Vēstule Nāburgam. Sestā vēstule

2018. gada 20. novembris 10:40

499

Pirms kāda laika man bija saruna ar kādu paziņu, kura man jautāja, cik mums izmaksājis mājas jaunais jumts un skurstenis. Viņas ģimenei šādi darbi bija vēl priekšā, tāpēc vēlējās saprast izdevumus. Es atbildēju, ka ciparus neatceros, bet varu noskaidrot. Pat nezinu, kura no mums abām bija vairāk izbrīnīta: viņa par to, ka es neorientējos ģimenes finansēs vai es par viņas pārsteigumu, kurš robežojās ar sašutumu: "Kā, tu nezini, cik tavs vīrs tērē mājas remontam?!" Starp citu, pēc šī jautājuma es pat uz brīdi sajutos apstulbusi. Šī epizode man vēlreiz apliecināja to, cik dažādi esam un cik atšķirīga ir mūsu pieeja lietām...

Kāpēc man būtu jāatceras, cik mēs tērējam mājas remonta vajadzībām? Ja paturēšu galvā ciparus, ko tas manā dzīvē mainīs? Jā, protams, mēs kopā apspriežam saimniecības darbus un izdevumus, pārrunājam, ko pirkt, ko nepirkt, bet piecas minūtes vēlāk es par to vairs nedomāju. Manā galvā rosās daudz interesantāki temati, piemēram, kādu vēl cepuri uzadīt draudzenei vai kādu krāsu salikumu izvēlēties dēla viesistabas kosmētiskajam remontam. Kad bija jālemj par jumta klājumu, starp brūnu, sarkanu un pelēku, viennozīmīgi devu priekšroku pelēkajam. Jā, šādos jautājumos man ir viedoklis. Es neesmu ciparu cilvēks, esmu vizionārs. Turklāt tam nav nekāda sakara ar dzimumu. Arī vīrieši, starp citu, mēdz NEBŪT rēķinātāji. Man gan tāds nederētu. Cilvēki ir atšķirīgi un dažādi, tāpēc tik interesanti.

Laikam jau šī ir tēma par cilvēka pašapzināšanos un pašapziņu. Par to, vai es saprotu, kas esmu, ko varu un ko nevaru. Tātad – par indivīda drošas eksistences pamatu. Tas, vai esmu žurnāla galvenā redaktore, vadu TV raidījumu, vai arī dzīvoju meža būdiņā, gatavojot ēst, rūpējoties par vīru, suņiem un mājas dzīvi, adot, šujot un rakstot, nu nekādi neietekmē manu kā sievietes un cilvēka vērtību. Esmu vērtīga tāpēc, ka esmu, nevis tāpēc, ka uzņemos kādu sociālo lomu vai man ir kāds sociālais statuss. Tiesa gan, lai līdz šai atziņai nonāktu, bija jāiegulda liels darbs un daudzi gadi.

Nedaudz vēlāk ar šo pašu dāmu sanāca viedokļu apmaiņa jautājumā par viendzimuma pāru kopdzīves legalizāciju. Tēma, protams, aktuāla. Teicu, ka to jau tagad var vienkārši sakārtot pie notāra un cilvēkiem ar netradicionālu seksuālo orientāciju īpaši likumi nav jāizgudro. Man jau vispār šķiet pazemojoši un primitīvi nonivelēt personas indentitāti līdz seksualitātei. Mums ar vīru draugos ir cilvēki ar homoseksuālu orientāciju, un zinu, ka viņi nejūtas ne apspiesti, ne diskriminēti. Viņi ir inteliģenti ļaudis ar lielisku humora izjūtu, labu darbu un viņiem nav nekādas vajadzības uz visiem stūriem klaigāt par savu seksuālo orientāciju. Cilvēktiesības Latvijā tiek nodrošinātas visiem neatkarīgi no tā, kādas ir viņu izvēles personiskajā dzīvē (kur valsts, starp citu, nedrīkst iejaukties). Un tad tikai sākās! Neatstāstīšu te visus viņas izteikumus, bet krāšņākais bija, ka "par šādiem uzskatiem mani varētu līdz kaklam zemē ierakt un nomētāt akmeņiem". Cik bībeliski, vai ne? Sieviete, kura sevi uzskata par progresīvu, labprāt atjaunotu Vecās derības rituālus. Hmmm...

Cilvēks, kurš pats ar sevi un savu dzīvi jūtas apmierināts, nekad nebūs agresīvs un neizteiksies nievājoši par citiem. Otra pazemošana ir paša nepilnvērtības rādītājs. Es savā ādā jūtos brīnišķīgi: esmu gan bērnus izaudzinājusi, gan profesiju apguvusi, man patīk gan sarkanus nagus lakot, gan paņemt cirvi un malku skaldīt, protu gan pareizi uzkrāsoties un gaumīgi saģērbties, gan labi vadīt auto un zemi rakt. Tomēr es kā sieviete nekad nevarēšu būt (vien)līdzīga savam vīram. Sievietei un vīrietim nav iespējams būt vienlīdzīgiem ne bioloģiski, ne fizioloģiski, ne psiholoģiski. Kā divas personības, kā partneri – jā, tur gan mēs esam vienlīdzīgi. Bet tas jau ir pašapziņas, nevis juridiskas dabas jautājums. Esmu priecīga, ka man nav jāņem rokās motorzāģis vai trimmeris un jāiet mežā, jārūpējas par mašīnas remontu vai jāorganizē skursteņa būvdarbi, jo man ir lielisks vīrs, kurš uzņēmies atbildību par lielajiem, "globālajiem" darbiem. Un nevajag man stāstīt, ka nav tādu SIEVIEŠU un VĪRIEŠU darbu! Ir! Kamēr vien bērna iznēsāšana un radīšana būs sievietes ziņā, neviens mani nepārliecinās par pretējo. Jā, patlaban es nopelnu "manikīram un zeķbiksēm", bet tāda šobrīd ir situācija, un tamdēļ es nejūtos mazāk vērtīga. Man joprojām pasniedz roku, pietur mēteli un durvīs palaiž pa priekšu. Man patīk pucēties un saņemt komplimentus par savu izskatu. Un šie, protams, ir tikai sievišķības ārējie atribūti, kas ir kā jauks papildinājums manai cilvēciskajai realitātei.

Novēlot, lai katram izdodas saprast, kas viņš ir un ko var,

ar saulainiem sveicieniem,

Baiba

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Vēstule Nāburgam. Sestā vēstule

Kategorijas