Jāatšķiro patiesība no meliem vai graudi no pelavām

Mediju projekti 2018

2018. gada 8. decembris 09:01

551

Jāatšķiro patiesība no meliem vai graudi no pelavām

“Ziemeļlatvija” turpina rakstu sēriju par medijpratību un melu ziņu atpazīšanu. Šoreiz uz sarunu aicinām Valkas novada centrālās bibliotēkas galveno bibliotekāri Unu Grāvi. Viņa, izglītojoties īpašos kursos, ieguvusi droša interneta vēstneša statusu. Tas saistās arī ar zināšanām par medijpratību. Una kā vēstnese tiekas ar bērniem, skolēniem un citiem interesentiem, lai sniegtu zināšanas par to, kā jebkurā vecumā būt drošam internetā un kā palielināt savas spējas un zināšanas kritiski uztvert un izvērtēt interneta, kā arī drukāto mediju saturu.

Una ir pārliecināta, ka interneta lietošana lielā mērā ir saistīta ar medijpratību, jo interneta vide ir tik plaša, ka ikviens tajā var apmaldīties un informāciju iztulkot atbilstoši savām zināšanām un saprašanai. Ikdienā, strādājot bibliotēkā, nereti pie viņas pēc padoma un palīdzības vēršas gados vecāki apmeklētāji, kuri savā elektroniskajā pastā saņēmuši vēstules angļu valodā ar informāciju par mistiska mantojuma saņemšanu gadījumā, ja vēstules saņēmējs uz norādīto bankas kontu nosūtīs pieprasīto naudas pārskaitījumu vai arī, piemēram, izdrukās kāda nepazīstama radinieka no Francijas miršanas apliecību, parakstīs mistiskus dokumentus un saņems pēc tam lielu naudas summu. Reizēm Una domā, cik tālu viņai atļauts iejaukties cilvēka pārliecināšanā, ka tā ir viltus ziņa, turklāt ar krāpniecisku saturu. Diemžēl joprojām ir cilvēki, kas notic šādai melu informācijai.

Līdzīgi kā nereti interneta portālos lasāmajām ziņām ar tendencioziem virsrakstiem. Unas pieredze liecina, ka nereti ir informācija, kas šķeļ sabiedrību un rada pat naidīgu attieksmi pret Latvijas valsti. Piemēram, izlasot par to, ka bēgļu bērniem izmaksā vairākas reizes lielāku pabalstu kā māmiņai, kura audzina vienu atvasi. Pirmkārt, lai šo informāciju izvērtētu, ir jānoskaidro, vai tas tik tiešām atbilst patiesībai un vai šāds salīdzinājums ir korekts, nevis “cepties un vārīties” par to, kā nav. Rodas jautājums, kam ir izdevīgi ar šāda veida informācijas manipulēšanu radīt naidu pret atsevišķām sabiedrības grupām – šajā konkrētajā gadījumā pret bēgļiem, taču bieži vien mērķis tiek sasniegts. To Una novērojusi gan savā ikdienas darbā, gan, tiekoties ar atsevišķām sabiedrības grupām.
Lai ar bērniem un pusaudžiem runātu par šīm visnotaļ sarežģītajām lietām, Una savās tikšanās reizēs izmanto aizraujošu un izglītojošu spēli. Tā rosina aizdomāties un līdzdarboties, lai spēles dalībnieki nonāktu pie saviem secinājumiem, kas turpmāk palīdzētu viņiem uz informāciju raudzīties kritiski un vērtējoši.

“Izmantojot šo spēli, es droši un pārliecinoši varu runāt. To izspēlējot, atklājās, ka mūsdienu gudrie un pašpārliecinātie jaunieši nezina atbildes uz it kā pašsaprotamām lietām saistībā ar interneta lietošanu un tajā sastopamo viltus informāciju. Viņi itin labi zina, ka interneta vidē nevajadzētu svešiem sniegt informāciju par sevi, bet ne vienmēr par šādiem gadījumiem izstāsta saviem vecākiem, kas būtu jādara,” secina vēstnese Una.

Kas attiecas uz medijpratību, Una atmiņā atsauc laiku pirms divdesmit gadiem, kad viņa mācījās skolā. Tolaik latviešu valodas un literatūras stundās skolotāja lika atrast gramatiskās kļūdas drukātā medijā. Mūsdienās šādu kļūmju un neprecizitāšu ir salīdzinoši ļoti daudz, īpaši interneta vidē.

“Atbildība par satura uztveršanu un izvērtēšanu gulstas uz paša pleciem. Mainīt priekšstatu par to, ka mūsdienās ne viss, kas ir kaut kur publicēts, ir absolūta patiesība, ir sarežģīts uzdevums. Taču, saskaroties ar savu reālo pieredzi, pašam rodas šīs zināšanas, kuras saucam par medijpratību,” uzsver Una. Viņa atzīst, ka medijpratība nerodas no zila gaisa, tā ir jāapgūst un, izmantojot savas zināšanas, pat intuīciju un, kā tautā saka, sesto prātu, jāatšķiro patiesībā no meliem vai, tēlaini sakot, – graudi no pelavām.
Una atzīst, ka reizēm pati brīnās, kā tā saucamajiem interneta viltus portāliem izdodas ziņām izveidot tik intriģējošus virsrakstus, kas burtiski ievelk šīs informācijas izlasīšanā.

“Izveidot tik intriģējošu un āķīgu virsrakstu arī ir prasme. Reizēm jau der palasīt tās muļķības, jo latviešu teikas un pasakas arī ir puspatiesība,” smejas bibliotekāre. Viņa ir pārliecinājusies, ka, līdzīgi kā dzīvē, tā ir arī ar medijpratību – ja cilvēks grib kam ticēt, bet desmit viņu centīsies pārliecināt, ka tā nav patiesība, tāpat viņš ticēs tam, ko ieņēmis galvā. Una atzīst, ka pēdējā laikā par medijpratību tiek runāts daudz, reizēm šķiet, ka pat par daudz, bet tam esot tā jābūt.

“Tas ir līdzīgi kā ar pārtikas piedevām – bēdīgi slavenajām E vielām. Jautājums – vai mēs, pērkot pārtikas produktus, rūpīgi izpētām to sastāvu un E vielu klātbūtni. Tāpat ir ar medijpratību un drošu rīcību internetā – vai mēs par to atceramies un spējam katru reizi lietot. Kādu reizi, kad iekrīti un nonāc muļķa lomā sliktā nozīmē, ataust gaisma un saprašana. Acīmredzot katram ir vajadzīga sliktā pieredze, lai no tās kaut ko iemācītos,” atzīst Una. Viņa aicina visa vecuma iedzīvotājus nebaidīties no šī it kā sarežģītā vārda medijpratība, bet gan pirms datora taustiņa nospiešanas padomāt un izvērtēt, vai tiešām esmu tik neizglītots, lai uzķertos nepārbaudītai informācijai.

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Jāatšķiro patiesība no meliem vai graudi no pelavām

Kategorijas