Valcēnietes darbi pazīstami ne tikai Latvijā, bet arī Kanādā un Austrālijā

2019. gada 28. februāris 22:32

3834

Valcēnietes darbi pazīstami ne tikai Latvijā, bet arī Kanādā un Austrālijā

Kopš skolas laikiem kā vienu no lielākajiem pārbaudījumiem un asaru iemesliem atceros zeķu un cimdu adīšanu. Adīklis biežāk lidoja pret sienu, nevis adāmadatas ņirbēja manās rokās. Kāpēc es to visu atceros? Tāpēc, ka regulāri sociālajos tīklos ar baltu skaudību aplūkoju rokdarbnieču darinājumus un priecājos par cilvēkiem, kuriem piemīt talants savām rokām radīt brīnumskaistas un gaumīgas lietas. Jau kādu laiku populārajā interneta vietnē www.facebook.com ar interesi izpētu un priecājos par valcēnietes Ketijas Šalderes darinātajām rotām – piespraudēm un auskariem. Viņa ir izveidojusi savu lapu “Rotu dārzs”. Tas arī bija iemesls vietējo rotu darinātāju aicināt uz sarunu, lai uzzinātu viņas stāstu par ceļu uz veiksmi un klientu lielo interesi un vēlmi rotāties ar valcēnietes smalkajām un filigrāni izstrādātajām rotām.
Ketija ir 27 gadus veca divu burvīgu meitiņu – astoņus gadus vecās Sindijas un divus gadus vecās Stefānijas – māmiņa un sieva vīram Alvim.
Ketija stāsta, ka jau pieradusi, ka viņu sauc ne tikai par rokdarbnieci, bet pat par mākslinieci. Viņa savai nodarbei latviešu valodā nav atradusi konkrētu vārdu. Tas atbilstu patiesībai, ja viņu sauktu par rotu dizaineri vai rotu izšuvēju ar pērlītēm. Ketija skaidro, ka viņa pērlītes šuj uz filca plaknes, veidojot konkrētu attēlu. To viņa nopietni dara tikai divus gadus un jau spējusi panākt tik lielu meistarību, ka rotu pasūtījumu saraksts sastādīts vairākus mēnešus uz priekšu. Rokdarbniece strādā mājās, bet jau šomēnes viņa ir atradusi vēl papildu algotu darbu, kā pati smejas, lai būtu cilvēkos.

- Ketija, kā tu izdomāji ķerties klāt, manuprāt, tik piņķerīgai un lielu pacietību prasošai nodarbei?
- Rokdarbi man vienmēr ir patikuši. Mācoties 6. klasē, klasesbiedrenēm adīju paraudziņus, bet viņas man dāvināja mandarīnus. Sākumā mācījos Juglas vidusskolā, pēc tam – Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. 19 gados pabeidzu Rīgas uzņēmējdarbības koledžu, kur apguvu reklāmas pakalpojumu un komersanta specialitāti. Vecākā meitiņa jau bija piedzimusi. Esmu Rīgas meitene.
Šo prasmi izšūt ar pērlītēm apguvu dažādos Krievijas interneta portālos, jo šī izšūšanas tehnika nāk no bijušās Padomju Savienības valstīm – no Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas. Bieži no Amerikas interesenti jautā, ar kādu līmi pērlītes līmēju uz pamatnes, tur šī tehnika ir kaut kas pilnīgi svešs. Izšuju ar parastajiem kokvilnas spolīšu diegiem. Tie vairākās kārtās ir pietiekami izturīgi, tie neslīd. Pirmie darbi jau sen ir izjaukti un pārtaisīti. Atceros, ka man bija vēlme izšūt sarkankrūtīti. To izdarīju un pašai šķita, ka tas labi izdevies. Darbu nofotografēju un ievietoju sociālajos tīklos. Saņēmu daudz labu atsauksmju, tas bija labs stimuls turpināt. Man jautāja, cik tas maksā? Savu pirmo sarkankrūtīti nevienam gan nepārdevu, bet sapratu, ka varu savus darbus piedāvāt klientiem. Mazā meitiņa bija tikko piedzimusi, bēbis tikai gulēja un ēda. Vajadzēja atrast kādu klusu nodarbi. Sāku aizvien vairāk nodarboties ar izšūšanu. Sākumā palaimējās, ka klienti paši sūtīja savas idejas un jautāja, vai spēšu to izgatavot. Sanāca, publicēju un tā soli pa solim virzījos uz priekšu. Sākumā manai ģimenei nebija pārliecības, ka šāds biznesiņš ilgtermiņā ir spējīgs izdzīvot. Viņi to vairāk uztvēra kā hobiju, bet pēdējā laikā vīrs mani ļoti atbalsta, jo ir man noticējis. Viss ir iespējams, un sapņi ir piepildāmi! Labi ir tas, ka viņš pacieš manu darba materiālu radīto nekārtību mājās, jo es strādāju, izmantojot mūsu lielo viesistabas dīvānu. Man patīk, ka apkārt viss plaši izlikts un es varu darboties. Ļoti gribētu, lai man būtu atsevišķa darba telpa, vislabāk ar slēdzamām durvīm, bet pašlaik tas nav iespējams.

- Kā tu nokļuvi Valkā?
- Manai labākajai draudzenei Lailai vecmāmiņa dzīvoja Valkā, tāpēc abas vasarā atbraucām uz rokkoncertu estrādē. Tas bija pēdējais Borderrock pasākums, un man bija 17 gadi. Iepazinos ar savu tagadējo vīru Alvi, iemīlējāmies un sākām dzīvot kopā. Pēc kāda laika apprecējāmies un nu jau esam laimīgi kopā gandrīz desmit gadus. Atceros, ka koledžā manā kursā mācījās tikai trīs meitenes no Rīgas, pārējās bija no dažādām Latvijas malām. Jau tajā laikā redzēju, kā cilvēki, atbraucot uz Rīgu, pārmainās. Sākumā viņi bija daudz sirsnīgāki, laipnāki un izpalīdzīgāki, bet, padzīvojot kādu laiku Rīgā, izmainījās. Atbraucot uz Valku, redzēju, ka te ir daudz atvērtāki cilvēki nekā Rīgā. Man tiešām te patika būt. Valkā dzīvojam jau sešus gadus. Šo lēmumu par pārcelšanos no Rīgas uz mazpilsētu neesmu nožēlojusi. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Manai nodarbei nav svarīgi, kur fiziski atrodos. Pašlaik ar interneta starpniecību visa pasaule ir tik ļoti pieejama, ka es varu kontaktēties ar klientiem gan Amerikā, gan Austrālijā. Ar klientiem ārpus Latvijas sazinos angliski.

- Ketija, tu teici, ka sāksi strādāt? Kur tas būs?
- Esmu uzsākusi sadarbību ar apģērbu un aksesuāru veikala “Patra” īpašnieci Zandu Kupci. Pāris dienu nedēļā mani varās satikt “Patrā”, kur strādāšu par pārdevēju – konsultanti un brīvajos brīžos uz vietas izgatavošu rotas. Pašlaik gatavo darbu nav, jo ir daudz pasūtījumu. Klienti varēs mani satikt klātienē un uzdot interesējošus jautājumus. Esmu noilgojusies pēc saskarsmes, man vienmēr ir paticis komunicēt ar cilvēkiem. Ārpus mājas neesmu strādājusi kopš koledžas laikiem. Priecājos, ka tagad būs iemesls no rīta sapucēties un iziet no mājas. Arī vīrs varēs sailgoties pēc sievas, jo nebūšu visu laiku tikai mājās.

- Šobrīd internets ir pārpludināts ar roku darinātu rotu piedāvājumu, bet tavējās uz kopējā fona tik tiešām izceļas. Tev ir arī sava lapa “Rotu dārzs”.
- Jā, man ir sava lapa un domāju, ka, iespējams, tā pārvērtīsies par manu zīmolu “Rotu dārzs”. Nosaukums šķiet man ļoti atbilstošs, jo dabas tēmas – dzīvnieki, putni, augi, kukaiņi – man ir tuvas un saistošas un tās tiek apspēlētas manos darbos. Savām rotām cenšos pati izdomāt dizainu. Ir arī pasūtījumi, kad klienti atsūta vēlamās rotas paraugu. Katram darbiņam cenšos atrast individuālu pieeju tā, lai patīk gan man, gan rotas saņēmējai. Tehniskās idejas gan mēdzu smelties no ārzemju autoru darbiem bet tos noteikti nekopēju un man nepatīk, ja citi to dara. Latvijā ir vismaz desmit rotu dizaineres, kuras strādā šajā tehnikā.

- Vai bieži saņem komplimentus par saviem darbiem?
- Jā, un tas ir ļoti patīkami. Priecājos, ka klienti raksta atsauksmes. Vislabākais kompliments ir tad, ja klients atgriežas atkal un atkal. Priecājos, ka klients ir apmierināts un rotas pasūta ne tikai sev, bet dāvina arī citiem. Vienmēr ir patīkami redzēt klientu atsūtītās fotogrāfijas, kurās rotas papildina viņu koptēlus. Pēdējā laikā piedāvāju arī dāvanu kartes.

- Cik laika nepieciešams, lai radītu vienu rotu?
- Vidēji tās ir trīs līdz četras stundas. Piemēram, ja jāizšuj taurenis, tās ir trīs stundas, bet piespraudei ar mājdzīvnieka, piemēram, kaķa, attēlu – vajadzēs ilgāku laiku – pat visu dienu. Ir klienti, kas man atsūta sava mājas mīluļa – kaķa – foto, un pēc fotogrāfijas izšuju piespraudi. Man tas ir pēdēja laika lielākais izaicinājums. Man patīk izmēģināt visu jaunāko un sev izvirzīt jaunus izaicinājumus. Ja nepārtraukti darinātu tikai viena dizaina rotas, tas jau būtu konveijers. Priecājos, ka man ir klienti gan no kaimiņmājas Valkā, gan no Austrālijas un Kanādas. Vidēji viena rota maksā no 20 līdz 30 eiro. Dienā es izgatavoju vienu lielu vai divas nelielas rotas.

- Vai meitiņas tevi netraucē radošajā izšūšanas procesā? Vai mazajām interesē rokdarbi?
- Lielā meita noteikti ne, bet mazā jau ir pieradusi, ka tur, kur mamma strādā, traucēt nevajag. Bērni netraucē, bet kaķis Vilsons gan pāris reižu ir uzlecis virsū pērlīšu kastītēm. Cenšos izvairīties strādāt sestdienās un svētdienās. Par laimi, mazā vēl ļoti labi guļ diendusu, tāpēc man arī ir trīs stundas laika padarboties. Brīvdienās laiku pavadu ar ģimeni. Kas attiecas par bērnu interesi, lielā meita pati sāk izšūt kādu darbiņu, bet pietrūkst pacietības. Bērnam nolaižas rokas, jo uzreiz jau nesanāk kā mammai, bet priecājos, ka meitai patīk un ir laba gaume. Sindija apmeklē Valkas mākslas skolu, domāju, ka viņā ir potenciāls.

- Kur tu iegādājies materiālus rotām?
- Pārsvarā izmantoju stikla pērlītes, stikla kristāliņus un dabīgos akmeņus. Stikla pērlītes un kristāliņus iegādājos Latvijā specializētajos veikalos, bet akmeņus pārsvarā sūtu no Indijas. Tas ir arī ekonomiski izdevīgi, lai nesadārdzinātu rotas izmaksas. Indijā ir ļoti plašs piedāvājums un pieņemamas cenas. Pasūtījums līdz Valkai nonāk divu nedēļu laikā. Kad ieeju kādā rokdarbu veikalā, jūtos kā bērns pie saldumu stenda. Man vajag visu un uzreiz. Ja aizbraucu uz Valmieru vai citu pilsētu, veikalos noteikti kaut ko nopērku, neskatoties uz to, vai ir nepieciešamība. Visas skaistās lietas noder! Valkā apmeklēju veikalu “Kameja”. Piedāvājums ir neliels, bet noteikti ar izdomu var atrast veidu, kā iziet no situācijas, ja nepieciešamāka kāda īpaša detaļa. Sākot izšūt, bieži vien kāda ideja iešaujas prātā, skatoties uz materiāliem. Tas ir radošs process. Reizēm strādāju un līdz pēdējam brīdim nezinu, kāds būs galarezultāts. Darbu nofotografēju, it kā paskatos uz to no malas, uzmanīgi izpētu un tikai tad varu pati sev pateikt – ir izdevies vai nav. Man pašai vienmēr ir interesanti.

- Vai, izšujot rotas, ir jāievēro modes tendences?
- Īstenībā jā – īpaši krāsu salikumos. Vasarā ejošie ir gaišie pasteļtoņi, ziemā – zelts apvienojumā ar melnu, tumši violetu un tumši sarkanu. Aizvadītajā gadā pieprasīts bija smaragdzaļais tonis, šogad modē būs laša krāsas tonis. Esmu jau pasūtījusi akmentiņus.

- Vai tavas darinātās rotas nēsā tikai daiļā dzimuma pārstāves vai arī vīriešiem ir vēlme izdaiļoties?
- Ir arī pa kādam vīrietim, kurš ir saņēmis dāvanā kādu no manām rotām. Paši gan nepasūta, to dara sievietes. Ir bijusi gan melna vārna, gan sarkankrūtītis. Kungi tās nēsā pie žaketes atloka. Ir man pasūtīti mammas un meitas komplekti. Zinu, ka sieviete saņem dāvanā kādu no manām rotām un pēc tam viņa pasūta kaut ko pieskaņotu savam vīrietim.

- Vai izšujot izmanto uzpirksteni?
- Neizmantoju. Es pat nezinu, kas tas tāds ir. Kādreiz jau sanāk iedurt pirksta galā, bet adatiņa ir tik smalka, ka pat nejūt dūrienu.

- Rotas darini konkrētam klientam. Vai tu domā par to cilvēku, kam tā būs domāta?
- Jā, protams, katram ir savas vēlmes, piemeklējam visatbilstošāko krāsu, materiālus, izmēru un citus elementus. Lai sāktu izšūšanu, noteikti ir jābūt iedvesmai. Ir dienas, kad šķiet, labāk nesākt kaut ko darīt. Varu strādāt gan klusumā, gan arī tad, ja vīrs televīzijā skatās hokeju. Nav nekādu problēmu. Ja apkārt notiekošās lietas pārāk nenovērš uzmanību, darbs virzās uz priekšu.

- Vai arī sev darini rotas?
- Cenšos, bet, kā jau saka, – skroders bez drēbēm. Laika ir tik, cik ir. Pašlaik prioritāte ir klienti. Nevaru atteikt cilvēkam un izšūt pati sev. Sirdsapziņa neļauj. Ir jau kāda rota arī pašai. Pie mēteļa atloka nēsāju taurenīti – arī vienu no saviem pirmajiem darbiem.

- Vai tu būtu gatava kādreiz arī Valkā novadīt radošo meistarklasi un dalīties savās prasmēs?
- Esmu to jau darījusi Rīgā. Mani uzrunāja studija, un es novadīju divas meistarklases. Izšuvām sarkankrūtīšus un lapsiņas. Darbojāmies septiņas stundas. Man patika, un arī cilvēki bija gandarīti. Tā bija reize, kad “Rotu dārza” ietvaros varēju iziet no mājas, satikt jaunus cilvēkus un atpūsties no ikdienas. Man ir jau jautājuši, kad Valkā kaut ko līdzīgu noorganizēšu. Par šo jautājumu būs jāpadomā.

+ 3

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Valcēnietes darbi pazīstami ne tikai Latvijā, bet arī Kanādā un Austrālijā

Kategorijas