Vēstule Nāburgam. Septītā vēstule

2018. gada 3. decembris 16:16

458

Šoreiz parunāsim par naudu, jo tā man nesaprotamu iemeslu dēļ laukos ir sāpīga un nepatīkama tēma. Ne vienu reizi vien esmu saskārusies ar interesantu reakciju šajā sakarībā: cilvēki it kā samazinās izmēros, saraujas, bet par naudu nerunā. Vienkārši pārstāj komunicēt. Nopietni! Gan gadījumos, kad tā ir jāsaņem, gan reizēs, kad jāizdod. Kaimiņš atbrauc ar savu traktoru nopļaut mūsu vietējiem mērogiem niecīgo zāles pleķīti un, kad jautājam par samaksu, viņš atbild: paskaties internetā!

Vai arī – kaimiņu sētā beidzot lielie vasaras darbi apdarīti, varētu augusta beigās beidzot nobraukt ar laivām. Kāda runa! Tūrisma sezona beigusies, laivas stāv pagalmā. Sakraujam un aizvedam. Par to, cik tas varētu izmaksāt, jautājums neizskan. Un nav runas par to, ka mēs varētu prasīt naudu no saviem kaimiņiem. Skaidrs, ka ne! Kaimiņu būšana!

Cilvēki laukos dalās divās daļās: tajos, kuriem nav naudas, un tajos, kuriem ,,nav naudas”. Liela daļa to pirmo dzīvo ar domu, ka "tik’ darbiņš būtu!”. Viņi ir gatavi strādāt teju jebkuru darbu par jebkādu samaksu. Bailes pazaudēt to pašu mazumiņu, kas jau ir, liedz skaidri saredzēt situāciju un pieprasīt savām spējām un prasmēm adekvātu atlīdzību. Un es te nerunāju par mazkvalificētām darba vietām, bet par cilvēkiem, kuri strādā ar galvu un ir savas jomas profesionāļi. Arī tādā lielā pilsētā kā, piemēram, Valmiera. Jo tiem, kas dod darbu un izmaksā algas, jau arī "naudas nav". Tā nu veidojas apburtais loks.

Es pati šogad piedalījos konkursā uz cienījamu amatu savā profesijā. Mēs bijām trīs spēcīgi pretendenti uz šo vienu vietu, kur nepieciešamas gan organizatoriskās spējas, gan žurnālistikas iemaņas, gan prasme ātri reaģēt un augsta atbildības sajūta. Reāla atbildības sajūta. Šajā amatā būtu jābūt spējīgam reaģēt, ja ne gluži 24/7 (24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā), tad savas 10–12 stundas gan, brīvdienas ieskaitot. Atalgojums – valstī noteiktā minimālā alga. Konkurss noritēja trīs kārtās, jo, kā jau minēju, mēs bijām vairāki pretendenti. Pirmajā kārtā, kā allaž šādos gadījomos, pietika ar CV un aprakstu par sevi. Otrajā kārtā bija nepieciešams uzrakstīt savu redzējumu par "nozares" attīstību utml. Tiktāl’ viss saprotami. Mani pārsteidza pēdējais, ko nosacīti dēvēju par trešo kārtu – atsauksmes un rekomendācijas no iepriekšējām darba vietām. Atgādinu, ka amata atalgojums minimālais.

Man loģika darbojas šādi: jo atbildīgāks amats, jo lielākas prasības pretendentam, jo lielāks atalgojums. Ja, piemēram, es startētu konkursā uz Lattelecom finanšu direktora vietu, ir skaidrs, ka prasības tur būtu "līdz griestiem", bet arī atalgojums tuvu tam. To sauc par samērību. Nav jābūt psihologam, lai saprastu, ka darba samaksa ir viens no spēcīgākajiem stimuliem tam, lai cilvēks savā vietā justos novērtēts. Lai viņš būtu drošs par to, ka pēc rēķiniem, pārtikas un tamlīdzīgiem sadzīviskiem maksājumiem vēl atliktu arī kaut kas teātra izrādei un koncertam. Starp citu, nozīmīgu izdevumu pozīciju, dzīvojot laukos, ieņem degviela. Ja Rīgā ar e-talonu aptuveni 50 eiro vērtībā visu mēnesi var mierīgi vizināties uz darbu un atpakaļ, tad laukos nepieciešami 150–200 eiro, lai katru dienu varētu izbraukāt uz tuvējo pilsētu.

Mans secinājums ir šāds: kamēr būs cilvēki, kuri dzīvos ar domu "ka tik’ darbiņš būtu!", tikmēr izredžu uz adekvātām darba algām laukos nebūs. Bailes ir ļoti spēcīgs pašvērtības apziņas nīdētājs. Pašlaik izskatās, ka Latvijas straujā ekonomiskā izaugsme ir apstājusies pie Rīgas robežām, vēl trāpot varbūt dažās Latvijas pilsētās. Visiem pārējiem ekonomiskā krīze turpinās.

Es šeit minēju tikai dažus piemērus no manas ģimenes pieredzes, bet tādu ir daudz vairāk un zinu, ka šī ir simptomātiska parādība.

Nevajag šaut pašiem sev kājā!

Ar sveicieniem Baiba

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Vēstule Nāburgam. Septītā vēstule

Kategorijas