Uzķēros, bet norāvos

2019. gada 28. februāris 08:32

661

Laiks ir nauda. Šī bieži dzirdētā un vispārzināmā sentence it īpaši aktuāla ir mūsdienās, kad laika zagļu savairojušies par daudz. Piemēram, cik minūšu dienā paņem sociālo tīklu jaunumu pārskatīšana savos ikdienā līdzi nēsājamos telefonos vai planšetēs, ja to dara regulāri, ik pēc brīža? Un cik no tādas rīcības vispār ir jēga? Jā, protams, internets un sociālie tīkli ir 21. gadsimta ļaužu paralēlā dzīve, taču viss ir labs, kas ar mēru. Man jau sāk šķist, ka varbūt dažs labs cilvēks par saviem tuviniekiem un viņu dzīvi ir informēts mazāk, nekā par mūziķa Andra Kiviča un viņa draudzenes Lienes Skulmes gaitām, kas jau vairākus mēnešus ir kļuvušas par nacionālā mēroga parādību, lai cik smieklīgi tas būtu. Un, ja nu kāds vēl (!) kaut ko nezina vai ir piemirsis, tad ir interneta vietnes, kas ātri padarīs neinformētos zinošus, piedāvājot rakstu arhīvu par tēmu “Andris Kivičs. Liene Skulme”.

Mani svešu cilvēku privātā dzīve neinteresē, turklāt piedevām es principāli norobežojos no biežas laika pavadīšanas sociālajos tīklos, taču šoreiz pašai sev par brīnumu arī uzķēros uz Kiviča&Skulmes āķa, līdz atjēdzos, ka nu jau ir par traku. Sākās viss ar to, ka darba kolēģes savā starpā sarunājās par tēmu, kā Kivičs izšķīries no savas sievas un bērnu mātes Madaras un sācis dzīvot kopā ar Lieni Skulmi. Sākumā to palaidu gar ausīm, jo man šī tēma neizteica neko, līdz frizētavā, savu rindu gaidot, palasīju tur pieejamos žurnālus “Kas Jauns” un “Privātā Dzīve”, secinot, – Jēziņ, katrā numurā kaut kas par Kiviču un viņa sievietēm!

Izlasīju, lai zinātu, par ko cilvēki runā, un atkal šo tēmu aizmirsu, līdz, ieskatoties sociālajos tīklos, nesapratu, kāpēc sabiedrība ir tā uzkarsusi par tēmu “Kivičs vannā”. Lai to saprastu, noskaidroju, ka runa ir par Kiviča un Skulmes video tiešraidi sociālajos tīklos, kur pāris gandrīz kaili sēž vannā un spriež par saviem nākotnes plāniem. Pēc laika secināju, – tiklīdz sociālie tīkli piedāvā kārtējos karstos ziņu virsrakstus no Kiviča un Skulmes dzīves, piemēram, par to, kā bēdīgi slavenais viltus ziņu portālu uzturētājs Niks Endziņš izaicina Kiviču uz boksa maču, vai kā Kivičs skandalējas zupu restorānā, vai arī par to, ka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija pievērsusi uzmanību Kiviča un Skulmes publiskajām izdarībām un gatava iesaistīt bāriņtiesu, jo šādas izdarības var būt emocionāla vardarbība pret abu bērniem, sāku par to lasīt. Lasīju, lasīju, līdz atjēdzos, – kas notiek!? Vai man nekā cita nav, ko darīt, lai tērētu savu laiku, lasot par svešiem cilvēkiem, kuru izdarības turklāt ir pilnīgi bez jebkādas otram cilvēkam gūstamas pievienotās vērtības?

Tagad ziņu piedāvājumā par Kiviču un Skulmi nelasu pilnīgi neko, lai ko viņi sadarītu. Un vēl esmu pārliecinājusies, cik prasmīgi interneta vietņu uzturētāji prot manipulēt ar cilvēkiem, lai iebarotu viņiem fast food (ātro uzkodu) garīgo barību, no kuras rodas atkarība, bet lietderības koeficients ir nekāds. Lai remdētu ziņkāri par svešinieku dzīvi, vajag laiku, bet laiks ir nauda, daudz vērtīgāk to izlietot sev, savai izaugsmei un būšanai kopā ar ģimeni.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Uzķēros, bet norāvos

Kategorijas