Starp cerību un bezcerību

2009. gada 23. jūlijs 09:18

1012

Vasarai pienākas būt cerību laikam. Arī ekonomiskās grūtības vasarā vairums cilvēku izjūt mazāk, jo mazāki ir komunālie maksājumi, bet laukos un dārzos, jā, arī mežos, riešas laba raža.

Latvijā nav gluži tā, ka nekur nekas labs nenotiktu, drūmāka ainā rādās veselības aprūpes iestādēs un skolu sistēmā. Un ir jomas, kur cilvēku nevajadzīga tracināšana rodas tāpēc, ka valsts pārvaldes aparātā nav īstas saskaņas, varbūt arī izpratnes par veikto taupības pasākumu blakus efektiem.

Sabiedrībā neizpratni raisīja valsts budžeta grozījumu ietvaros izdarītā pensiju apcirpšana. Profesors Ķeniņš-Kings gan atzīst, ka pasaules praksē šādās situācijās valdības veic pasākumus, par kuru likumisko pusi nevienam neatskaitās.

Bet var saprast arī valdību, kura šādā veidā nolemj izdarīt iekšējo aizņēmumu, proti, skaidri apzinoties, ka ieturētā nauda vēlāk pensionāriem būs jāatmaksā. Bet Satversmes tiesa savu slēdzienu var pasludināt tikai pēc pusgada, pēc tam valdība varēs izstrādāt atmaksas grafiku, teiksim, sākot ar 2012. gadu...

Praksē tomēr noticis ne visai korekti, gandrīz kā pēc Černomirdina: gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr. Izrādās, krietna puse pensionāru dzīvo no rokas mutē. Gandrīz kā mana laika studenti kopmītnēs: trīs dienas pirms stipendijas nodeva tukšās burciņas un pudeles, nopirka klaipu rupjmaizes, burciņu sinepju un ēda dvašodami, piedzerot no karafes „filozofisko dzērienu".

Ja šādā situācijā pensionārs nezin kāpēc saņem tikai 30 procentus no pensijas, tad seko ne tikai sašutums, bet pilnīgs izmisums. Un pensija samazināta ne tikai strādājošajiem pensionāriem, bet dažos gadījumos arī tiem, kuri algotu darbu nestrādā jau septiņus pēdējos gadus. Daļa vainas pienākas valdībai, kura jauninājumu ieviesa pēkšņi un bez pienācīga sagatavojuma.

Tomēr man ir aizdomas, ka algu samazinājumam pakļautie klerki speciāli nolēmuši šādā veidā sariebt valdībai, un nav nemaz vajadzīga sazvērestība, jo mūsu datorizētajās iestādēs pietiek ar vienu nepareizu komandu, lai sagrūtu visa sistēma.

Gan jau kaut kā visi pārpratumi nokārtosies. Valstij pats svarīgākais uzdevums ir uzņēmējdarbības aktivizēšana, lai ļaudis nenoēstu bezdarbnieku pabalstus, bet varētu strādāt un pelnīt. Kāds vīrs nesen kā mantru skaitīja: tagad uz darbu ejam kā uz svētkiem.

Latvijas apstākļos ir vajadzīgas trīs lietas: pilnīga un ātra ES naudas apguve, kredītu pieejamība un, pats galvenais, birokrātijas samazināšana. Par to lēma arī Krievijā, kur valdība noteikusi, cik bieži kontroles iestādes drīkst rīkot uzlidojumus uzņēmumiem.

Ja mūsu uzņēmumi pieredz divdesmit revīzijas un kontroles mēnesī, ja iesniegumi tiek izskatīti pusgada laikā, kaut iespējams to veikt trijās stundās - tad ir skaidrs, ka liekēžu bari mums pārāk uzblīduši.

Nesen TV rādīja sižetu, kur jauna meitene ar pieredzi dārzkopībā un ar Bulduru tehnikuma izglītību vēlas celt modernu siltumnīcu saimniecību, un kāda augstprātīga madāma atsaka Eiropas fondu finansējumu, jo, lūk, diploma ailītē ierakstīts, ka jaunā speciāliste ir „parku dārzniece".

Nezinu, kuram tas būtu jādara, bet šādas dāmas patiešām jāpatriec no darba pirmās. Jo ļaunums tiek nodarīts vesela pagasta labklājībai, jebšu, realizējot projektu, būtu darbs sākumā celtniekiem, vēlāk darbs būtu kādam ducim siltumnīcu strādnieku. Būtu produkcija, būtu nodokļi.

Tāda valsts nolemta sabrukumam, kurā lielākā daļa iedzīvotāju nodarbināti valsts pārvaldē un citu neko nedara, kā kontrolē viens otru. Piemērs no Krievijas. Ģenerāļi šausmīgi neieredz aizsardzības ministru Serdjukovu, kurš sācis štatu samazinājumus, tostarp ģenerālštābā, kur nesen strādāja desmit tūkstoši virsnieku, bet viņus apkalpoja 50 tūkstoši atbalsta struktūrās strādājošo (sanatorijas, veikali, slimnīcas, palīgsaimniecības utt).

Apmēram tāpat notiek arī Latvijā.

Ekonomikas maize esot enerģētika. Līdz šim tā bijis, ka starpvalstu mērogā noteikumus diktē tās valstis, kuru zemes dzīlēs daudz naftas un gāzes. Ne vienmēr tas izdevies, jo septiņdesmito gadu sākumā OPEC nesamērīgi paaugstinātās cenas jēlnaftai noveda pie tā, ka viens arābu ministrs atzina: „Naftu mēs nevaram dzert, mums tā jāpārdod."

Jā, uz kādu laiku tā var šantažēt kaimiņu valstis, bet katrā ķibelē politiķi un ekonomisti atrod izeju. Te vispirms jārunā par Krievijas „gāzes ieroci" cauruļvadu izskatā. Jau divas reizes Eiropa izjutusi gāzes karus, un tikai tāpēc, ka Ukraina grib paturēt savā kontrolē visas četras „trubas", kas cauri Ukrainai gāzi piegādā uz Eiropu.

Beidzot arī eiropiešiem skaidrs, ka jāmeklē citos virzienos, un nesen noslēgtā vienošanās par Nabucco vada būvi no Kaspijas, apejot Krieviju, tam liecinājums. Viena caurule gan neatrisina Eiropas vajadzības, bet Maskava vienalga satraucas, jo Eiropa taču domā arī par gāzes aizstāšanu ar citiem enerģijas avotiem (visvairāk par to domā ASV un Japāna).

Vērotājiem var likties amizanti, ar kādu skubu Maskava slēdza gāzes pirkšanas līgumu ar Azerbaidžānu, apsolot maksāt 350 dolārus par tūkstoš kubikmetriem. Savā ziņā tas bija izmisuma solis, jo pašā Krievijā jaunas atradnes netiek apgūtas, bet Turkmenistāna sāk uzstājīgāk izvirzīt savas prasības. Bija radusies situācija, ka Krievijas gāzes cauruļvados pazeminājās spiediens.

Ja Latvija grib izvairīties no nepatikšanām nākotnē, visiem spēkiem jāmeklē alternatīvi enerģijas avoti, jo cerība uz gāzi kā uz kaut ko drošu un mūžīgu var izrādīties tikpat bezjēdzīga ka nesenā paļaušanās uz trekno gadu nebeidzamību.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Starp cerību un bezcerību

Kategorijas