Kurš teicis, ka būs viegli?

2019. gada 22. janvāris 13:12

296

Jūs darāt svētīgu darbu, teicu biedrības “Labāka Rītdiena” vadītājai Evijai Jēkabsonei, intervējot viņu par ieceri šogad Strenču novada Plāņos atvērt sociālās aprūpes centru senioriem un pirmās un otrās grupas invalīdiem. Esošie pansionāti Latvijā, vismaz mūsu pusē, ir pārpildīti. Turklāt, pēc Jēkabsones teiktā, tajos tiek ievietoti ļoti kopjami klienti, arī tādi vecie cilvēki, kuri dzīvojuši vieni, slimības un nespēka dēļ nokrituši savās mājās uz grīdas un tā arī vairākas dienas nogulējuši, kamēr kāds viņus uzgājis.

Rakstot par pansionātiem, esmu domājusi, kāpēc seniori tajos nonāk arvien lielākā skaitā. Personīgi man vecu, nevarīgu cilvēku aprūpe nav sveša tēma. Es zinu, ko tas nozīmē un cik tas ir grūti, jo rūpējos par savu mammu, kura pati par sevi vairs nespēj parūpēties redzes problēmu dēļ. Tas pat nav tik smagi fiziski, cik garīgi, jo laika sev jau sen man vairs nav. Rūpēties par vecu cilvēku, kurš pats nevar sevi apkopt, ir tas pats, kas rūpēties par mazu bērniņu, jo arī vecu cilvēku nevar ilgi atstāt vienu. Ja man nebūtu cilvēku, kuri palīdz, kamēr esmu darbā, un ja mammai piedevām vajadzētu pastāvīgu mediķu aprūpi, tad arī man nāktos izdarīt izvēli – turpināt strādāt algotu darbu un domāt par pansionātu viņai vai aiziet no darba. Šobrīd, cik varēšu, tik cīnīšos, jo doma, ka manai mammai, kura pilnībā ir atkarīga no citu cilvēku palīdzības, būtu jādzīvo pansionātā, man nav pieņemama. Taču es saprotu tos cilvēkus, kuri ievieto aprūpes namos savus vecākus, kuri sirgst ar demenci vai ar slimībām, kurām regulāri nepieciešamas injekcijas un tamlīdzīgi, jo, ja cilvēks strādā, tad viņš vienkārši nespēj to visu savienot, pats nesabrūkot.

Diemžēl man ir stāstīts arī par tādiem gadījumiem, kad pansionātos nonāk seniori, kuriem nav nevienas citas kaites kā tikai vecums un kuru pieaugušie bērni vienkārši nevēlas, lai vecais cilvēks viņiem maisītos pa kājām un traucētu komfortabli dzīvot. Tas ir tāds patērētāju sabiedrībai raksturīgs viedoklis, kad cilvēks nedomā un nedara neko kaut kā cita labā, kas nav viņš pats vai viņa ģimene, un diemžēl ir gadījumi, kad ārpus ģimenes paliek vecie vecāki, kurus izmet kā vairs nevajadzīgu vecu lietu. Man gan ir paziņas, kas saka, ka vecumdienās negrib būt saviem bērniem par apgrūtinājumu un labāk ies pansionātā, nekā būs viņiem uz kakla. Tomēr tāds skatījums, manuprāt, kropļo ģimenes un dzimtas pēctecības jēdzienu, jo savējiem kopā ir jābūt ne tikai priekos, bet arī grūtos brīžos. Un galu galā ir arī tāds jēdziens kā atbildība. Ja tā nav, tad notiek arī tā, kā man stāstījusi kāda sieviete, – “kad es biju maza, mamma par mani nerūpējās, tad lai tagad vecumdienās dzīvo pansionātā”.

Diemžēl arī mūsu Latvijas valsts nav labvēlīga veco cilvēku aprūpei mājās, gan veselības aprūpes sistēmas dēļ, gan jau ar noteikto lielo pensionēšanās vecumu, kad cilvēki gados nevis var dzīvot mājās un rūpēties par saviem sirmajiem vecākiem vai auklēt mazbērnus, bet ir spiesti paši līdz pārgurumam sisties darbos.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Kurš teicis, ka būs viegli?

Kategorijas