Vēstule Nāburgam. Piektā vēstule. Saulains sveiciens šajā pelēkajā laikā!
Līdz Ziemassvētkiem jācenšas piedomāt par islandiešiem un norvēģiem, kuriem gaismas ir vēl mazāk, bet viņi taču ir izdzīvojuši, vai ne? Nu tā – kopumā ņemot...
Pārceļoties no galvaspilsētas uz laukiem (lai gan tas neskaitās korekts, man šis apzīmējums patīk, tāpēc to lietoju), mana dzīve ir ļoti mainījusies. Un ar šo es nedomāju ārējos, redzamos apstākļus un vidi, bet – iekšup vērsto, personisko apzināšanos. Dzīvojot šeit, ir atklājusies ,,jauna telpa”, kuras nebija straujajā pilsētas ritmā. Ir vairāk laika domāt, sajust, ieklausīties. Un zini, nav nekā interesantāka par būšanu kopā ar sevi! Pēdējo sešu gadu laika nogrieznis man atdevis atpakaļ arī dažas prasmes, kuras likās "aizgājušas" un zaudējušas aktualitāti. Piemēram, adīšanu un šūšanu. Dzīvojot "Rozītēs", tās dabiski ir atmodušās. Protams, atšūt džinsiem galus, iešūt jakai jaunu rāvējslēdzēju vai salabot apģērbu – to esmu darījusi vienmēr, bet es to nesauktu par šūšanas prasmi. Tā nav radīšana. Tā ir ikdienišķa nepieciešamība. Savukārt tagad, pēc gandrīz divdesmit gadu pārtraukuma, es atkal šuju radot.
Bērnībā bija daudz iespēju mācīties darboties gan ar veco kājminamo Pfaff, gan ar roku griežamo Singer, jo abas omes bija prasmīgas rokdarbnieces. Lai gan, patiesībā, visvairāk dažādu šūšanas un piegriešanas knifu iemācījos no pirmā vīra, kurš joprojām ir radošs un rūpīgs amatnieks, visu apguvis pašmācības ceļā. 90. gados, kad bērni bija mazi un veikali tukši, mēs bijām viena stilīgi ģērbta ģimenīte, jo no vienkāršiem kokvilnas audumiem pratām darināt interesantu apģērbu. Vēlākos gados kaut kā vairs šūt nesanāca, un tā tas viss dabiski izbeidzās.
Šeit dzīvojot, diezgan drīz iepazinos ar Lilli (Lilitu Ikali). Tu jau saproti, viņu ir grūti nepamanīt un mani vienmēr interesējušas košas personības. Sākām draudzēties, organizējām modes skates un pēkšņi vienā brīdī (tas notika pagājušajā ziemā) sapratu, ka atkal vēlos šūt. Ne jau tāpēc, ka nebūtu, ko vilkt mugurā. Mani saista radīšanas prieks un štukošanas process. Neaizraujos ar sarežģītām piegrieztnēm (Lillis man laipni atvēl savas Burdas), uzsvaru lieku uz interesantiem krāsu un faktūru salikumiem. Es vispār ļoti mīlu krāsas! Tā nu, iedvesmojusies no Lilles, ķēros klāt saviem audumu krājumiem. Taču tie, kā zināms, nav bezgalīgi. Pirkt audumus veikalā sanāk dārgi, tāpēc atradu citu veidu, kā īstenot savu vajadzību. Lietotu mantu veikali jeb Second Hand. Kā tos mīlīgi dēvē Lillis – "humīši" (no vārda "humpalas"). Turklāt pasaulē šis lietu otrreizējās pārstrādes process iet plašumā. Cilvēki aizvien vairāk sāk domāt par vides un resursu taupīšanu, līdz ar to esmu trāpījusi aktuālā plūsmā (man riebjas vārds "trendīgi", lai gan šoreiz tas būtu īsti vietā). "Humīšos" protu atrast visdažādākās pērles!
Novēlot, lai arī Tavā dzīves ceļā trāpās īstie cilvēki,
šoreiz atvados!
Baiba
Apskatīt Baibas Zvaigznītes darbus un uzzināt par to tapšanu varēs “Ziemeļlatvijas” piektdienas, 9.novembra numurā.
Kategorijas
- Novados
- Smiltene
- Valka
- Strenči
- Kaimiņos
- Vēlēšanas
- Kriminālziņas
- Izglītība
- Sports
- Orientēšanās
- Auto/Moto/Velo
- Futbols
- Florbols
- Basketbols
- Citi sporta veidi
- Hokejs
- Volejbols
- Kultūra un Izklaide
- Foto
- Cilvēkziņas
- Vaļasprieki
- Citas ziņas
- Bizness
- Reklāmraksti
- Lietotāju raksti
- Dzīvespriekam
- Latvijas ziņas
- Citas ziņas
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Izstādes
- Balles
- Teātris
- Koncerti
- Kino
- Sports
- Festivāli
- Baznīcās
- Citi pasākumi
- Video
- Statiskas lapas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Mediju projekts
- Mediju kritika
- Ar informāciju pret dezinformāciju
- Mediju projekti 2018
- Mediju projekts 2020
- Eiropā
- Dzīvesstils
- Atpūta
- Hobiji
- Mīluļi
- Veselība
- Virtuvē
- Noderīgi
- Viedokļi
- Vides projekti
- Daba-iepazīstam un palīdzam
- Rūpēsimies par vidi
- Saimnieko gudri
- Informējot iedvesmojam
- Covid-19