Otram dodot – pašam tiek

2018. gada 4. decembris 10:17

507

Mēs redakcijā laiku pa laikam sakām, ka jāiziet pilsētas ielās, lai uzzinātu jaunumus vai paklausītos, kas interesē cilvēkus. Žurnālists nevar sēdēt kā kurmis alā, jo no tā, kā uz pasauli skatāmies mēs, atkarīgs arī tas, par ko rakstām. Lai cik mums gribētos uz dzīvi raudzīties pozitīvi, mūsu darbā no negācijām nevar izbēgt. Tā ir mediju sūtība un atbildība – redzēt, dzirdēt, uzklausīt, kas notiek mums apkārt, rakstīt ne tikai par skaistiem pasākumiem, intervēt cilvēkus, bet iztirzāt arī situācijas, ar ko cilvēki ir nemierā, problēmas, kas kādu iemeslu dēļ nerisinās. Lai kādas replikas, tostarp dzēlīgas, aizvainojošas, kādreiz redakcijas adresē dzirdam, domāju – pat kritizētie un tāpēc dusmīgie beigu beigās atzīst, ka “Ziemeļlatvijas” publikācija sekmējusi problēmas risināšanu. Ir reizes, kad mēs pāršķirstām laikrakstu un ar laika nobīdi redzam, cik daudzas lietas, pateicoties publikācijām un redakcijas neatlaidībai, prasot no amatpersonām atbildes, skaidrojumus, ir sakārtotas. Par katru tādu mazu uzvaru ir gandarījums, ka mūsu darbam ir vērtība.

Ceram, ka to pamanāt un novērtējat arī jūs, mūsu lasītāji. Nenoliedzami, ir liels gandarījums brīdī, kad saņemam paldies no kāda cilvēka, kuram palīdzēts vai kurš vienkārši novērtē „Ziemeļlatvijas” ieguldījumu kāda jautājuma, problēmas vai neizdarības sakārtošanā, uzsakot mūs par drosmi rakstīt.

Vēl lielāks gandarījums ir, ja ar publikāciju izdevies rosināt cilvēkus darīt labus darbus. Reizēm notiek tā, ka cilvēks izlasa rakstu, tas aizķer kādu dvēseles stīgu un viņš nolemj palīdzēt. Parasti tie ir stāsti, kad kādu piemeklējusi nelaime vai ir kāda liksta, ko pats cilvēks nevar atrisināt, bet šoreiz mūsu stāsts bija par Palsmanes evaņģēliski luteriskās baznīcas atjaunošanu un to, ka torņa pamatu nostiprināšanai pietrūkst trīs tūkstoši. Kāds kungs vārdā Ādolfs Ruks to izlasīja un saprata – jāpalīdz, jo tas ir labs un vajadzīgs darbs. Tādi brīži tik ļoti aizkustina un rada gandarījumu. Cepuri nost Ādolfa kunga priekšā. Protams, arī citu ziedotāju priekšā.

Ne visiem ir iespēja palīdzēt materiāli, taču bieži vien mēs varam paveikt ne mazāk cēlu darbu, iepriecinot kaut vienu cilvēku. Kā vienu no tādiem skaistiem un rosinošiem piemēriem varu minēt pagājušajā gadā Valkā organizēto dāvināšanas akciju Valkas sociālās aprūpes nama iemītniekiem. Ideja radās valcēnietei Montai. Cilvēku atsaucība bija tik liela, ka apdāvināmo bija mazāk kā to, kas vēlējās sarūpēt dāvanu. Jā, vajadzīgs vien aicinājums, laba ideja un labs nodoms. Bet vai bez tā paši varam kaut šajā Ziemassvētku laikā sagādāt kādam prieku? „Ziemeļlatvija” aicina padomāt, varbūt varat kādam, kura budžets ir gaužām pieticīgs, uzdāvināt laikraksta abonementu. Protams, no vienas puses, tas ir savtīgs aicinājums, jo esam ieinteresēti, lai mums ir vairāk abonentu, taču, no otras puses, nereti gados vecāki cilvēki mums atzīst, ka ļoti gribētu lasīt vietējo laikrakstu, bet tam trūkst līdzekļu. Tādu iespēju, kā palīdzēt otram, ir ne mazums. Jautājums, vai mēs to vēlamies – atraut kaut mazumiņu sev, lai dotu otram.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Otram dodot – pašam tiek

Kategorijas