Ērģemes bērnunamā 16 bērni nezina, kas ir mājas un ģimene

2009. gada 29. augusts 07:42

2019

Ērģemes bērnunamā 16 bērni nezina, kas ir mājas un ģimene

Šodien Smiltenē, Jāņkalna estrādē, notiek labdarības koncerts "Marika Svīķe un Latvijas mūziķi Ērģemes bērnunamam" ar moto "Tie ir mūsu bērni". Pasākumā piedalīsies arī paši bērnunama audzēkņi, kuri kopā ar grupu "Sestā jūdze" nodziedās dažas dziesmas.

Koncertu kā privātpersona organizē Harijs Egle. Pirms tā gan viņš par savu iniciatīvu nevēlējās runāt, pateica vienīgi, ka viss sastāv no idejas, bet ideju šajā gadījumā devusi dzejniece Marika Svīķe.

M. Svīķe saka, ka viņai iecere radusies pēc sarunas ar Valkas novada Sociālā dienesta vadītāju Mārīti Magoni. "Viņa pastāstīja par Ērģemes bērnunamu, par tā vajadzībām, par to, ka tur būtu nepieciešams krīzes centrs, un es izdomāju, ka īstenot šo nodomu varētu palīdzēt ar koncerta palīdzību. Tālāk šo domu palīdzēja piepildīt koncerta organiztori," saka M. Svīķe.

"Ziemeļlatvija" vēlējās parādīt arī jums, lasītāji, kā rit dzīve Ērģemes bērnunamā un ko audzēkņi pa vasaru dara.

Bērni - dzērāju upuriDienā, kad aizbraucu uz Ērģemi, bērnunama pagalmā pāris pusaudžu braukāja ar velosipēdiem, vēl daži spēlēja bumbu. Katrs atbilstoši savām vēlmēm bija atradis nodarbošanos arī telpās. It kā viss ir. Var lasīt grāmatas, spēlēt spēles, skatīties televizoru vai darboties ar datoru. Nav tikai viena - māju un vecāku mīlestības.

Kur tā palikusi - to var uzminēt, klausoties bērnunama direktores Jolantas Visockas stāstījumu. Šo bērnu vecāku lielākajai daļai mīlestība pret atvasēm noslīkusi alkoholā. "Visvairāk ir tādu bērnu, kuri ir izņemti no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. Vienkārši runājot, tie ir dzērāji, kuri alkohola dēļ aizmirsuši rūpes par audzināmajiem," saka J. Visocka.

Pašlaik iestādē mīt 16 bērni. Jaunākajam ir divi, bet vecākajam 18 gadu. Dažiem ir laimējies pa vasaru iekļūt ģimenēs, kuras vēlējušās uz laiku pieņemt kādu bērnunama audzēkni, bet daudz tādu nav. Iestādes vadība ir daudz darījusi, lai palikušajiem nenāktos visu vasaras brīvlaiku nodzīvot starp bērnunama sienām.

Gandrīz visi iestādē palikušie bērni ir piedalījušies dažādās nometnēs. Daži no viņiem bijuši pat trijās vai četrās. "Ir bijušas arī ekskursijas. Visinteresantākais bērniem šķita brauciens uz peintbolu Cēsu pusē. Esam izstaigājuši arī barona Minhauzena takas un apskatījuši jūru," stāsta direktore.

Pārdzīvotais liek noslēgtiesVai viss bērniem piedāvātais spējis sadziedēt brūci mazajās sirsniņās, ko radījusi šķiršanās no vecākiem? Valkas novada Sociālā dienesta vadītāja M. Magone uzskata, ka šādas rētas grūti dzīst. "Šķiršanos no vecākiem bērni izjūt ļoti sāpīgi. Lai arī cik stipri kāds no viņiem būtu cietis, lai arī kāda vardarbība būtu piedzīvota, mammas un tēvus mazie nespēj aizmirst un savās ilgās pastāvīgi tiecas uz mājām.

Pati esmu pieredzējusi gadījumu, kad bērnunamā ievietojām meitenīti, kurai ir tikai tētis un brālis. Viņa bija piedzīvojusi pārestības, tomēr visu laiku lūdzās uz mājām. Pagaidām viņa ir atgriezusies mājās, bet vai tur arī paliks, nezinu," stāsta M. Magone. Viņa piebilst, ka sociālie darbinieki ilgi strādā ar nelabvēlīgām ģimenēm un par bērnu ievietošanu bērnunamā lemj tikai tad, kad nav citas izejas.

Notiek arī tā, ka no ģimenes daži bērni nokļūst bērnunamā, bet citi paliek mājās. Tad mazajās dvēselēs sāpe kļūst vēl lielāka. "Tie, kuri ir bērnunamā, apskauž mājās palikušos un nesaprot, kādēļ tieši no viņiem vecāki atteikušies. Daži šādi bērni ieraujas sevī un pret apkārtējiem kļūst par maziem agresoriņiem," apliecina M. Magone.

Kad labā apņemšanās izčākstJ. Visocka ir novērojusi, ka atšķirībā no bērniem daļa vecāku gan spēj pilnīgi aizmirst savas atvases. Visbiežāk alkohols esot svarīgāks.

"Ir bērni, kuri te dzīvo jau astoņus un deviņus gadus. Viņi vispār nav izjutuši ģimenes siltumu, jo te atrodas kopš mazotnes," saka J. Visocka.

Dažiem vecākiem tomēr ierunājas sirdsapziņa un viņi atbrauc, lai aicinātu bērnu atpakaļ uz mājām. " Tad it kā nopriecājamies, ka mamma sapratusi savu sūtību un atbildību par mazo.

Tomēr nereti esam spiesti šos pusaudžus atkal pieņemt, jo vecāku labā apņemšanās pašiem tos audzināt beidzas un viss aiziet vecajās sliedēs," atzīst J. Visocka. Tādas situācijas ir visnepatīkamākās, jo tās psiholoģiski traumē bērnus. Un tad viņi pret citiem kļūst vēl aizvērtāki.

Arī man no satiktajiem pusaudžiem ir grūti izvilināt atklātāku vārdu. "Jā, nē, nezinu," tādas lielākoties ir atbildes. "Nezinu, kā man te patīk," aizdomīgi mani vērodams, saka Jānis.

Viņa māsa Sintija tomēr pasaka, ka šovasar vislabāk patikusi viesošanās pie mammas, bet uz jautājumu, vai mamma bijusi priecīga satikt bērnus, atbild ar klusēšanu. J. Visocka skaidro, kaut arī bērni bieži atklāti neizsakoties, tomēr mājas ir dzīvas viņu sirdīs. Dažreiz viņiem it kā neviļus izsprūk: "Gribu uz mājām."

Vismaz liela daļa sabiedrības atceras mazos iestādes iemītniekus.

Nākotnē būs krīzes centrs Turpmāk bērnunama vadība pie iestādes plāno izveidot krīzes centru. Tas būtu solis pretim tam, lai samazinātos ģimenes, no kurām bērni nokļūst bērnunamā. "Sociālā situācija visā valstī ir slikta. Domājam, ka tādā centrā uz laiku varētu ievietot mammu kopā ar bērnu, jo ir dažas jaunās māmiņas, kurām nav pieredzes bērnu audzināšanā.

Te viņām būtu pieejamas psihologa un sociālā darbinieka konsultācijas, kā arī iespēja apgūt pirmās iemaņas bērna kopšanā," stāsta J. Visocka. Pašlaik centram jau ir nopirktas dažas mēbeles.Centra izveidošanai ieplānots ziedot arī iepriekš minētajā koncertā iegūtos līdzekļus.

+ 1

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ērģemes bērnunamā 16 bērni nezina, kas ir mājas un ģimene

Kategorijas