļām, un valdība kļuva pasakaini devīga. Un naudu taču varēja nodrukāt, ko, teiksim, Latvija vairs nevar. Auga arī inflācija, un visai pārticis norvēģis cenšas iepirkties Zviedrijā. Gluži kā pašlaik igauņi masveidā brauc iepirkties uz Latvijas pilsētām, kur pārtika un citas preces lētākas.

Nedaudz fantastikas. Iztēlosimies, ka Latvijas valdība vienā dienā visiem dubulto algas un pensijas, attiecīgi dotējot privāto biznesu. Ak, kā tad visi gavilētu! Bet paietu mēneši trīs, un veikalos cenas pieaugtu, teiksim, par 50 procentiem. Varu galvot, ka neviens vairs neatcerētos ienākumu dubultojumu, bet lamātu valdību par inflāciju. Pasaulē neviens gudrelis vēl nav izdomājis metodi, kā apturēt cenu pieaugumu, ja pieaug iedzīvotāju ienākumi, viss atkarīgs no saprātīgiem tempiem. Tāpēc radusies situācija, ka nedaudz turīgākie igauņi slavē mazliet nabadzīgāko (algu ziņā) Latviju, pie viena atzīstot arī mūsu Piegaujas mežu bagātības.

Un Māra Kučinska valdība dara absolūti pareizi, ka veido budžeta līdzekļu uzkrājumus – pasaule kļūst mazliet nedroša. Un pašvaldībām tas guvums, ka Valsts kasē var saņemt bezprocentu aizņēmumus. Ja Rīga Dziesmu svētku estrādei ņem aizņēmumu 41 miljonu, tad par to slavējama līdzšinējā valdība.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Artura Gobas komentārs par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Izšķiršanās brīdis

Kategorijas