Arprāts, cik tas viss bija sen, bet atceros kā šodien!

2018. gada 9. novembris 11:57

2249

Arprāts, cik tas viss bija sen, bet atceros kā šodien!

^{Raksts publicēts laikrakstā 2018.gada 23.martā}

Pateikt, ka mana intervējamā ir represētā ar smagu likteni, ir nepateikt neko. Tā varētu teikt par katru izsūtīto. Patiesībā es vēlos izstāstīt Judītes Gudrītes dzīvi nevis tikai kā šīs sievietes dzīvesstāstu, bet vienas paaudzes laika liecību, lai varbūt atgādinātu, kas patiesībā dzīvē ir tas svarīgākais. Domāju, ka šobrīd daudzi ir tā kā aizmirsuši vai īsti nenovērtē vārda brīvība nozīmi. Tas kļuvis par vienkārši vārdu. Mēs vaimanājam par slikto valdību, maziem ienākumiem, dārgiem medikamentiem, siltuma un elektrības cenu kāpumu, bet tik maz runājam par to, cik labi, ka mums ir mājas, elektrība, zāles, siltums un pāri tam visam brīvība. Brīvība izlemt, ko šodien darīt.

Valcēniete 88 gadus vecā Judīte Gudrīte ir “Ziemeļlatvijas” lasītāja. Viņa nāk laikrakstu abonēt uz redakciju. Kamēr mūsu administratore Anita noformē pasūtījumu, allaž jau arī kādi vārdi tiek pārmīti. Anita mani rosināja nointervēt Judītes kundzi viņas dzīves uztveres dēļ, pozitīvās attieksmes un ņipruma dēļ. Reiz Judīte stāstījusi, ka dienās, kad laukā neganti līst un “saimnieks pat suni nedzen laukā” viņa staigā pa savas daudzdzīvokļu mājas kāpnēm, noejot lejā un kāpjot atkal augšā līdz piektajam stāvam, tad atkal lejā, jo pieradusi daudz kustēties.

Kad uzprasījos uz interviju, zināju, ka Judīte Gudrīte ir represētā, bet nudien nenojautu, ka trāpīšu uz zināmā mērā “jubileju” – 15. martā Judītei 15 gadu vecumā bija jāstājas tiesas priekša, kur tapa spriedums – vainīga, tautas nodevēja. Pirms sarunas es pat neiedomājos, ka kundzes dzīve tik ļoti aizskars tās dvēseles stīgas, kad nedaudz kaunies, cik ļoti labi un droši mēs dzīvojam, ka nevienam pat prātā neienāk baidīties, ka vienā dienā tas varētu zust. Ņemamies ap sadzīviskām likstām kā ap svarīgāko uz pasaules. Bet Judīte pat pēc septiņdesmit gadiem kā vakar atceras to dienu notikumus un sajūtu, kad viss sabrūk vienā acumirklī un tiek atņemta nevis dzīvība, bet dzīve un brīvība.

Judītei bija balta un laimīga bērnība. Viņa savas dzīves posmus sadalījusi albumos un bērnībai ticis albums baltām lapām, bet jaunībai – melnām. Simboliski. “Te mana baltā bērnība, droša un vecāku aprūpēta, bet te jaunības gadi, kad bija tik daudz melnā,” kundze sniedz albumus.

Judīte kopā ar vecākiem dzīvoja Vēveros, Kārķu pusē. Starp citu, tieši Judīte ir saglabājusi Veckārķu skolas bildi, kas iekļuva arī Kārķu pagasta simtgades kalendārā. Viņas vecāki smagi un daudz strādāja, un Judītei un viņas brālim bijusi tiešām gaiša bērnība. Pat kara laiks atmiņā nav kā baiļu un šausmu laiks, jo viņa kā bērns jutusies droša, jo blakus ir vecāki. Tikai viena epizode no kara laika palikusi atmiņā kā šausmas. Tēvs Vēveros uzcēla māju, tur viņiem bijis veikals, kur ģimene saimniekojusi. Mamma strādājusi pastā, kas arī bijis viņu mājā. 1940. gadā caur Vēveriem visai bieži braukusi kara tehnika. Reiz pieturējusi smagā mašīna un no tās izkāpis krievu oficieris un divi zaldāti. Ienākot veikalā, virsnieks no plauktiem maisā metis visu, kas pagadījies un iekārojies – papirosus, alkoholu. Tēvs un vecaistēvs centušies apturēt, teikuši, ka par precēm jāmaksā, ka tā nedrīkst nākt un ņemt, ko grib, bet krievi maisu plecā un prom. Kā par nelaimi, pa ceļam uz mašīnu virsnieks pie sētas ieraudzījis Judītes jauno velosipēdu, ko papa meitai par labu mācīšanos tikko kā nopircis. Tiem laikiem tā bija īsta greznumlieta. Virsnieks pagrābis riteni un stiepis prom. Judīte ieķērusies ritenī un pilnā rīklē sākusi bļaut “palīgā, palīgā”. Tik ļoti bļāvusi, ka no pasta, kas veikalam blakus, izskrējuši cilvēki. Saprotot, ka riteni tā nevarēs paņemt, krievu virsnieks metis to pret mietu un pušu tas bijis. “Tik ļoti raudājām. Mamma par to, kā tagad samaksās par precēm, jo viss veikalā tika ņemts uz parādu, es par savu skaisto riteni. Šis ir notikums, kas manī radīja naidu pret iebrucējiem un varmākām. Laba skola,” nosaka Judīte. Nodzīvojot garu dzīvi, viņa cilvēkus nedala pēc nacionalitātes un nesaka, ka visi krievi ir slikti, jo salauza viņas dzīvi. “Krievi ir dažādi, ir iznīcinātāji un ir gaiši, inteliģenti cilvēki. Savā dzīvē esmu satikusi kā vienus, tā otrus. Sibīrijā izsūtīti bija arī krievi un tur satiku ļoti gaišus cilvēkus,” stāsta Judīte.

- Jums ir tāds skanīgs vārda un uzvārda salikums. Tas ir vīra uzvārds?
- Jā. Biju Judīte Vēvere no Vēveriem, bet Sibīrijā iepazinos ar Gudrīti. Viņš bija nesmukākais no maniem pielūdzējiem, bet par sievu pie viņa gāju, jo viņš vienīgais nedzēra. Pārāk daudz tur puiši lietoja alkoholu. Arī mans brālis. Viņš bija muzikants, un tā ir nodarbe, kas iet roku rokā ar dzeršanu un jautrībām.
- Kur ta nesmuks, pavisam smuks!
- Nezinu, man tā sākumā šķita, ka tāds nošņurcis, bet te jau bildē es viņu esmu piekopusi.

- Par ko tad jūs izsūtīja? Kopā ar vecākiem?
- Nē, es 15 gadu vecumā kļuvu par tautas ienaidnieci un dzimtenes nodevēju. 9. klasē es mācījos Valkā. Dzīvoju kopā ar vēl divām meitenēm vienā istabā. Tajā pašā dzīvoklī citā istabā dzīvoja mūsu latviešu valodas skolotāja. 1945. gadā Latvijā visai izplatīta bija jaunatnes organizācija – Latvijas Nacionālā jaunatnes apvienība, kas bija dibināta Latgalē. Skolotāja mums stāstīja, ka angļi un amerikāņi nepieļaus, ka krievi paliek Latvijā, tāpēc jābūt gataviem, ja sāksies cīņas, tad vajadzēs uzticamus, Latviju mīlošus cilvēkus, kas varētu palīdzēt. Pašlaik nekas nav jādara, tikai jāgaida komanda, ja nu kaut kas sāksies. Mums tas viss šķita romantiski, nekādas briesmas tajā nesaskatījām. Mēs visi mīlējām Latviju un vēlējāmies, lai tā ir brīva. Puikas jau reizēm sastrādāja trakumus, rakstīja uz sētas „Sitiet iebrucējus” vai ko tamlīdzīgu. Uz 18. novembri mūsu apvienības biedri pie skolas uzvilka sarkanbaltsarkano karogu un pie ziņojuma dēļa pielika uzrakstu – „Dievs, svētī Latviju”. Bet tas arī bija viss, ko darījām. Reiz atgriezos no skolas visai vēlu, jo gatavojām sienasavīzi. Atnākot mājās, dzīvokļa saimniece bija dikti nikna, ka uzteikšot mums istabu. Vārds pa vārdam un uzzinājām, ka vakarā pie kultūras nama sašauta partijniece Melnalksne. Pilsētā nez kāpēc paklīda runas, ka šāvēji ir skolēni. Traks uztraukums bija Valkā, visi par to vien runāja, jo skaidrs – šāvēji bija milicijai jādabū ciet. Apcietināja mūsu skolotāju, jo bija radušās kādas aizdomas. Pratināja, lika nosaukt jauniešu organizācijas biedrus. Kad jau pēc Sibīrijas atgriezos Valkā, es jautāju skolotājai, kā tad tā jūs mūs nodevāt? Viņa dikti raudāja. Dikti. Toreiz jau neviens neko nezināja, ne par kādām izsūtīšanām, ne citām briesmām, ko krievi varētu izdarīt. Skolotāja tika sista ar steku, dikti esot sāpējis un viņai draudējuši, ka tie ir tikai ziediņi, ka neviens vēl nav izturējis spīdzināšanu čekā, tāpēc labāk, lai pasaka uzreiz. Viņa savā prātā izdomājusi, kas gan tiem bērniem varētu draudēt, nu nekas īpašs, jo viņi neko sliktu nav izdarījuši, sliktākajā variantā izslēgs no skolas. Un viņa nosaukusi visus jaunatnes organizācijas biedrus. Kopskaitā 12, tai skaitā mani, Modri Rudīti, Alfonu Meiri, visus 12 atceros.

- Vai tiešām jūs atzina par vainīgiem partijnieces sašaušanā, ja jau tikāt Sibīrijā?
- Mani aizveda no dzīvokļa Valkā. Ielika mūs vienā telpā, bet neko ļaunu nenojautām. Pat īsti nobijušies nebijām. Daudz smējāmies, šāvām kuģīšus. Tad mūs veda uz pratināšanu. Teicu, ka neko neesmu izdarījusi, par šaušanu neko nezinu. Kad pa logu redzēju, ka pēc manis uz dzīvokli atbraucis tēvs, tad tik sapratu, ka netikšu mājās un sāku raudāt, jo apzinājos, cik ļoti pārdzīvos mamma, ka mani neatvedīs no skolas. Brīvdienās allaž braucu uz Vēveriem. Pēc pratināšanas Valkā mūs salika mašīnā un aizveda uz Stabu ielas čeku Rīgā. Visus izšķīra un pratināja pa vienam. Kurš lika šaut, kurš bija šāvējs? Bet es neko nezināju, kāda šaušana 15 gadu vecumā. Pat nezināju, kas tā tāda Melnalksne. Tad gan biju ļoti nobijusies. Nekad nebiju bijusi tālāk par Valku, bet te pēkšņi viena svešā vietā ar svešiem cilvēkiem un apcietināta. Manā kamerā bija divas sievietes, kuras katru rītu savāca un veda uz mežu, bet vakarā sasistas, pusdzīvas atveda atpakaļ. Viņām lika parādīt mežabrāļu bunkuru. Sākumā panti, pēc kā mūs apsūdzēja, bija ļoti bargi. Bet mums palaimējās, ka atrada īsto šāvēju. Nu vismaz tā runāja. Bet mūs notiesāja tik un tā. Man un Meirim iedeva 10 gadus, pārējiem – 8, bet skolotājai – 20. Par ko? Ne par ko. Neko nebiju izdarījusi. Tiesa bija krieviski, es ne vārda nesapratu. Kaut kādus papīrus lika parakstīt, arī tie krieviski. Paps tik daudz naudas izgrūda ne par ko, maksāja advokātam, bet es viņu ne redzējusi, ne dzirdējusi netiku. Tāda nekaunība, bet izdarīt neko nevarēja. Kad iedomājos, ko pārdzīvoja mani vecāki, tā jāraud joprojām. Vakar paskatījos kalendārā – 15. marts. Mana tiesas diena. Ārprāts, cik gadu pagājis, bet atceros tos notikumus kā šodien.

- Pēc tiesas uzreiz prom uz Sibīriju?
- Vispirms aizveda uz centrālcietumu. Vārdzināja tur, kaut ko gaidīja, tad ielika vagonā un kaut kur veda. Es biju kopā ar vienu meiteni no Jelgavas. Tas bija kriminālo jeb zeku vagons un pa vidu tam staigāja sargs. Mani aizveda uz Uljanovsku, mazgadīgo noziedznieku koloniju. Biju dikti novārgusi un saslimu, ielika slimnīcā. Ārste kaut ko runā krieviski, es latviski saku, ka man ļoti sāp. Viena otru nesaprotam. Kad pieņēma lēmumu, ka politiskos nevar turēt kopā ar kriminālajiem, tad mani aizveda uz politisko lēģeri. Ārprātīgi smagos darbos. Vai, kad atceros... Vienīgais labums, ka tur drīkstēja rakstīt vēstules, saņemt paciņas. Nabaga vecāki, kā viņiem bija to visu pārdzīvot!

- Vai jūsu vecāki izbēga no izsūtīšanas?
- Nē, ar meitas zaudēšanu viņu ciešanas nebija galā. 1949. gadā arī viņus saņēma ciet. Brālis tai laikā bija skolā Valkā, bet padzirdējis, ka no skolas kādus paņēmuši ciet, muka uz mājām. Bet mājās durvis jau aizzīmogotas un priekšā stāv sargs. Vecāki aizvesti. Brālis pie krustmātes. Tā, protams, neko nezinot par izsūtīšanām un vēloties, lai puika ir kopā ar vecākiem, ved to uz miliciju. Ja vien toreiz viņi zinātu, ka tas ir ceļš uz Sibīriju, protams, krustdēlu paslēptu, bet tad to neviens nezināja. Vagons ar vecākiem jau bijis prom, tāpēc brāli ielika vagonā Strenčos. Tā nu vecāki nonāca Tomskā, bet brālis – Omskā. Daudz gadu vajadzēja, lai viņi atkal satiktos un brāli pārsūtītu pie vecākiem. Es neko par vecāku un brāļa izsūtīšanu nezināju. mani tāpēc, ka daudz slimoju, pārsūtīja uz Mordoviju uz režīma lēģeri. Tur ieslodzītie drīkstēja rakstīt tikai divas vēstules gadā. Man bija jāgaida pavasaris, lai uzrakstītu vēstuli uz mājām ar jauno adresi. Atpakaļ atnāca ziņa, ka minētajā adresē vecāki nedzīvo. Kā nedzīvo? Bija jāgaida atkal pusgads, lai varētu rakstīt otru vēstuli. Labi, ka biju tik gudra, ka rakstīju krustmātei. Tad arī uzzināju, ka vecāki izsūtīti, ka dzīvo briesmīgos apstākļos, principā badā. Mums bija smagi jāstrādā, bija visādas grūtības, bet vismaz kaut ko ēdamu deva. Tad nu, iedomājoties vecākus, bija jāraud un reizēm kumoss burtiski kaklā sprūda.

- Kā notikumi attīstījās tālāk?
- 1955. gada decembrī mani vajadzēja atbrīvot, bet, kad 1953. gadā nomira Staļins, aprīlī nolasīja ukazu, ka tie, kas mazgadīgi notiesāti politisku iemeslu dēļ, ir atbrīvojami. Tātad arī es, bet mani atbrīvoja tikai 1954. gada septembrī, jo katru ieslodzīto pārbaudīja, vai nav ko kriminālu sastrādājis pa šo laiku. Kad mani izsauca un pateica, ka esmu atbrīvota un man jābrauc uz Latviju, es uzreiz pateicu, ka vēlos braukt uz Tomskas apgabalu, kur ir mani vecāki. Latvijā man neviena nav un māju arī vairs nav. Sākumā man pateica, ka tā nevarēs, jābrauc uz Latviju, gan es atradīšu, kur dzīvot, bet es lūdzos, aizvediet mani uz Tomsku. Visādi mani aģitēja, pārliecināja, bet es paliku pie sava – vēlos pie vecākiem. Ko tad es biju dzīvē redzējusi, neko. 15 gadus biju bērns, par ko gādāja vecāki, tad ieslodzījums, kad bija jāpilda pavēles, un te pēkšņi – brauciet uz Latviju. Viena? Uz kurieni? Biju tāds dumjš cilvēkbērns, kas nezināja neko no dzīves, zināju, ka vajag tikt pie vecākiem. Beigās atļauju deva, bet vienīgais veids, kā nokļūt Tomskā, bija gaidīt, kad pa etapu vedīs zekus. Dabūju papīrus, sagaidīju vagonu un braucu. Man tika izstāstīts, ka tālāk būs jābrauc pa Obas upi ar kuģi, tad 20 kilometri jāiet līdz ciemam. Vai, kad atceros, cik nobijusies biju! Izlaiž mani pa vārtiem un saka – ej uz kuģi, nopērc biļeti līdz Molčanovai. Izeju ārā, bet nesaprotu, kur man jāiet. Eju atpakaļ. Lūdzos, uzzīmējiet ceļu, sargi tik smejas un rāda ar roku, ej taisni, tad pagriezies un ej uz upi. Es izeju uz galveno ceļu, tur tik daudz cilvēku un es nespēju atrast, kur jāiet uz ostu. Eju atkal atpakaļ. Raudu, saku, ka man tik ļoti bail, lūdzot, uzzīmējiet ceļu, kaut smiltīs. Sargi saka, tādi brīnumi nav redzēti, kad izlaists ārā ieslodzītais nāk divas reizes atpakaļ. Tad iedomājos, varbūt vēl kādu laidīs ārā un es varētu ar viņu kopā uz kuģi doties un viņš palīdzētu saprast, kur man jābrauc, kur jākāpj ārā. Jā, divus zekus drīz atbrīvošot. Tad nu sēdēju pie vārtiem un gaidīju. Skatos, nāk divi tādi pēc skata īsti krievu zeki. Es klāt un lūdzu, lai ļauj ar viņiem iet līdz kuģim. Viņi tik nosmej, nāc vien meitēn, vedīsim tevi līdzi uz Kalpačensku. Bet es tik priecīga, ka nokļūšu uz kuģa, un tas ir solis tuvāk vecākiem. Uz kuģa nemaz tik ātri neuzkāpu, jo divi kuģi aizgāja mums garām nepiestājot. Izrādījās, ar tiem brauca studenti un vietu vairs nebija. Tā nu es ar diviem ugalovņikiem pavadīju nakti piestātnē. Iespiedos kaktā un sēdēju. Nākamajā dienā visi trīs “sastiķējām” baltmaizes kukuli. Es baltmaizi nebiju ēdusi deviņus gadus. Tik garda likās – kā pats gardākais ēdiens. Kad viņi man iedeva lielāko gabalu, sapratu – labi cilvēki. Kad uzkāpām uz kuģa, viņi sāka tincināt, kurā tieši kolhozā mani vecāki ir. Tad ņēmās man iestāstīt, ka man nevajag braukt līdz Molčanovai, jo no turienes līdz kolhozam ir daudz tālāk nekā, ja kāpšu vienu pieturu ātrāk. Bet man atkal bail, jo mammas vēstulē rakstīts – Molčanovas apgabals. Mani ceļabiedri bezmaz ar grūšanu mani pieturā izstūma ārā. Viņi izstāstīja, ka man ar prāmi jāpārceļas pāri upei un tad kājām jāiet 14 kilometri līdz kolhozam. Bet prāmis būs tikai no rīta, nakts jāpārlaiž upes krastā. Apkārt tumšs, nevienas dzīvas dvēseles. Septembris, auksts. Kad atceros to nakti! Tās bailes! Otrā dienā pie upes saradās cilvēki ar paunām. Skatos viens tāds bārdainis mani pēta. Uzkāpjam uz plosta un jūtu, nu skatās. Domāju, ko lai dara, varbūt braukt atpakaļ, bet tad vīrietis uzsāk sarunu un jautā vai es neesmu Antonijas meita. Ar to mans baiļu pilnais ceļš līdz vecākiem bija tikpat kā galā. Bārdainis izrādījās bitenieks kolhozā, kur mani vecāki. Viņš bija dzirdējis, ka mamma stāsta, cik ļoti gaida meitu, un pamanījis sejā līdzību. Tā aizgājām līdz kolhozam kopā.

- Tā droši vien bija ļoti emocionāla satikšanās ar vecākiem pēc tik daudziem gadiem?
- Pirmo ieraudzīju tēvu, kas skaldīja malku. Tik ļoti vecs, izkāmējis un nelaimīgs. Es viņu atcerējos tādu, kāds viņš bija Vēveros, bet nu tik švaks, kauli un āda, ka sirds sažņaudzās. Ierauga mani un tik ļoti raud. Mamma bija istabā, kaut ko rēķināja. Ak, kas par raudāšanu, bet beidzot visi bijām kopā. Arī brālis. Viņš bija muzikants.

- Tā jūs brīvprātīgi atkal nokļuvāt izsūtījumā?
- Jā, jo, kaut biju atbrīvota un sodu izcietusi, te tas neko nenozīmēja. Sākumā bija labi, mani izsauca uz kantori un priekšsēdētājs iedeva grāmatvedes darbu. Vienīgā bēda, man nebija ko vilkt mugurā. Re, te bilde, kur mēs visas grāmatvedes stāvam. Es slēpjos meitenēm aiz muguras, jo man mugurā lēģera pufaika. Naudas mums nebija, par darbu maksāja graudos. Paēduši bijām, turēja visi cūkas, bet “pliki”. Kad mani paņēma “zem komendatūras”, tad labā dzīve beidzās, tad man bija jāiet meža darbos. Nelīdzēja nekādas atrunas, ka sodu esmu izcietusi. Pasi nedeva, un viss. Pirmo pasi es saņēmu vien Latvijā.

- Latvijā atgriezāties kopā ar vecākiem pēc viņu atbrīvošanas?
- Vecāki atgriezās gadu ātrāk. Es apprecējos un otrajā gadā piedzima dēliņš Valdis. Tik maziņu viņu tik tālā ceļā baidījāmies vest, gaidījām, lai mazliet paaugas. Atgriezāmies Valkā 1957. gadā. Sākumā pie Gudrīšiem, pēc tam uzbūvējām mazu mājiņu. Tikko atbraukusi es saslimu ar meningītu un gadu nogulēju Stradiņos. Dēliņš pie mammas. Vīrs Artūrs strādāja par ekspeditoru. Es visu mūžu tirdzniecībā. Par pārdevēju, veikala vadītāju, prečzini. Skolas laikā sapņoju, ka būšu skolotāja. Nekā.

- Ar vīru labi satikāt?
- Tās ir vēl vienas šausmas manā dzīvē. Sākumā viss bija labi, bet tad nāca slimība. Vīra Artūra brālis Vilnis bija kā uzburts uz mežu, Sibīriju un aizdevās studēt medībzinības vienīgajā augstskolā, kur tādus speciālistus mācīja. Gudrs puisis, mācījās ļoti labi. Te Valkā noskatīja sievu Toņu, apprecējās un aizveda to uz Irkutsku. Kādu dienu saņēmām traģisku vēsti, ka Vilni saplosījis lācis. Un iedomājieties, Vilnis institūtā rakstīja diplomdarbu par lāčiem. Ko nu lai dara? Aizņēmāmies naudu, un Artūrs brauca pēc brāļa. Mājās atbrauca pavisam jocīgs. Neko negribēja stāstīt, visu uzzinājām no otra braucēja. Zārkā ielika uzvalku un mazu zārciņu, kurā bija asiņaini drēbju gabali, neliela daļa no galvaskausa un žokļa. Tas bija viss, kas palicis no Viļņa. Lācis viņu bija ne tikai saplosījis, bet apēdis. Izrādījās, ka institūtā Artūram parādīts mazā zārciņa saturs un no šī skata viņš nokritis bezsamaņā. Sibīrijā Artūrs stipri apsaldējās, līdz iedzīvojās tuberkulozē. Ilgi ārstējās. Dzēra stipras zāles. Kad viņš bija sanatorijā, aizbraucu ciemos un jūtu – tāds jocīgs, kā sazāļots. Runā dīvaini, rāda man tukšā gaisā, redzi – mums seko. Tā tas viss sākās. Tā mēs dzīvi nodzīvojām, pēc ārstēšanās Strenčos kādus divus trīs mēnešus ir labi, tad atkal jūtu – aizpeld mans Artūrs. Darba priekšnieks saka – labāku darbinieku nevar vēlēties, vīra vecāki uz mani nikni, ka es viņu dēlu par traku taisu. Ārsti teica, ka pārāk liels bija trieciens, kad ieraudzīja brāļa paliekas un plus pārāk lielās devās tuberkulozes zāles izraisīja garīgu saslimšanu. 1991. gadā vīrs nomira.

- Šis nav pēdējais traģiskais gadījums dzīvē diemžēl, vai ne?
- Jā, tā laikam ir kāda pārbaude, kas man jāiztur un tad tur galā Dieviņš iedos ordeni. Gads apritējis kā nomiris mans vienīgais dēliņš Valdis. Nikna ir tā dzīve! Vairs nav par ko priecāties, ko gaidīt ciemos, kam dzīvot. Es ne sekundi nedomājot vēl desmit gadus cietumā sēdētu, lai tik man nebūtu jāpiedzīvo sava dēla nāve. Nav smagāka pārdzīvojuma. Kaut arī dēlam bija 60 gadu. Man viņš ir dēls. Ne izsūtījums, ne smagais darbs, ne bads, nekas nav smagāks par to, ka jāuzmet trīs saujas smilšu sava dēla zārkam. Pēdējo reizi tāds priecīgs aizbrauca, viss bija labi un te pēkšņi – nomiris. Viņš ar sievu dzīvoja Ķekavā. Māju pats uzbūvēja. Bija pie paziņām aizbraucis, iegājis mājās, tik vien kā sasveicinājies un nokritis beigts. Trombs. Sākumā dikti dusmojos uz Dievu, kā tad tā, atņēma man pēdējo dēļ kā es dzīvoju. Bet tad domāju, varbūt Dievs zina labāk, kā vajag. Ir man divi mazdēli, bet prom Anglijā. Ir arī brāļa dēls, bet visiem ir savas dzīves un tas viss ir ne tas, kas dēls. Bija pie kā pieķerties, pie kā turēties. Tagad domāju, nomiršu un kas tad būs?Kam par to ziņot, kas mani apglabās?

- Un Jums radās plāns?
- Labi, ka dzīve mani lutinājusi ar labiem cilvēkiem. Manu Vēveru kaimiņu meita Ruta un viņas meita Žanete tagad ļoti mani uzpasē un dzīvo līdzi. Atbraucu no bērēm, bet viņas man dzīvoklī sagaida, uzklājušas galdiņu, aizdegušas svecīti, lai man šis vakars nav jāpavada vienai. Līdzi just var dažādi, formāli izsakot līdzjūtību vārdos vai tiešām no sirds just līdzi. Man ir klasesbiedrs, ar kuru esam divi vien vairs palikuši, Poriešu Jānis, kas pats vairs pie manis nevar uzkāpt, tad nu vilina pie sevis un uzrīko kādu pārsteigumu. Apsveic katru dzimšanas dienu. Katru. Šogad izdomājis, ka mums ir jubileja. Es saku, kāda jubileja, 88 gadi nav nekāda jubileja, bet viņš saka – 80 gadi, kopš 1. klasē iepazināmies. Ir vēl cilvēki, ar ko dzīve saved kopā un ar ko sapas. Daudzi, arī labākā draudzene Anita Skrastiņa, nomiruši. Tā ir vecumā, ja ilgi dzīvo.

Mūsu sarunu noslēdzam ar it kā sarkastisku humoru. Judītes kundze man rāda burtnīcu, kur glītā rokrakstā pati sarakstījusi savu dzīves gājumu. Izrādās, ka tāda doma radusies, kad sākusi domāt, ko tad citi par viņu zinās pastāstīt izvadītājam, ja Valdiņš miris. Tur sarakstīti visi radu un draugu vārdi un telefoni, lai citiem nav jāmokās meklējot. Abas caur asarām pasmejamies par to, ka pirmais variants ir pārlieku garš un kurš tad to gribēs lasīt, kur nu vēl klausīties, tāpēc jāraksta otrs – garās dzīves saīsinātais variants. „Vai, Dieviņ, nerakstiet tikai daudz, ko tur par mani rakstīt!” pavadot mani pa sava saules pielietā dzīvokļa durvīm nosaka Judītes kundze. Piedodiet, īsi nesanāca.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Arprāts, cik tas viss bija sen, bet atceros kā šodien!

Kategorijas