Smaga dilemma - Strasbūrā lems par marihuānas lietošanu medicīniskiem nolūkiem

2019. gada 21. februāris 12:18

Šodien Eiropas Parlamenta deputāti Strasbūrā lems par marihuānas lietošanu medicīniskiem nolūkiem. Tas ir jautājums, kur savās stingrās pozīcijās nostājas kā šīs idejas atbalstītāji, tā noliedzēji. Jā, marihuāna nav nekāds paracetamols. Tā ir narkotiska viela, un mums visiem ir kāds priekšstats, kas ir narkotikas, kā tās rada atkarību, pat iznīcina cilvēku. Vai tiešām Eiroparlamenta deputāti sajukuši prātā un vēlas, lai cilvēki Eiropā legāli var lietot narkotikas? Nē, protams. Nevar likt vienādības zīmi starp zāles pīpēšanu un marihuānas izmantošanu kā zāles. Runa jau nav par marihuānas lietošanu izlaidības nolūkos, lai ķertu kaifu. Runa ir tikai un vienīgi par tās izpēti un lietošanu medicīniskos nolūkos, pirmkārt jau kā atsāpinātāju smagu slimību gadījumos. Man šķiet, ka, spriežot par šo jautājumu, nevar vadīties pēc sistēmas – aizliedzam, lai nekas slikts nevarētu notikt. Šis ir ļoti smags jautājums, kur vienā svaru kausā ielikti kaut kādi morāli priekšstati par narkotisko vielu kaitīgumu, bet otrā – slimu cilvēku ciešanas. Noteikti ļoti lieli veiksminieki ir tie cilvēki, kuri nekad nav piedzīvojuši kāda sev tuva cilvēka ciešanas neārstējamas slimības dēļ. Jā, visbiežāk tas ir vēzis, kurš beigu stadijā, kad vairs nav uzvarams un pārņēmis visu cilvēku, rada neciešamas sāpes, kuras remdēt var tikai narkotiskas vielas. Bieži vien tuvinieku un arī mediķu rīcībā nav legālu līdzekļu, kas var sāpes uzveikt. Domāju, ka cilvēki, kas bijuši blakus tuviniekam šādos moku brīžos, teiks, ka jebkuras vielas lietošana, ja tā palīdz mazināt sāpes, ir attaisnojama.

Arī mūsu ģimenē esam piedzīvojuši, kā vēzis iznīcina spēcīgu cilvēku un dzīves pēdējās dienās viņš gaida tikai māsiņu ar šprici, kas palīdz ieslīgt nemaņā, kur nesāp. Ja tai brīdī man būtu bijusi vara, es noteikti teiktu, ka jādara viss un jāpielieto viss, lai tikai cilvēkam nav jāmokās sāpēs. Protams, mēs allaž ceram uz brīnumu un to, ka ļaunas slimības tiks uzvarētas, taču ir reizes, kad saproti – tās ir beigas. Tad, manuprāt, ir jābūt atļautiem līdzekļiem, lai mazinātu cilvēka ciešanas.

Vēl smagāks temats par marihuānas legalizēšanu ir eitanāzija. Vai cilvēkam ir jādod iespēja ļaut sev atņemt dzīvību, ja dzīvē nav ne mazākās izredzes izveseļoties un dzīve pārvērtusies par eksistenci sāpēs un ciešanās? Ir valstis, kur eitanāzija ir atļauta. Mēs reiz darbā diskutējām par šo tēmu. Ja saslimst mūsu mājdzīvnieks un ārsts neko vairs nevar līdzēt, tad par cilvēcisku un iejūtīgu uzskatām rīcību, kad vetārsts mīluli iemidzina. Es joprojām sev pārmetu, ka neuzstāju, lai vetārsts atnāk uzreiz vakarā, nevis nākamās dienas rītā, kā vienojāmies, un tāpēc manam mīļajam sunītim bija jānomokās vēl viena nakts. Vai nesanāk tā, ka dzīvnieku mēs žēlojam, bet cilvēkam liekam mocīties līdz pēdējam elpas vilcienam? Vai jūs man tomēr nepiekrītat? Smags temats un smaga dilemma.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Smaga dilemma - Strasbūrā lems par marihuānas lietošanu medicīniskiem nolūkiem

Kategorijas