Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Logo

Sveiciens no Zvārtavas pagasta Gaujas malas!

Baiba Zvaigznīte
Viedokļi

2018. gada 25. septembris 11:25

1664
Sveiciens no Zvārtavas pagasta Gaujas malas!

Šovasar mans vīrs Matīss un es saņēmām komplimentāru raksturojumu – mēs esot vislabākais reemigrācijas plāna reģionālā atbalsta centrs. Bet notika, lūk kas...

Ar mums Feisbuka mesindžerī (lai slavētas mūsdienu tehnoloģijas!), sazinājās kāda dāma no Lielbritānijas. Viņa jau padsmit gadus dzīvo Eiropā, nodibinājusi ģimeni, vīrs – anglis un abi audzina divus mazus bērnus. Dacei iekritusi sirdī kāda lauku viensēta Cirgaļos, kas meklē jaunus saimniekus, un Feisbukā viņa atradusi mūs, kas dzīvo netālu no izraudzītās vietas un piedāvā cilvēkiem telšu vietas upes malā. 

Tā nu jūlija sākumā Dace ieradās mūsu sētā un uzņēmām viņu kā jau visus viesus – draudzīgi un gatavi izpalīdzēt, cik vien būs mūsu spēkos. Vakaru pavadījām sarunās par dzīvi; atbildējām uz daudzajiem jautājumiem par dzīvi Latvijas nomalē, stāstījām par savu lauku dzīves pieredzi sešu gadu garumā. Īsāk sakot – iepazināmies. 

Nākamajā dienā sekoja gara, gara pastaiga ar suņiem apkārt Krustakalnam un Dace bija stāvā sajūsmā par mežā atrastajām gailenēm, no kurām kopīgi pagatavojām sēņu mērci. Viņa teica, ka neesot sēņojusi vairāk nekā desmit gadus. 

Pēc tam abas kāpām mūsu busiņā un braucām uz Cirgaļiem iepazīties ar Anitu, manu labu paziņu, kurai arī ir bērni atbilstošā vecumā. Un atkal sarunas, sarunas, sarunas... Par bērniem, par skolām, par darba iespējām un citām praktiskām lietām. Arī Anita bija ļoti atsaucīga un gatava dalīties savā pieredzē un stāstos.

Nelielā ceļojuma noslēgumā Dace parādīja noskatīto īpašumu meža vidū, lai arī man rastos priekšstats par viņas iecerēm. Nu jā, skaista vieta! 

Vakarpusē aizvizināju Daci uz Rīgas autobusu Virešos un man bija sajūta, ka šķiros no draudzenes. Kopā bijām pavadījušas teju diennakti un izrunājušas lielu daļu dzīves. 

Kāpēc Tev šo visu stāstu? Tamdēļ, ka mēs visi esam sociālas būtnes. Neatkarīgi no tā, kur dzīvojam, kāds katram ir ģimenes stāvoklis, izglītība vai ienākumu līmenis. Pārceļoties dzīvot uz svešu vietu, ir vitāli svarīgi, ka kāds ir gatavs atbalstīt. Protams, darbojas reģionālie reemigrācijas centri, tomēr ierēdnis nespēj izstāvēt klāt katrai ģimenei, kura nolēmusi pārcelties uz Latviju. Tāpēc, manuprāt, ir svarīgi iesaistīties arī pilsoniskajai sabiedrībai. Mums, kas šeit jau dzīvojam. Mums šie cilvēki IR vajadzīgi. Latvijai, it īpaši Latvijas reģioniem, ir vajadzīgs KATRS cilvēks, kurš gatavs šeit dzīvot, strādāt un skolot savus bērnus. Vai piekrīti? Nevajag visu gaidīt no valsts. Ka tā sakārtos lietas. Jo valsts esam mēs katrs.

Turpinājums šim stāstam ir visnotaļ cerīgs: Dace, nu jau ar visu ģimeni, šeit septembra sākumā bija otro reizi. Apskatījuši vēl vienu lauku sētu, šoreiz – Apes novadā. Tā atrodas tuvāk pilsētai nekā Cirgaļu meža mājiņa un ģimenei ar maziem bērniem tas ir svarīgi. Man prieks par Apes atsaucīgajiem cilvēkiem, kuri gatavi sadarboties un noskaidrot Dacei būtiskus jautājumus. Šādi, kopā, mēs ejam uz labāku, drošāku un laimīgāku Latviju. Zemi, kas kā mīloša māmuļa gatava sagaidīt atpakaļ un paņemt paspārnē savus bērnus. Pieņemt bez aizdomām, izturoties pret viņiem kā pret savējiem, nevis svešiem. Es turu īkšķus, lai Daces ģimenei izdotos īstenot savu sapni par dzīvi Latvijas laukos. Kā būs, laiks rādīs, bet ir jauki, ka mūsu sabiedrība top drošāka, atvērtāka un pieņemošāka, tādējādi nodrošinot sev plašāku pieredzes amplitūdu. Galu galā, kopš okupācijas beigām pagājuši jau 28 gadi un mūs nekas vairs neapdraud.

Vēlot visiem izdošanos,

ar siltiem sveicieniem –

Baiba 

Kategorijas

Kategorijas