Mediji ir sabiedrības spogulis; pieprasījumu pēc surogātinformācijas var mazināt spēja domāt kritiski un analītiski

Mediju projekti 2018

2018. gada 28. decembris 10:09

541

Mediji ir sabiedrības spogulis; pieprasījumu pēc surogātinformācijas var mazināt spēja domāt kritiski un analītiski

13. Saeimas vēlēšanu rezultāti parādīja, ka sociālajos tīklos blakus profesionālai žurnālistikai auglīgi brieduši populisma asni. Daudzi vēlētāji noticējuši solījumiem, kuriem nav lemts ilgtspējīgs risinājums.

Populistiskās komunikācijas stilam ir raksturīgs pretstatījums “mēs” (tauta) un “viņi” (varas un arī ekonomisko aprindu elite) un vienkāršota un emocionāla pieeja problēmu izklāstam. Kurp sabiedrību var aizvest populisma vilnis, savulaik uzskatāmi parādīja, piemēram, 6. Saeimas vēlēšanas, kad trešo lielāko deputāta mandātu skaitu ieguva banānu dalītāja Joahima Zīgerista partija, un šo vēlēšanu rezultātā Latvija riskēja novirzīties no ārpolitiskā kursa, kas bija vērsts uz iekļaušanos Eiropas Savienībā un NATO.
Pretspars populismam un no tā izrietošajām sekām ir profesionāli, neatkarīgi mediji un sabiedrības medijpratība, kas pamatoti tiek aktualizēta un šobrīd kļuvusi teju par ikdienas sarunu tēmu. Savukārt vāji mediji – tas jau ir drauds demokrātijai.
Vidzemes Augstskolā no šā gada rudens ir pat jauna maģistra studiju programma “Mediju un informācijas pratība”, ko docē Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Gatis Krūmiņš.

– Jūsu kā vēstures zinātņu doktora pētniecības joma ir arī vēsture. Vienā no iepriekšējām intervijām norādījāt, ka mūsu vēsturiskā pieredze ir jāizmanto, lai modelētu nākotnes attīstību. Vai varat nosaukt kādu klasisku piemēru, kad vāji vai novājināti mediji jeb plašsaziņas līdzekļi ir apdraudējuši demokrātijas vērtības?

– Tādi piemēri bijuši tepat, Latvijā, kaut vai paskatāmies Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu no 1934. gada līdz 1940. gadam, kas būtiski ietekmēja lēmumu pieņemšanu daudzās jomās. Mediju telpa nebija brīva, jo pastāvēja cenzūra. Tas sabiedrības apziņā sagrozīja daudzas lietas, piemēram, demokrātijas vērtības, un, kad 90. gados atjaunojām demokrātiju un savu neatkarīgo valsti, manuprāt, mums bija daudz grūtāk pārvarēt daudzas lietas ne tikai tāpēc, ka vairākus gadu desmitus dzīvojām PSRS okupācijas režīmā, bet arī tāpēc, ka, pateicoties izkropļotajai mediju telpai 30. gadu otrajā pusē Kārļa Ulmaņa laikā, sabiedrībā bija radušies deformēti priekšstati par to, kādai sabiedrībai jābūt un kāds ir neatkarīgās Latvijas modelis. Jā, protams, tika uzsvērtas demokrātiskās vērtības, tas, ka Latvijai jābūt demokrātiskai valstij. Taču Kārļa Ulmaņa laikā kultivētais patriotisms, kas bija ārkārtīgi svarīgs padomju laikā, jo uzturēja ideju par Latviju kā neatkarīgu valsti, bija dziļi saplūdis ar autoritārisma idejām, kā arī arī pateicoties preses izdevumiem. Piemēram, ko cilvēki padomju gados glabāja mājās kā liecību par neatkarīgo Latviju? Tās bija “Atpūtas” (ilustrēts žurnāls – redakcijas piezīme) un preses izdevumi, kuros diemžēl Ulmaņa laikā bija ieliktas autoritārisma idejas, deformējot priekšstatus par demokrātiju. Ja tolaik Latvijā būtu bijusi demokrātiska, brīva prese, tad domāju, ka 90. gados mums būtu daudz vieglāk, atjaunojot Latvijas valstisko neatkarību.

– Zināju par preses kontroli pirmajā Latvijas brīvvalstī, kad pēc apvērsuma un Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas tika slēgti daudzi laikraksti un žurnāli, bet palikušie izdevumi popularizēja vadoņa kultu. Taču nebiju aizdomājusies par šo procesu sasaisti ar mūsdienām. Kā tad šī cenzūra deformēja sabiedrības priekšstatus par demokrātiju?

– To, cik ļoti bijām ietekmējušies, labi parāda tas, kā izvēlējāmies pirmo atjaunotās Latvijas valsts prezidentu – nevis pēc kompetencēm, bet pēc uzvārda. Guntis Ulmanis nebūtu mūžam bijis prezidents, ja viņa uzvārds nebūtu bijis Ulmanis. Tad vēl ir jautājums, kuram Kārlim Ulmanim vēlējāmies sekot, – vai tam Kārlim Ulmanim, kuram ir milzīgi nopelni pie Latvijas valsts dibināšanas un demokrātiskas iekārtas radīšanas, vai tam Kārlim Ulmanim, kurš 1934. gadā veica valsts apvērsumu? Man jau šķiet, ka mēģinājām akcentu likt uz to Ulmani, kurš bija likvidējis demokrātisko iekārtu. Līdz ar to sabiedrībā ir izpratne par divu veidu neatkarīgo Latviju, viena – kā par demokrātisku, otra – kā par autoritāru valsti. Latvijā 20. gados līdz 1934. gadam bija ļoti interesanta, bagāta mediju vide. Esmu to pētījis un lasījis tā laika preses izdevumus. Piemēram, etnisko minoritāšu laikraksts “Segodņa” krievu valodā bija izcils, kvalitatīvs izdevums, manā skatījumā kvalitatīvāks par “Jaunākajām Ziņām” un “Brīvo Zemi”, raugoties no mediju neatkarības skatpunkta. Kad Ulmaņa autoritārais režīms ieviesa cenzūru, tas ietekmēja polemiku laikrakstu slejās, taču polemika ir arī sabiedrības līdzdalība valstī notiekošajos procesos, iespēja paust savu viedokli. Tāpēc mediju vide ir ārkārtīgi svarīga, un tikpat svarīgs ir neatkarīgo mediju statuss.

– Ulmaņa diktatūras laikā ne tikai samazinājās preses izdevumu skaits. Lielu laikrakstu daļu aizņēma garas Ulmaņa un ministru runas, reģionu vizīšu un pasākumu atreferējumi. Arī tie bija mesli vadoņa kultam un cenzūrai. Kā vēl tika ierobežota redakciju neatkarība?

– Pats galvenais ierobežojums bija tas, ka mediji nedrīkstēja apstrīdēt un kritizēt valsts pastāvošo iekārtu, pieņemtos lēmumus un pastāvošo politisko eliti. Nedod Dievs, ja kāds kritizētu vai ko sliktu teiktu par Kārli Ulmani (1934. gada beigās slēdza Arveda Berga izdoto laikrakstu “Latvis” , jo Bergs bija uzdrošinājies izteikt kritiskas piezīmes par Ulmaņa godkārību, pavēlot aizsargiem un policijai viņa vizīšu vietās celt goda vārtus un likt bērniem kaisīt puķes viņa ceļā – redakcijas piezīme). Šobrīd mēs varam izteikt viedokli par Latvijas Valsts prezidentu, arī kritizēt, ja tam ir pamats, un tā ir daļa no normāla demokrātiska procesa. Taču tajā laikā absolūti nebija pieļaujams, ka kāds varētu pateikt kaut ko sliktu par Kārli Ulmani. Neviens nevarēja pieminēt ar sliktu vārdu to, ka Latvija savā teritorijā 1939. gadā atļāva Padomju Savienībai veidot karabāzes un ievest karaspēku. Sabiedrība to visu uztvēra kā ļoti tālredzīgu Ulmaņa lēmumu, kas patiesībā mums milzīgi sasēja rokas, un mēs varam diskutēt par to, vai tas bija tālredzīgs lēmums vai ne. Katrā ziņā jebkuru valdības pieņemto lēmumu nedrīkstēja kritizēt, un tas izveidoja greizu priekšstatu par Latvijā un pasaulē notiekošajiem procesiem. Kad sākās okupācijas laiks, Latvijā varēja izvērst pietiekami veiksmīgu pilsonisko nepakļaušanās kampaņu. Taču Ulmanis nebija nolicis savas prezidenta pilnvaras – “jūs palieciet savā vietā, es palikšu savējā”, bet cilvēkiem sešus gadus, sākot no 1934. gada, bija ieaudzināts, ka Ulmanis vislabāk zina, ko darīt. Līdz ar to pilsoniskā nepakļaušanās kampaņa nenotika. Aizsargu organizācijām tika atņemti ieroči. Tās lielā mērā bija autoritārā režīma sekas.

– Tagad Latvija atkal ir neatkarīga valsts. Sabiedrība ieguva neatkarīgus plašsaziņas līdzekļus, kas netiek cenzēti. Kā jūs vērtējat tagadējās Latvijas medijus? Cik tie ir stipri vai varbūt – vāji?

– Ir skaidrs, ka mediju vide ir mainījusies, daudz vairāk ir digitālo mediju. Mediju vide ir sarežģījusies. Tradicionālie mediji saplūst, un jau ir pamats runāt par transmediju pieeju. Šomēnes Latvijas Radio sniedzu interviju raidījumam “Krustpunktā”, vienlaicīgi notika arī filmēšana un stundu vēlāk to retranslēja Latvijas Televīzija. Mediju telpa kopumā ir demokrātiska, cenzūras iezīmes nepamana. Taču ir riski. Ir nedaudz nomainījušies principi, kā mediji tiek finansēti, un te rodas izaicinājumi. Pats lielākais izaicinājums no mediju perspektīvas ir tas, kā nodrošināt kvalitatīvu saturu. Konkrētam medijam, kas strādā, piemēram, analītiskās žurnālistikas jomā un pats veido savu saturu, jārēķinās, ka tas maksā ļoti dārgi, un ir jautājums, no kādiem avotiem to finansēt. Lielākā valstī, kur ir daudz iedzīvotāju un pietiekami liels reklāmas tirgus, ir labāka situācija, bet Latvijas gadījumā ir nepieciešama valsts intervence, valsts līdzfinansējums kvalitatīva, neatkarīga mediju satura veidošanai. Mēs nevaram kopēt lielo valstu modeļus, mums kā nacionālai mazai valstij, ja gribam saglabāt savu demokrātiju, jāsaprot, ka ir jomas, kurās jāinvestē vairāk nekā citām valstīm, kur procesi var notikt paši par sevi. Citādāk rodas risks, ka mediju īpašnieki nonāk izvēles priekšā – pakļauties sponsoru finanšu diktātam vai slēgt mediju. Katram medijam, katrai redkolēģijai ir kaut kāds savs pozicionējums, kā viņi sevi redz. Tas ir normāli. Bet galīgi nebūtu labi, ja kāds atnāk ar čemodānu naudas un saka – “re, kur tev nauda, un tavi raksti tuvākajā pusgadā būs ar tādu vai tādu ievirzi”. Tāpēc valstij būtu jāiesaistās ar savu līdzfinansējumu, un šajā ziņā pēdējā gada laikā ir vērojamas pozitīvas tendences. Ir valsts programmas, kad mediju saturs tiek veidots ar valsts atbalstu. Rezultātā var pamanīt pietiekami daudz kvalitatīvas žurnālistikas.

– Šogad pavasarī bija gadījums, kas uzskatāmi parādīja to, kādas sekas var būt sabiedrisko mediju nepietiekamam finansējumam, proti, Latvijas Televīzijas “Panorāma” sākās ar 25 minūšu nokavēšanos, jo radās tehniskas problēmas ar raidījuma režijas pulti. Taču, vai, jūsuprāt, valsts finansiāls atbalsts nepieciešams tikai sabiedriskajiem medijiem? Latvijā mediju vide ir daudzveidīga, piemēram, nebūt ne vieglos apstākļos strādā reģionālie mediji.

– Ja runājam par valsts policentrisku attīstību un to, lai Latvija ir kaut kas vairāk ne tikai Rīga kā “ūdensgalva”, tad kvalitatīvais pārklājums ir nepieciešams viscaur, un viens no aspektiem noteikti ir reģionālie mediji. Tāpēc Vidzemes Augstskola ļoti aktīvi sadarbojas ar “Re:TV” (Latvijas Reģionu Televīziju – redakcijas piezīme), piemēram, kopā veidojam dažādus mediju produktus, kā arī mūsu augstskolas pasniedzēji piedalījās “Re:TV” veidotajos raidījumos pirms vēlēšanām. Ir vēl kāds iemesls, kāpēc reģionālajiem medijiem ir vajadzīgs specifisks atbalsts valsts nacionālās programmas līmenī, proti, lai nav riska sadarbībā ar pašvaldībām. Reizēm stāsts ir par to, ka pašvaldība finansē medija darbu un tad ir jautājums, vai tas ir neatkarīgs medijs vai nav, vai tas var kritizēt pašvaldību vai nevar.

– Pašvaldības arī pašas ienāk mediju tirgū ar saviem izdevumiem, sadrumstalojot šo tirgu vēl vairāk. Te gan jāpiebilst, – pašvaldību izdevumi nav mediji, tie ir mediju izstrādājumi, taču, ja lasītājs saņem šādu izdevumu bez maksas, tad viņam tas arī var būt vienalga. Kā šādi pašvaldību izdevumi izskatās kopējā ainā, runājot par sabiedrības medijpratību?

– Ja pašvaldība absolūti neiejaucas sava izdevuma saturā, tad es teiktu, ka viss ir kārtībā. Skaidrot iedzīvotājiem, ko dara pašvaldība, ir laba ideja informācijas pieejamības ziņā, jo drukātos materiālus lasa cilvēki gados, kuri neskatās internetā. Riski rodas tad, ja šādi izdevumi pārvēršas par pašvaldību propagandas materiāliem, par politisko spēku. Tas ir ētikas jautājums. Tā ir vēl viena lieta, kas jāmāca mūsu sabiedrībai.

–Vidzemes Augstskolā ir jauna maģistra studiju programma “Mediju un informācijas pratība”, ko jūs docējat. Šādas programmas piedāvājums ir modes lieta vai nepieciešamība?

– Šo programmu izveidojām, vistiešākajā veidā reaģējot uz situāciju, ko sabiedriskajā telpā redzējām pirms diviem trijiem gadiem. Sapratām, ka informatīvajā telpā kopumā ir ārkārtīgi zema izpratne par mediju lomu, par to, kā lietot digitālos medijus. Mūsu studenti ir strādājoši cilvēki, kuri strādā dažādās nozarēs, arī medijos, un viņiem vajag papildu padziļinātas zināšanas, lai saprastu, kas notiek mediju vidē, jo tā strauji mainās. Mediju pratības studiju programma ir tikai viena lieta. Vidzemes Augstskola aktīvi piedalās dažādās mediju apmācībās. Izglītojam un stāstām par neatkarīgo mediju nozīmi, vērtībām, Latvijas vēsturi, veidiem, kā var manipulēt ar informāciju, kā apkarot viltus ziņas, kā rīkoties, ja informācija ir nepatiesa.

– Izglītojot mediju lietotājus, tiek pacelta latiņa visā mediju telpā, jo, manuprāt, izglītots lasītājs vai skatītājs izvēlēsies profesionālu, atbildīgu žurnālistiku.

– Jā, tāpēc Vidzemes Augstskola kopā ar “Re:TV” pēdējā pusgadā vienkārši un saprotami stāstīja plašai sabiedrībai, cik liela vērtība ir neatkarīgie mediji un cik svarīga katram cilvēkam ir kritiskā domāšana, tas, ka viņš spēj kritiski un analītiski domāt un izprast procesus, jo tad zūd pieprasījums pēc surogātinformācijas. Mediji savā ziņā atspoguļo to, kāda ir sabiedrība, jo vēsta to, ko sabiedrība pieprasa. Taču mediji joprojām arī ļoti ietekmē cilvēku pamatvērtības: vai tu ej uz vēlēšanām, vai maksā nodokļus, cik aktīvi iesaisties sabiedriskajos procesos, vai esi gatavs mācīties un pilnveidoties savā profesijā, ko tu dari savā brīvajā laikā, lai kopumā padarītu mūsu sabiedrību attīstītāku. Mediju loma šajā ziņā joprojām ir ārkārtīgi liela. Mediju pārvaldītāji, īpašnieki, redaktori, žurnālisti ļoti savā mērā nosaka toni, par ko runā sabiedrībā. Ja mediju pārstāvji teiks, ka viss ir slikti, tad sabiedrība pēc zināma laika domās, – “jā, viss patiesi ir slikti”. Tāpēc kritikai ir jābūt racionālai, un tajā pašā laikā medijiem jārada sabiedrībai nākotnes perspektīva, ticība nākotnei. Tas nav izdarāms vienas kampaņas laikā. Ar sabiedrību ir ļoti jāstrādā, tāpēc mums vajag šādas atbalsta studiju programmas, tāpēc ir jārunā par medijpratību, lai pēc iespējas lielāka sabiedrības daļa spētu iesaistīties valstī notiekošajos procesos ar savu pievienoto vērtību.

– Klasisks piemērs ne tajā labākajā nozīmē ir 13. Saeimas vēlēšanu rezultāti, kas izcēlās gan ar lielas daļas vēlētāju palikšanu malā, gan ar salīdzinoši daudzu vēlētāju izvēli par labu partijām ar populistiskiem solījumiem.

– Es biju domājis, ka mūsu sabiedrība ir vairāk nobriedusi un spēs vairāk kritiski izvērtēt daudzas lietas, arī partiju priekšvēlēšanu solījumus. Turklāt mediji pietiekami aktīvi kritizēja populisma virzienu, taču, neraugoties arī uz to, populistiem bija labi rezultāti. Tas nozīmē, ka manipulēšanas iespēja ar sabiedrību ir ārkārtīgi augsta. Akadēmisko cilvēku, tāpat jebkura cita indivīda domāšanas kļūda ir tā, ka viņi domā – “lielākā daļa domā tāpat kā mēs”. Man arī šķita, – “nu nē, beidz, nevar būt, cilvēki ir loģiski domājoši, gan jau viss būs kārtībā”, bet nebija. Es ļoti ceru, ka nākamgad Eiroparlamenta vēlēšanās Eiropā kopumā nedabūsim tādu Eiropas Parlamentu, kas varbūt būs pret Eiropas Savienību, taču tādi riski šobrīd diemžēl ir.

– Vai nav tā, ka viena daļa sabiedrības vēlas savā ziņā Kārlim Ulmanim līdzīga valstsvīra parādīšanos, kurš ar stingru roku vadītu valsti pretī labklājībai, noliktu vietā partijas ar to ķīviņiem un atrisinātu visas problēmas bez sabiedrības aktīvas līdzdalības?

– Piemēram, ja runājam par Gobzemu (“KPV LV” premjera amata kandidātu Aldi Gobzemu – redakcijas piezīme), tad viņam ir tālu līdz reālam līderim, kurš spējīgs aizraut sabiedrību. Taču vēlēšanu rezultāti parādīja, ka sabiedrības diezgan liela daļa būtu gatava sekot harizmātiskam līderim un, iespējams, pat atteikties no atsevišķām demokrātiskajām vērtībām un brīvībām citu mērķu vārdā. Mediju un komunikāciju eksperti arī ārzemēs ir diezgan pārsteigti par pēdējā laikā vērojamām sabiedrības reakcijām dažādās valstīs. Mēs varam sevi mierināt, ka problēmas, kas ir Latvijā, nav tikai mums raksturīgas. Atšķiras tikai tas, kā katrā valstī sabiedrība uz tām reaģē.

– Un tajā, kā procesi virzās tālāk, liela loma ir arī medijiem.

– Tieši tā, un tajā ziņā, kā mediji to pasniedz un skaidro. Labais tonis ir tas, ka mediji iesaista akadēmiski izglītotos cilvēkus. Mēs nekad neatsakām komentēt un skaidrot no savām pozīcijām šo sarežģīto pasauli. Man patīk pēdējā laika tendence, kad cilvēks tiek uztverts nevis kā robots, bet kā dzīva būtne, kurš pieņem lēmumus. Tiek pētīts, kā darbojas cilvēka smadzenes, kādi ir viņa instinkti. Diemžēl arī tie, kuri ar cilvēku manipulē, ir diezgan labi pastrādājuši. Tāpēc ir svarīgi, lai mediju telpā dominētu ļoti kvalitatīva, dažādiem sabiedrības slāņiem uztverama informācija.

Par Gati Krūmiņu
• Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, rektors, vēstures zinātņu doktors.
• Vidzemes Augstskolā docē studiju kursus “Eiropas vēsture”, “Eiropas politiskā vēsture”, “Mediju un informācijas pratība”, “Stratēģiskā komunikācija un pārvaldība”, “Kiberdrošības inženierija”.
• Ir vadošais pētnieks Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūtā.
• Daudzu zinātnisku un populārzinātnisku publikāciju autors, grāmatu “Deviņu vīru spēks. Stāsti par deviņiem Ministru prezidentiem 1918-1940” un “Latvijas tautsaimniecības vēsture” sastādītājs un zinātniskais redaktors.
• G. Krūmiņam ir Latvijas Zinātnes padomes eksperta tiesības vēsturē un ekonomikā.

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Mediji ir sabiedrības spogulis; pieprasījumu pēc surogātinformācijas var mazināt spēja domāt kritiski un analītiski

Kategorijas