Vēstule Nāburgam. Astotā vēstule. Sveiciens no Zvārtavas mežiem!

2018. gada 17. decembris 11:11

423

Vēstule Nāburgam. Astotā vēstule. Sveiciens no Zvārtavas mežiem!

Pēdējās dienās risinu dialogu pati ar sevi par to, vai rakstot katrā ziņā jārunā par kādu cik necik nopietnu jautājumu, vai arī varu pafilozofēt par dzīvi tādā vieglākā manierē. Šķiet, ka tādas it kā virspusējas refleksijas būtu viena tukša ļurināšana, bet no otras puses – kādreiz taču vajag atrauties no sazemējuma un palūkoties uz pasauli tā viegli, no putna lidojuma. Galu galā – dzīve nesastāv tikai no problēmjautājumiem, vai ne?

Strauji un neizbēgami tuvojas gada nogale. Tas ir vai nav atskaites punkts? Vai 31. decembris ir kaut kā beigas, bet 1. janvāris kaut kā jauna sākums? Vai arī visi šie datumi, Ziemassvētkus ieskaitot, ir tirgotāju mārketinga spiediens uz mūsu smadzenēm?

Gada beigas man pilnīgi noteikti nav iemesls, lai izvērtētu savu dzīvi un notikumus. Es to daru visu laiku. Tiklīdz bijis kāds manas uzmanības vērts atgadījums vai situācija, kas piedāvā jaunu pieredzi, es par to domāju, negaidot gada beigas.

Arī dāvanu pirkšanas trakums mani neskar. Tā kā protu gan šūt, gan adīt, savus mīļos apdāvinu regulāri, neatkarīgi no datumiem kalendārā. Kad bērni bija mazi, tad gan Ziemassvētku un arī Lieldienu tradīcijām piešķīru lielāku nozīmi, jo tas viss viņiem sagādāja milzīgu prieku. Līdz ar bērnu pieaugšanu dzīvē daudz kas mainās un ir labi, ja tam līdzi protam transformēt iekšējās vajadzības un pieskaņot savu ikdienas dzīvi.

Mani Ziemassvētki, šķiet, vistiešāk saistīti ar saules atgriešanos. Pagāniskie rituāli tādā ,,šūnu līmenī” man vienmēr bijuši tuvāki un saprotamāki par reliģiskajām ceremonijām. Tā kā Dievs ir visur, arī mežā, esmu Viņam tuvu katru dienu un sarunāties ar Viņu varu, piemēram, pie upes. Turklāt ne tikai Ziemassvētkos.

Un tagad izstāstīšu Tev kādu patiesu stāstu...

Manai paziņai pirms vairākiem gadiem bija smags dzīves periods. Viņa šķīrās no vīra. Tas notika rudenī. Pāris mēnešu padzīvojuši atsevišķi, abi ar dzīvesdraugu nolēma mēģināt atjaunot izirušās attiecības. Tuvojās Ziemassvētki, un tos, protams, gribējās sagaidīt visiem kopā. Arī bērni bija priecīgi, ka vecāki beigu beigās pieņēmuši šādu lēmumu. Tā kā kopējā dzīvesvieta glabāja sāpīgas atmiņas par nesaskaņām, pāris pieņēma lēmumu aizmukt no pasaules un svētku vakaru kopā ar mazajiem bērniem pavadīt kādā neitrālā teritorijā. Neliela viesnīciņa Ērgļos rādījās ļoti atbilstoša. Sagādātās dāvanas jau bija saliktas līdzi ņemšanai, kad pakaļ ieradās laulātais draugs. Bērni, laimīgi čalodami, stiepa saiņus uz mašīnu.

Mājas kāpņu telpas ārdurvīm nesen bija pielikta jauna kodatslēga un abus jaunākos tā ļoti interesēja. Pa ceļam mazie savu nesamo nolika ārpusē pie trepju telpas durvīm, lai iemēģinātu spožās pogas ar cipariņiem. Kad lielais brālis un vecāki visu bija salikuši mašīnā, arī abi mazie metās pie auto, un ģimene devās ceļā. Ērgļos laipnie viesnīciņas saimnieki ģimenei ierādīja patiesi mājīgu istabiņu. Lieki piebilst, ka šie pieci tajā Ziemassvētku vakarā bija vienīgie atpūtas nama viesi.

Kad visa bagāža bija sanesta numuriņā, izrādījās, ka trūkst viena saiņa. Dāvanu maiss nekur nebija atrodams! Tas bija palicis pie mājas ieejas durvīm...

Kāds tajā vakarā droši vien noticēja Ziemassvētku vecīša brīnumam un tam, ka dāvanu maisu viņš mēdz atstāt pie ārdurvīm. Savukārt šī ģimene saprata, ka ne jau tikai dāvanas padara svētkus īpašus...

Tāds, lūk, Ziemassvētku stāsts...

Sanāk, ka datumi kalendārā ir tikai cipari, bet ar jēgu šīs dienas piepildām paši. Svētkus par svētkiem padara to emocionālais saturs un vērtība, kādu tiem piešķiram.

Lai Tev izdodas piepildīt SAVUS SVĒTKUS!

Ar siltiem sveicieniem

Baiba

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Vēstule Nāburgam. Astotā vēstule. Sveiciens no Zvārtavas mežiem!

Kategorijas