No sevis neaizbēgt

2018. gada 20. novembris 09:37

245

Šomēnes pirmizrādi piedzīvojusī filma “Lustrum”, kas vēsta par čekas maisu jeb Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) arhīvu atvēršanu, personīgi manī atkal uzjundījusi pārdomas par tēmu, vai arī padomju laika Latvijas bērniem, tagadējai vidējai un vecākajai paaudzei, ir jāiziet savs iekšējs lustrācijas ceļš, ja tas vēl nav izdarīts (termins “lustrācija” ir pārņemts no Senās Romas jēdziena “lustrum”, kas nozīmēja piecu gadu periodu, kurā notika šķīstīšanās jeb attīrīšanās).

Filmas “Lustrum” režisors Gints Grūbe intervijās norādījis, ka viņam filmā bija svarīgi parādīt, kā totalitārā sistēma strādāja, pakļaujot visu sabiedrību un mēģinot iznīcināt cilvēku, kā mūsdienu sabiedrībā vēl aizvien nenotikušās lustrācijas dēļ turpinās “raganu medības”, liekot ar aizdomām skatīties vienam uz otru, bet normālu sarunu par pagātni padarot neiespējamu.

Kad es mācījos skolā, bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas laiks. Manas mīļākās filmas televīzijā bija par Lielo Tēvijas karu, par varonīgo padomju armiju, kas cīnās pret ļaunajiem fašistiem. Bērns būdama, es patiesi ticēju padomju iekārtai kā labai un pareizai. Es nezināju neko par to, ka kādreiz ir bijusi Latvijas brīvvalsts. Taču, neraugoties uz to, vēl joprojām man ir milzīgs kauns pašai no sevis par savu tā laika domāšanu, un šī nepārejošā kauna sajūta sākās tad, kad sākās Trešā atmoda un kad es uzzināju gan par Latvijas okupāciju, gan to, ka viens mans vectētiņš bijis leģionārs, bet otru vectētiņu tā pati padomju vara apcietināja un notiesāja ar ieslodzījumu labošanas darbu nometnē Sibīrijā. Jā, protams, es uzaugu ar padomju iekārtas izskalotām smadzenēm un bez pretpotes padomju ideoloģijai, jo Latvijas brīvības tēma ģimenēs bija tabu. Vecāki vēlējās pasargāt savus bērnus, lai, nedod Dievs, viņi skolā nesāktu runāt “nepareizi”. Jo padomju vara par “pretvalstisku darbību” sodīja arī jauniešus.

Mana atmoda sākās 80. gadu nogalē, kad studēju Rīgā un paziņas mani ieveda Vides aizsardzības klubā, kas tolaik bija daļa no Latvijas nacionālo atmodu veidojošā spēka. Viena no sajūtām, kas spilgti palikusi prātā no tā laika aktivitātēm, saistās ar to, ka mums, jauniešiem, jau pirms lielajām tautas manifestācijām izdalīja Latvijas brīvvalsts sarkanbaltsarkanā karoga lentītes, ar tām, piespraustām pie apģērba, uz īsu brīdi izgājām Vecrīgā, un kāds pretimnācējs, kungs gados, ar saviļņojumā drebošu balsi teica: “Tas taču ir Latvijas karogs!”

Totalitārs režīms iznīcina cilvēku kā domājošu būtni. Latvijas valstiskums kā demokrātiska iekārta ir milzīga, saudzējama un visiem spēkiem saglabājama vērtība, lai latviešu nākamās paaudzes atkal nekļūtu par svešas valsts mašinērijas paklausīgām skrūvītēm.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

No sevis neaizbēgt

Kategorijas