Bērnības smeķis

2018. gada 18. septembris 09:46

179

Manai bērnībai ir daudz garšu. Līdz šim par tām īpaši neprātoju, bet, ja nu kādreiz sarunās tika cilāta tēma, ko savulaik ēdām mēs, 70. un 80. gadu bērni, tad vispirms atcerējos “gotiņkonfekšu” masu. Mamma strādāja vietējā rūpkombināta cehā. Mājās šad un tad bija staipīgais, lipīgais, saldais kārums – gan ar riekstiem, gan bez, un tas, bez riekstiem, bija vislabākais.

Nesen mana kolēģe Inga Karpova, aprakstot kartupeļu talkā piedzīvoto, atsauca atmiņā vēl vienu manas bērnības smeķi. Nezinu, vai tagad ugunskurā ceptam kartupelim būtu tā garša, kādu izjutu bērnībā, kad laukos, Gaujmalā pie Virešiem, vecmamma un vecaistēvs rīkoja lielās kartupeļu talkas. Septembra rītu dzestrums, zemes smarža, ugunskura dūmu aromāts un, kā kronis visam, no oglēm izrušināts kartupelis ar gandrīz melnu, pārogļojušos miziņu, bet vidū – miltains, karsts, gards, pret konfekti nemaināms, jo labāks.

Skolas gadu obligātās kartupeļu talkas, dodoties palīgā kolhoziem, neiespaidoja uz slikto pusi bērnībā piedzīvoto pacilājošo noskaņojumu par ražas novākšanu. Kaut arī skolas laikā rudeņos reizēm tupeņu vagas gan rādījās sapnī, nekādu rūgtu pēcgaršu šī talkošana nav atstājusi, kartupeļi garšo joprojām un visādi pagatavoti. Mans visgardākās šķiet kartupeļu pankūkas, un tieši pēc palsmanietes Daigas Jurģes ieteiktās receptes, ar sarīvētu tupeņu, olu un piena masai klāt piespiestām ķiploka daiviņām un rīvētu sieru. Karstas, tikko no pannas, ar skābu krējumu. Mmm, burvīgi!

Un vēl, ja jau pieminu kolēģes Ingas publikāciju, tad jāuzteic tajā aprakstītā labā ideja, kas pieder uzņēmuma “Valdro Agro” direktorei Mārai Bondarei-Petersenai. Viņa sociālajos tīklos aicināja ikvienu, kurš vēlas, lielu vai mazu, piedalīties kartupeļu talkā, un vēlāk atzina, ka bērniem tā ir neatsverama pieredze, – redzēt, kā kartupelis no lauka nonāk līdz galdam.

Tās ģimenes ar bērniem, kuras dzīvo laukos vai kuriem laukos dzīvo radinieki, manā skatījumā, ir ieguvējas tajā ziņā, ka bērni no mazotnes redz mūsdienu virtuālās vides alternatīvu, – dzīves, darba, dabas realitāti. Esmu pateicīga saviem vecākiem un vecvecākiem par man doto iespēju bērnības vasaras pavadīt laukos. Kas tik toreiz netika piedzīvots – gotiņas slaukšana, siena talkas, vizināšanās tēta brāļa stūrētā kombainā, cūku bēres un vēl, un vēl. Bērns būdama, nekādus kalnus lauku darbos gāzt nevarēju, taču to, ka darbs patiesi ir visa pamats, es pieņēmu kā pašsaprotamu lietu, tāpat arī to, ka no fiziska darba nav jābaidās un tas nav jānoniecina.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Bērnības smeķis

Kategorijas