Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Vēstule Nāburgam. Ceturtā vēstule. Sveiciens no "Rozītēm"!

Baiba Zvaigznīte

2018. gada 22. oktobris 10:43

522
Vēstule Nāburgam. Ceturtā vēstule. Sveiciens no "Rozītēm"!

Uhh, cik labi ir mājās! Esmu atgriezusies no četru dienu brīvdienām, kuras pavadīju kopā ar saviem bērniem. Bieži jau tā negadās, kad visi kopā satiekamies vienlaicīgi, jo manējie ir pieauguši cilvēki katrs ar savu dzīvi un darīšanām. Toties tagad mums ir vēl viena vieta, Baldones mežos, kas nav ierobežota Rīgas dzīvokļa kvadratūrā, kur varam pabūt kopā, vienlaikus netraucējot viens otram. 

Sēžot autobusā, kurš mani veda atpakaļ uz Latvijas ziemeļaustrumiem, bija gana daudz laika visu ko apdomāt un dzīves fragmentu gabaliņus sakārtot vienotā mozaīkā. 

Kad šeit, Zvārtavas pagastā, abi ar vīru kādu strēķīti bijām padzīvojuši, meita, bieži pie mums ciemojoties, izdomāja, ka mežā dzīvot ir baigi forši. Tiesa gan, visi trīs mani bērni lielu daļu dzīves jau kopš bērnības pavadījuši laukos. Viņi zina, ko nozīmē malku gādāt, sienu vākt, plīti kurināt, dobes ravēt un zāli pļaut. Vienmēr zinājuši, kā rodas piens un gaļa un kāds darbs jāiegulda, lai saremontētu māju. 

Pirms dažiem gadiem Katrīna kaut kur atrada lielu augļu trauku no brūna lakota koka (80. gadu stilā) un nodeva to manā glabāšanā, sakot, ka tas noderēs, tiklīdz būs iegādāta sava lauku viensēta. Sapnis īstenojās šovasar un tagad trauku Katrīnai aizvedu. Tā ar tiem sapņiem notiek...

Pavadot šīs dažas dienas kopā ar bērniem, nespēju vien nopriecāties par viņu saliedētību. "Brāļu brigāde" kopš vasaras lielu daļu sava brīvā laika pavada pie māsas un viņas dzīvesbiedra, lai ātrāk līdzētu tikt galā ar mājas remontdarbiem. Čaklas un prasmīgas rokas lauku sētā vienmēr bijušas zelta vērtē. 

Ja tā padomā, tas vienotais komandas gars abu brāļu un māsas starpā parādījās brīdī, kad mazie sāka mācīties vidusskolā. Savstarpējie strīdi pārvērtās par ķircināšanos, un domstarpības sāka risināties konstruktīvāk. Tagad viņi savā starpā izveidojuši tādu kā ģimenes infrastruktūru, kas palīdz jebkurā dzīves situācijā. Šis ir apstāklis, kurš vienmēr pietrūka man pašai, jo biju ģimenē vienīgais bērns. 

Lai gan, protams, trīs bērnu esamība pati par sevi vēl nenodrošina to, ka viņi arī savā pieauguša cilvēka dzīvē vēlēsies būt viens otru atbalstoši. Padomājot par man zināmām ģimenēm, saprotu, ka šādas attiecības brāļu un māsu vai vecāku un pieaugušo bērnu starpā nav nemaz tik pašsaprotama lieta. No kā tas atkarīgs? Īsti nezinu, bet pieņemu, ka no audzināšanas un attieksmes pret bērniem. Tolaik, kad auga manējie, vienīgā pieejamā literatūra par bērnu audzināšanu bija dr. Spoks. Atlika vien paļauties uz savu pieredzi un intuīciju. Savukārt tagad ļoti piedomāju pie tā, lai liktu savus pieaugušos bērnus mierā. Lai nejauktos viņu dzīvē un neuzbāztos ar padomiem, ja tādi netiek jautāti. Tāpēc labi, ka man ir sava bagāta iekšējā pasaule un attiecības. Esmu ievērojusi, ka, ja pēc bērnu "izlidošanas no ligzdas" sieviete paliek viena, pastāv lielāks risks, ka viņa mēģinās dzīvot bērnu dzīvi, nevis savējo. Bērnus, tāpat kā vīru, vajag vienkārši likt mierā. Joprojām mācos kā vienu, tā otru. Tā tēma, kuru cilā Viesturs Rudzītis par "Mātes – Dēla" attiecībām, Latvijā ir sāpīga un aktuāla, tāpēc – dažādas reakcijas raisoša. Mēs, sievietes, par daudz gribam kontrolēt, mācīt un atbalstīt. Nereti mēs vēlamies būt mātes ne tikai saviem dēliem, bet arī vīriem. Par šo tēmu daudz esmu domājusi, jo matriarhālā ģimenes modeļa izpratne valdīja arī manu vecāku starpā. Hmm, ja man būtu bijis brālis, nez’ kāds cilvēks viņš būtu izaudzis?

Lai vai kā – esmu laimīga par to, ka mani bērni kļuvuši par krietniem cilvēkiem, ka viņi domā un iedziļinās gan savās iekšējās norisēs, gan tajā, kas notiek apkārt. Skaidrs, ka mums katram savs ceļš ejams atsevišķi un neviens nav solījis, ka tas būs viegls un patīkams. Nupat kaut kur izlasīju kāda psihoterapijas speciālista sacīto:"Cilvēkam smadzenes nav dotas, lai viņš būtu laimīgs, bet gan – lai izdzīvotu."

Lai mums visiem izdodas!


Ar siltiem sveicieniem

Baiba