Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Cerība mirst pēdējā

Ingūna Johansone

2018. gada 16. oktobris 09:47

943
Cerība  mirst pēdējā

Dzīves laikā mēs satiekam dažādus cilvēkus ar visai atšķirīgiem uzskatiem, bet kopumā mūsos dzīvo stereotipiski uzskati par katrai tautai raksturīgām iezīmēm. Mums ir savs priekšstats par vāciešiem (punktuāli?), franči (seksuāli?), itāļi (temperamentīgi?). Mums ir priekšstats arī par mums pašiem – latviešiem. Strādīgi, pacietīgi, noslēgti – ir dažas no īpašībām, ko sev piedēvējam. Emocionālāki kļūstam pirms vēlēšanām. Bet ne par vēlēšanu un pēcvēlēšanu kaislībām gribas rosināt domāt. Uz šo viedokli mani pamudināja radio akcija “Mans mīļākais radio ir Radio Skonto”, bet visu pēc kārtas. 


Esmu jau rakstījusi, ka man ļoti patīk ceļot. Atvaļinājumā iespēju robežās braucam svešas zemes lūkot. Man patiešām šķiet, ka tas, ko es šajā nedēļā vai divās gūstu, ir neatņemams. Nesen esmu atgriezusies no Kipras, kur braucām sasmelties sauli un siltumu garajai Latvijas nevasaras sezonai. Tas, kas mani Kiprā pārsteidza un par ko gribu dalīties, nav dabas skaistums, bet sastaptie cilvēki un attieksme. Kiprā, vismaz kūrortpilsētās, kurās bijām mēs, 90%  veikalu un kafejnīcu sastapām darbiniekus, kuri runā krieviski. Izrādās, arī grieķi labi zina krievu valodu, veikalos esot prasība prast sazināties ne tikai valsts valodā (grieķiski), bet arī angliski un krieviski. Šāds nosacījums ir tāpēc, ka Kiprā patiešām krievu ir ļoti daudz – kā tūristu, tā tur dzīvojošo. 


Žurnālista daba izpaužas pat atvaļinājumā, tā kā ikreiz, taptiem uzrunātiem krieviski, apjautājos, no kurienes pārdevēja vai oficiants ir un kā Kiprā nonācis. Stāsti līdzīgi – atbraucu, iepatikās, pārcēlos. Mazliet varbūt banalizēju, bet aptuveni tā. Iebraucēju ģeogrāfija ļoti plaša – satikām sievieti, kuras dzimtā vieta ir Krievijas ziemeļi, un satikām arī mūsu tautieti no Latvijas. Kas tur pārsteidzošs? Tas, ka veikalos  strādājošie krievi tur runā grieķiski un angliski. Saprotams, es sarkastiski viņiem nejautāju, ko tad jūs tā mācījāties grieķiski, jo tie ir pavisam citi cilvēki, kas nav atbildīgi par saviem tautiešiem Latvijā, kas zem sava goda uzskata runāt tās valsts valodā, kurā dzīvo. 


Radio akcijā, kur diktors zvana uz nejauši izvēlētiem numuriem, klausuli pārāk bieži paceļ cilvēki, kas latviski nesaprot neko. Varbūt kādam šķiet smieklīga šāda saruna, kad katrs runā savu, bet manī rodas dusmas un skumjas. Neveselīgas emocijas, vai ne? Tikpat neveselīgas emocijas manī virmo tajās reizēs, kad nonāku Rīgas Centrāltirgū. No desmit pārdevējām labi ja viena runā un vēl viena cenšas saprast, ko jautāju latviski. Valodas zināšana, protams, ir bagātība, es priecājos, ka pārvaldu krievu valodu, bet mani aizskar, ja savā valstī tirgū vai veikalā man neatbild un nesaprot latviski darbinieks, kurš, ar neapbruņotu aci redzams, nav iebraucis Latvijā pirms mēneša vai gada. Kāpēc Kiprā dzīvojošs krievs iemācās un runā grieķiski, bet Latvijā tik daudzi latviski neiemācās, kaut te nodzīvojuši gadu desmitus? Ziniet taču, kāpēc, vai ne?! Bet, kā saka, cerība mirst pēdējā, un varbūt pēc dažām desmitgadēm, kad tirgū un veikalā strādās jaunā paaudze, kas skolā būs mācījusies latviski, Latvijas valsts valodu zinās un lietos.