Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ingūna Johansone: "Mēs tiecamies atpakaļ pie dabas un dabīguma, tikai tas, kas stāv ceļā, ir nauda - mūsu maka biezums, peļņa un pirktspēja"

Ingūna Johansone

2018. gada 7. novembris 10:33

544
Ingūna Johansone: "Mēs tiecamies atpakaļ pie dabas un dabīguma, tikai tas, kas stāv ceļā, ir nauda - mūsu maka biezums, peļņa un pirktspēja"

Viena no spilgtākajām manas bērnības atmiņām ir dzimšanas dienas torte, ko mamma pasūtīja pie Čakārņtantes katrā manā dzimšanas dienā. Gadu no gada man bija liela torte un uz tās krēma pūpolzari. Balts, brūns un rozā bija manas bērnības kūkas krāsas. Iespējams, ja tolaik būtu bijušas tās iespējas, kas ir tagad, es neatcerētos, kā kūka izskatījās, bet tagad – redzu kā vakar. Man šķiet, ka atceros pat tortes garšu. Biskvīts bija kā dzeltena švamme, jo tortei allaž tika meklētas mājas vistu olas. Krēms bija no īsta sviesta bez piemaisījumiem un starp kārtām brūkleņu zaptīte. Bet tā Aleksandra kārta, mmm, kusa mutē. Nezinu, varbūt, ja tagad varētu atgriezties pagātnē, tā laika torte nebūtu nez kas tik izcils, taču tolaik saldumu pasaule bija visai ierobežota – mājas vai bezgaršīgās, salkanās veikala tortes. Kad kāds brauca uz Rīgu un laimējās nopirkt “Kijevas” torti vai ko no “Staburadzes”, tad laime pilnībā. Jā, deficītu laiku pozitīvā lieta bija tas prieks un sajūsma, ja izdevās nopirkt ko garšīgu un ikdienā veikala plauktos reti atrodamu preci. Atceraties, cik laimīgi bijām, ja izdevās izstāvēt rindu un dabūt apelsīnus, banānus vai doktordesu. Tagad viss ir – kūkas, desas, sviests, “Laimas” konfektes, bet nav tās garšas, vai ne? Kāpēc tā? Vai nu mēs esam kļuvuši izlepušāki, vai tomēr pie vainas produkti. 

Cilvēki ir tik gudri un laika gaitā atraduši veidus, kā ar pulverīšiem panākt, lai produkts nebojājas, kā ar ķīmiju uzlabot produkta krāsu un spēcināt garšu. Ņemsim kaut vai tās pašas kūkas, jo par to, kas ielikts dažās desās un sardelēs, bail pat domāt.  Lai gūtu lielāku peļņu, produkts ilgāk uzglabātos, dabīgās lietas – sviests, saldais krējums – tiek aizstātas ar margarīnu, augu taukiem, klāt pielikts kāds ē. Jā, Vecrīga bez īstā biezpiena un īstā putukrējuma maksā trīsreiz lētāk. Vai uzņēmējs var riskēt provincē pārdot kūku no dabīgām izejvielām par 2,50 eiro gabalā kā Rīgā vai Valmierā? Iespējams, ka vēl ne, bet pēc kāda laika cilvēki būs sapratuši, ka nevis lētums, bet dabiskums ir tas svarīgākais. To apliecināja arī Valkas kūku konkurss, kur katrs, kas par šo tēmu runāja, uzsvēra – cilvēki vēlas torti no laukos brīvā vaļā staigājošu vistu olām, no īsta sviesta, pašu ievārījuma bez ķīmijas, bez mākslīgajām krāsvielām. Mēs tiecamies atpakaļ pie dabas un dabīguma, tikai tas, kas stāv ceļā, ir nauda – mūsu maka biezums, peļņa un pirktspēja. Bet gaisma tuneļa galā redzama.