Darbs ar misijas apziņu līdzās varoņiem

2019. gada 26. februāris 12:07

Sandru Vējiņu daudzi pazīst pēc vārda un balss, jo viņa ik dienu operatīvi ziņo par aizvadītās diennakts notikumiem Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD) Vidzemē. Ledū ielūzis makšķernieks, avarējusi automašīna, kurā iesprostoti pasažieri, ugunsgrēkā izdzisusi cilvēka dzīvība – šī ir tikai neliela daļa informācijas, ar ko diendienā strādā Sandra. Darbs dienestā vēl vairāk ļāvis apzināties, cik trausla ir dzīvība. Un pati dzīve acumirklī var sabrukt kā kāršu namiņš. Vismaz septiņdesmit procentos gadījumu mēs to varētu ietekmēt, ja vien visu neuztvertu par pašsaprotamu un nedomātu, ka ar mums jau nekas slikts nenotiks. Tieši tāpēc Sandra ar lielu atbildības sajūtu un degsmi veic arī preventīvos pasākumus, dodoties pie bērniem izglītības iestādēs, apmeklējot sabiedriskus pasākumus un rīkojot tos pati. Savukārt, redzot ugunsdzēsēju glābēju smago darbu, viņa tos sauc par īstiem varoņiem. Darbs VUGD ir misija.
Sandra trīs gadus Valmierā strādā VUGD par Prevencijas un sabiedrības informēšanas nodaļas vecāko speciālisti Vidzemes reģionā, ir gādīga māmiņa desmitgadīgiem dvīņiem un sešgadniecei.

- Tu viegli atrod valodu ar cilvēkiem, tāpēc radās iespaids, ka VUGD strādā sen. Tomēr tie ir tikai trīs gadi. Kā tu nokļuvi VUGD?
- Savulaik studēju sabiedriskās attiecības Vidzemes Augstskolā. Pirmajā gadā bija jāiziet prakse žurnālistikā. Man svarīgi bija, lai tā ir tuvu mājām un lai man ļautu praktiski darboties. Tā nokļuvu Vidzemes televīzijā, kur guvu labu pieredzi. Pagāja laiks, un televīzija mani uzrunāja vēlreiz, tobrīd mācījos jau 3. kursā. Veidoju sižetus un tiešraides. Strādājot televīzijā, viens no maniem lauciņiem bija VUGD, kad iepazinos ar šā brīža komandieri Jāni Skrastiņu. Pieredze un kolektīvs bija kolosāls, taču ar laiku sapratu, ka man tuvākas ir sabiedriskās attiecības. Kāds no augstskolas pasniedzējiem ierunājās, ka “Latvenergo” meklē komunikācijas cilvēku Vidzemē. Pieteicos vakancei, izturēju konkursu un sāku strādāt. Sākotnēji darbs bija Valmierā, bet tad notika centralizācija un darba gaitas turpināju Rīgā, diendienā braukājot no Valmieras. Pirms trīs gadiem mani atkal uzrunāja. Jānis Skrastiņš stāstīja, ka VUGD būs štata vieta, uz kuru tiks izsludināts konkurss, un jautāja, vai negribu pieteikties. Gribēju, jo ceļā uz Rīgu pavadītais laiks nogurdināja. Svarīgs faktors ir ģimene, un šis darba piedāvājums man ļautu pavadīt vairāk laika kopā ar bērniem un vīru.
Jau strādājot televīzijā un intervējot ugunsdzēsējus glābējus, sapratu, ka dzīve depo nav vienkārša, ka būs brīži, kad jāstāsta par nelaimes gadījumiem, kas ir emocionāli smagi un ārkārtīgi skumji. Ugunsdzēsēji glābēji ir stipri vīri, viņi ir varoņi, kas jebkurā brīdī būs gatavi steigties palīgā. Viņi dodas uz vietām, no kurām citi bēg. Tieši tamdēļ tik ļoti vēlējos darīt šo darbu, lai palīdzētu viņiem un lai sabiedrībai izskaidrotu, kāpēc jārīkojas tā vai šitā.

- Ar medijiem un sabiedrību ikdienā biežāk komunicē caur e-pastu vai telefona sarunām, pastāsti, kāda ir tava darba diena depo!
- Par notikumiem Vidzemē es visu laiku turu roku uz pulsa. No rīta, atnākot uz darbu, pārskatu visus notikumus aizvadītajā diennaktī. Kopā ar brigādes komandieri, reģiona operatīvo dežurantu un zvanu centru satiekamies un izrunājam aktuālo, lai varētu sagatavot ziņojumu reģionālajiem medijiem. Pēc tam ir žurnālistu jautājumi. Diemžēl ir tikai dažas dienas gadā, kad diennakts aizvadīta mierīgi bez izbraukumiem.
Ikdienā cenšos saskatīt tās lietas, kas ir vajadzīgas glābšanas dienestam un kas sabiedrībai, abas šīs vajadzības salāgojot kopā. Vēstījumam jebkurā gadījumā ir jābūt skaidram.

- Tu pārzini katru izsaukumu, vai esi arī klāt notikumu vietā?
- Tas gluži nav mans tiešais darba pienākums, jo mans uzdevums ir informēt sabiedrību par notikušo un to darīt pēc iespējas operatīvāk. To sagaida gan sabiedrība, gan žurnālisti. Taču ir gadījumi, kuros esmu klāt. Tā drīzāk ir apstākļu sakritība. Nesen bijām aizbraukuši uz Valkas depo, lai izrunātu lietas un apskatītu telpas. Tajā brīdī ugunsdzēsēji glābēji saņēma izsaukumu, kādā mājoklī notikusi gāzes eksplozija. Devos uz notikuma vietu, kur bija ieradušies daudz skatītāju. Runāju ar klātesošajiem, cik ļoti viņi gribētu, lai nelaimes brīdī viņa māju fotografētu un filmētu, un cik daudzi no viņiem piezvanīja uz 112.

- Tu esi profesionāle, bet vai nelaimes uz tevi neatstāj iespaidu?
- Atstāj! Mājās esmu kļuvusi tramīgāka, lai gan tas bija jau, strādājot “Latvenergo”. Tobrīd redzēju, kas var notikt, neievērojot elektrodrošību, tagad papildus nācis klāt viss, kas saistīts ar glābšanas dienestu. Strādājot šādā jomā un amatā, ir nepieciešams stratēģiskāks skatījums, jāspēj paskatīties soli vai divus un pat piecus uz priekšu, lai saredzētu iespējamos riskus. Man ģimene saka, ka esmu mazliet paranoiska. Varbūt! Manā mājoklī ir uzstādīts dūmu detektors, kurš divas reizes ir pīkstējis, bet tāpēc, ka baterija beigusies, taču lēciens no gultas bija ļoti straujš. Tas tikai manī radīja pārliecību, ka par drošību ir jādomā.

- Šajā darbā vairāk kā citos var gūt apziņu, ka dzīve apraujas vienā mirklī. Saki, cik daudzas no nelaimēm varētu nenotikt, ja vien paši neizturētos vieglprātīgi?
- Ja cilvēkiem stāstām, ka nepieciešams dūmu detektors vai ugunsdzēšamais aparāts, pirmais, ko mums prasa, – kas man par to būs, ja neuzlikšu, kā sodīsiet? Tas jau nav nepieciešams ne glābējiem, ne man, bet jums. Nelaime neplāno, kad atnākt. Tā vienkārši ierodas nebrīdinot. Vismaz septiņdesmit procentu ir tie nelaimes gadījumi, kurus varētu novērst, ja pirms tam būtu ievērojuši visas nepieciešamās drošības prasības. Tā ir neuzmanīga rīcība ar uguni, pārgalvība, pēdējā laikā elektroinstalācijas, kas nav pārbaudītas gadiem. Mēs nevaram salīdzināt tās pašas elektroierīces, ko lietojam šodien un pirms desmit gadiem. Pārbaudes ir jāveic ik pēc vairākiem gadiem. Pati sarēķināju, ka, katru mēnesi atliekot divus eiro, varu sakrāt naudu, lai nepieciešamajā periodā veiktu visas pārbaudes. Tātad svaru kausos ‒ divi eiro mēnesī vai dzīvība!
Jā, ir lietas, ko nevaram ietekmēt, bet ļoti daudzas tomēr varam. Skatoties skumjos gadījumus, gribas domāt, kāpēc esam tādi muļķi, nemācāmies no citu kļūdām un neizdarām lietas, kas varētu padarīt mūsu māju un ģimeni drošāku.

- Kas tev liek domāt, ka ugunsdzēsēji glābēji ir varoņi?
- Viņi ir ne tikai varoņi, bet arī džentlmeņi. Piemēram, ja kaut ko smagu nesīšu, puiši uzreiz teiks – Sandra, mēs palīdzēsim. Citviet smalkās apkaklītes pagrieztu galvu uz otru pusi un izliktos mani neredzam. It kā tikai sīkums, bet tomēr ļoti patīkami.
Apbrīnojami arī tas, ar kādu pozitīvismu ugunsdzēsēji glābēji strādā, dodas uz smagiem izsaukumiem, pēc kuriem seko nākamie. Bet emocijas viņi noliek malā, lai atkal steigtos kādam palīgā. Šis nav psiholoģiski viegls darbs, tāpēc viņiem ir jābūt ļoti stipriem, lai smaidītu pilsētas svētkos un bērniem stāstītu, cik svarīgs ir dūmu detektors. Viņi ir lieli malači, mācās katru dienu, trenējas, lai būtu zinoši un gatavi palīdzēt.

- Kāda ir tava dzīve ārpus depo?
- Trīs bērnu loģistika! Agrāk dejoju tautas dejas “Gaujā”, kur arī ar vīru abi sadejojāmies. Patlaban dejas ir noliktas malā, lai vairāk laika veltītu savējiem. Bērni ātri izaug, tad viņiem vecākus vairs tik daudz nevajadzēs, jo pašiem būs savas lietas. Cenšos būt laba mamma. Reizēm šķiet, ka diena ir par īsu. Liels palīgs ir mana mamma, kura palīdz bērniem mācībās, kamēr mēs paši darbos. Vēl man patīk lasīt grāmatas, aiziet uz vingrošanas nodarbībām, bet visvairāk tomēr – būt kopā ar savējiem. Dzīve ir tik steidzīga!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Darbs ar misijas apziņu līdzās varoņiem

Kategorijas