Vēstule Nāburgam. Trešā vēstule. Esi sveicināts šajā Latvijai tik nozīmīgajā laikā!

2018. gada 8. oktobris 14:29

312

Vēstule Nāburgam. Trešā vēstule. Esi sveicināts šajā Latvijai tik nozīmīgajā laikā!

Šoreiz vēstule būs it kā divdaļīga, jo pirmsvēlēšanu nedēļā (kad šo sāku rakstīt) ir pagrūti koncentrēties kam citam, izņemot politiku. Jā, tāda nu es esmu! Man vienmēr bijis svarīgi, kas notiek ar manu valsti. Brīžiem šķiet, ka būtu bijis labi šajā nedēļā pamest Latviju un tās informatīvo telpu, lai atgrieztos sestdien un izpildītu pilsoņa pienākumu. Nu, lūk! Tāpēc izlēmu sākt rakstīt jau nedēļas vidū arī par ko citu, kas notiek manā dzīvē.

Rudens nav mans mīļākais gadalaiks. Nekad nav bijis. Esmu saules cilvēks. Vienīgais, kas man rudenī patīk, ir krāsas. Bet tās ir tik īsu brīdi! Pēc tam nāk nospiedošais brūni pelēkais ar pārāk īsajiem gaismas brīžiem. Bet! Esmu nobriedis cilvēks, tāpēc zinu, kā oktobrī jutīšos un saprotu, ka jāatrod veids, kā šajā laika posmā izdzīvot. Tas nevelkas ilgi. Mana "rudens aklimatizācija" parasti notiek pāris nedēļu laikā. Šogad, piemēram, skatos filmas. Vecās, no pasaules kino klasikas "zelta fonda". Uzreiz atmetu Āzijas kino, jo tas mani neinteresē principā un Larsu fon Trīru (dāņu režisors, kuram bijusi traumatiska bērnība, pats cietis no psihiskām novirzēm; ražo, maigi izsakoties, drūmas filmas), jo mans mērķis nav iedzīvoties depresijā. Tā kā gribu saglabāt sev raksturīgo dabiska dzīvesprieka dzirksteli, ķeros klāt itāļu un franču kino. Arī britus, starp citu, var diezgan droši skatīties, jo skandināvu un islandiešu "gruzons" viņiem nepiemīt. Nekad neesmu varējusi saprast, kāpēc cilvēkiem tā patīk tīksmināties par ciešanām. Bet tā jau ir cita tēma.

Sāku ar 1965. gadā tapušo žanra pērli ,,Doktors Živago”, kas veidota pēc Borisa Pasternaka tāda paša nosaukuma romāna ar dievīgu Morisa Žāra mūziku. Interesanti, ka pagājušā gadsimta 60.–70. gados uzņemtajām lentēm normāls garums bijis vairāk nekā divas trīs stundas. Vai toreiz cilvēkiem bija vairāk laika? Nebija steigas? Visām filmām raksturīgi "gari" kadri. Nav dinamiskas montāžas ar dažu sekunžu zibšņiem. Skatītājam tiek ļauts "izdzīvoties" ainavā, acu skatienā, maģiskajā epizodē. Skatoties šos darbus, notiek tāda kā apziņas terapija.

Savukārt itāļi un franči prot runāt par nopietnām tēmām ar gaišu melanholiju un cienījamu ironiju. Lūk, tas ir tas, kas man pašlaik visvairāk nepieciešams! Neteikšu, ka man patika Bertoluči filma ,,Pēdējais tango Parīzē” (1973). Par sižetu runājot, tur pat nav, kam patikt, toties var izpriecāties par tam laikam raksturīgo kino kadra estētiku.

Spageti vesterna (tā dēvē Itālijā tapušās kovbojfilmas) eiropeisko piegājienu izbaudīju Serdžo Leones režisētajā "Reiz Mežonīgajos rietumos" (1968). Traucēja, brīžiem pat – kaitināja, Morikones mūzika (man šis industriālais mūzikas ražotājs nekad nav paticis), bet, ak, cik brīnišķīga un skaista šajā filmā bija trīsdesmitgadīgā Klaudija Kardināle! Šis varētu būt pats "lēnākais" un, protams, garākais vesterns, kuru savā mūžā esmu redzējusi. Atkal jau kamera ilgi, ilgi kavējas vienā punktā vai atkārtoti atgriežas vienā un tajā pašā vietā. Interesanti! Bet nevienā brīdī nerodas sajūta, ka filma tiek speciāli "stiepta", kā tas bieži notiek mūsdienās.

Kino cienīgi scenāriji šogad tika izspēlēti arī pirmsvēlēšanu kontekstā. Cik labi, ka vēlēšanas beidzot ir aiz muguras! Priecē tas, ka 13. Saeimā būs divas trešdaļas jaunu deputātu, lai gan viena daļa no tiem, protams, ir pseidojauni. Savukārt mums, vēlētājiem, nevajadzētu domāt, ka, reizi četros gados aizejot uz vēlēšanām, turpmāk varam likties gultā un kasīt vēderu. Tā savā ziņā ir Latvijas sabiedrības problēma – mēs nepieprasām no ievēlētajiem tautas priekšstāvjiem pildīt dotos solījumus. Burkšķam savās virtuvēs, bet neesam gatavi celties kājās un skaļi paust neapmierinātību. Ar vēlēšanām nekas nebeidzas. Varbūt padomājam par šo, labi?

Vēlot Tev patīkamu rudeni,

Baiba

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Vēstule Nāburgam. Trešā vēstule. Esi sveicināts šajā Latvijai tik nozīmīgajā laikā!

Kategorijas