Ierauga un citiem parāda, kas slēpjas zem vēstures putekļiem

2019. gada 15. marts 09:47

2308

Ierauga un citiem parāda, kas slēpjas zem vēstures putekļiem

Tas sākās nejauši, ar kādu atradumu pie Grundzāles mācītājmuižas. Zālē pamanītais akmens ar tajā iekaltu uzrakstu “Luther Grotte 1883” bija pirmais pavediens, kas aizsāka grundzālietes Skaidrītes Rences sadarbību ar fotogrāfu un aizrautīgu vēstures entuziastu rīdzinieku Māri Locu – cilvēku, kurš krāj senas atklātnes un fotografē tajos redzamos skatus mūsdienās, tādējādi dodot savu ieguldījumu projektiem “Zudusī Latvija”, ”Toreiz un tagad” un “Ainavas runā”.
Šī sadarbība, kas ir brīvprātīga un pašu finansēta, Skaidrītei Rencei izvērsusies par sirdsdarbu jau sešu gadu garumā. To novērtējusi Smiltenes novada dome, pēc Grundzāles pagasta pārvaldes ieteikuma piešķirot viņai Goda rakstu par ieguldījumu tautas kultūras un vēstures mantojuma saglabāšanā. Goda raksts pasniegts jau pērn novembrī valsts svētkos, bet impulss, kāpēc “Ziemeļlatvija” uzrunāja Skaidrīti tieši šomēnes, ir Latvijas Televīzijas filmas “Sarkanais mežs” pirmo sēriju pirmizrāde. Filmas scenārijs ir balstīts uz patiesiem notikumiem pagājušā gadsimta vidū, kad Lielbritānijas un Padomju Savienības specdienestu savstarpējās cīņaslauks bija arī Latvijas meži, un līdz ar to “Sarkanais mežs” pievērsis cilvēku uzmanību šim traģiskajam laikam mūsu valsts vēsturē. Nacionālo partizānu likteņi ir viens no Latvijas vēstures aspektiem, ko izzina un nākotnei iemūžina Māris Locs, un Skaidrīte viņam šajā darbā palīdz.
Skaidrīte šobrīd kopā ar dzīvesbiedru Andri Vīksnu varētu mierīgi izbaudīt pensijas gadus abu glīti iekoptajā privātmājā “Arāji” Grundzālē, taču brīvu dienu viņai ir maz. Ja vēstures pētīšanai iedod mazo pirkstiņu, tā paņem visu roku un vēl vairāk.
– Uzreiz gan jāteic, ka es pati ar portālu “Zudusī Latvija” nesadarbojos. Kopš 2013. gada es sadarbojos ar fotogrāfu Māri Locu, kura fotogrāfijas ir arī šajā portālā. Esmu viņa šofere un arī zaru pieturētāja, ja tie traucē uzņemt fotogrāfiju, jo tiek kadrā, smaida Skaidrīte Rence.

– Kā tad šī sadarbība aizsākās?
– Pilnīgi nejauši. Ar Andri aizbraucām uz Grundzāles mācītājmuižu uzmeklēt pie tās augošo lielu Sibīrijas egli jeb pihtu un paskatīties, vai eglei nav izaudzis kāds “bērniņš”. Pastaigājoties ieraudzījām zālē akmeni, kurā iekalts “Luther Grotte 1883 29 oct 10 nov”. Radās interese, kas tas par akmeni? Spriedām, – mazs bērniņš nomiris un akmens ir viņa piemiņai? Nebija miera, tāpēc piezvanīju Aijai Priedītei (Valkas novadpētniecības muzeja galvenā krājuma glabātājai – redakcijas piezīme). Nospriedām, ka Luther Grotte varētu būt lielais Luters (Mārtiņš Luters – mācītājs, teologs, baznīcas reformu ideologs, dzimis 1483. gadā, miris 1546. gadā). Lutera dzimšanas diena ir 10. novembris un, ja saliek kopā vecā un jaunā stila kalendārus, rodas 11 dienu nobīde. Tāpēc mūsu versija ir tāda, ka šis akmens ir veltījums Mārtiņam Luteram viņa 400 gadu jubilejā, vēl jo vairāk tāpēc, ka Grundzāles mācītājmuižā bija luterāņu draudze. Pie sabrukušās mācītājmuižas ēkas līdz mūsdienām saglabājusies liepu aleja. Alejas galā bijusi uzmūrēta, iespējams, kancele dievkalpojumu noturēšanai vasarā, un tās sienā, visticamāk, bijis iemūrēts mūsu atrastais akmens. Tā nu liktenis man to piespēlēja.

– Kur šis akmens ir tagad?
– Nolēmām, uz savu māju jau nevedīsim. Sazvanīju Palsmanes draudzi, norunājām, lai paņem pie sevis, noliek goda vietā baznīcas dārzā. Kad biju aizbraukusi apskatīt pagājušajā gadā, redzēju, ka akmens ielikts puķudobes malā.
– Atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma par jūsu sadarbības aizsākumu ar fotogrāfu Māri Locu, tad kāda nozīme bija Grundzāles mācītājmuižā atrastajam akmenim?
– Gribēju vairāk uzzināt par šās mācītājmuižas vēsturi. Šai saulē vēl bija mācītāja Paula Birzuļa meita Elga Iesaliņa, viņa arī man iedeva Māra Loca tālruņa numuru. Māris Locs jau toreiz bija sācis pētīt nacionālo partizānu tēmu, apzināt viņu bunkurus, un bija sazinājies ar Elgu, jo viņas tēvs mācītājs Pauls Birzulis bija nacionālo partizānu atbalstītājs. Viens no maniem pirmajiem uzdevumiem, palīdzot Mārim, bija atrast Palsmanes kapsētā nacionālā partizāna Roberta Brikmaņa (03.01.1902. - 02.07.1941.) kapa plāksni, lai Māris varētu to nofotografēt. Kad krievi atkāpās no Latvijas, Iežukalnā (netālu no Vidzemes šosejas pie Bilskas un Palsmanes pagastu robežām – redakcijas piezīme) notika kauja, un Roberts Brikmanis tajā krita. Par to aprakstīts Arvīda Kripēna grāmatā “Smiltenes zaļie partizāni”. Uz nacionālā partizāna kapa plāksnes ir norāde “Kritis cīņā par Latviju 1941. gada 2. jūlijā” un dzejas rindas “Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai, un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt”. Kad nokusīs sniegs, brauksim uz Iežukalnu, mēģināsim atrast vietu, kur Roberts Brikmanis kritis.

– Vai pēc tik daudziem gadiem tas vairs ir iespējams? Aculiecinieku, kuri piedzīvojuši to laiku, kļūst arvien mazāk, turklāt viņi tad bija vēl tikai bērni vai pusaudži.
– Ziniet, ir tā, ka vēl tagad, kad Latvija ir neatkarīga valsts jau 27 gadus, daudzi cilvēki joprojām baidās runāt par nacionālajiem partizāniem. Viņi nevēlas celt augšā pagātni, jo nevarot zināt, – varbūt laiki mainās. Taču ir arī cilvēki, kuri runā un, kuriem pateicoties, mēs atrodam gan bunkuru vietas, gan vietas, kur partizāni ir krituši. Turčinska grāmatā par Ziemeļvidzemes mežabrāļiem (Zigmārs Turčinskis “Ziemeļvidzemes mežabrāļi. Latvijas nacionālo partizānu cīņas Valkas apriņķī un Alūksnes apriņķa rietumu daļā. 1944.-1953. gads” – redakcijas piezīme) Māris izlasīja, ka pie “Zaķu” mājām tagadējā Variņu pagasta teritorijā ir nošauti divi nacionālie partizāni, aizbrauca uz turieni jau senāk, bet piederīgie toreiz negribēja runāt, tāpēc viņš nekādu informāciju neieguva. Pagājušajā vasarā aizbraucām divatā. Mums pastāstīja, ka par šo vietu zinošs ir “Vilciņu” māju saimnieks. Viņš laipni atnāca līdzi, izvadāja, parādīja. Tajā vietā pie koka bija piesietas divas baltas lentes. Domājam šogad aizbraukt vēlreiz un iesiet jaunas. Kāda Grundzāles pagasta iedzīvotāja man zināja stāstīt, ka tad, kad partizāni nošauti, viņi noguldīti Palsmanē un no katras mājas bijis jāierodas vienam cilvēkam uz atpazīšanu. Viņa toreiz bijusi meitene un redzējusi nošautos. Tagad, noskatoties “Sarkano mežu” (pirmajā sērijā ir līdzīga epizode – redakcijas piezīme), visu nakti nav varējusi nomierināties, nācis atmiņā pagātnē piedzīvotais. Ir nostāsts, ka pie “Zaķu” mājām nošauto partizānu līķi iemesti karjerā, bet cilvēki pa kluso viņus pārapbedījuši pie “Zaķiem”. Nezinu, vai tā ir leģenda vai patiesība.

– Turčinska grāmatā ir atspoguļoti daudzi notikumi par mežabrāļu gaitām tagadējā Smiltenes novada teritorijā. Vai kopā ar Māri Locu esat mežos uzgājuši arī viņu bunkurus?
– Esam par to atrašanās vietu uzzinājuši no vietējiem cilvēkiem. Piemēram, uz bunkuriem Zaļkalna mežos, tagadējā Bilskas pagasta teritorijā, mūs aizveda Arvis Ābele, kuram tagad ir jau vairāk nekā 80 gadu. Pēckara gados viņš bijis pusaudzis. Savukārt Aijai Priedītei vairāku mežabrāļu bunkuru vietas īsi pirms savas nāves parādījis bijušais čekists Dūle – izvadājis, parādījis un pastāstījis, kur pats šāvis partizānus. Varbūt ierunājās sirdsapziņa. Viena no šīm vietām ir Vidzemes šosejas malā, kur robežojas Palsmanes, Grundzāles un Bilskas pagasti. Tur mežā pie Mēriem ir purvs, kur nacionālajiem partizāniem bijuši lieli bunkuri (Brūzīša un Mangaļa bunkurs Mēru Liepsalā). Vēl vienu bunkuru vietu čekists parādījis Launkalnes pagastā, dziļi mežos. Gribam aizbraukt apskatīties. Diemžēl arī kapsētās ir daudz nekoptu nacionālo partizānu kapu, kas arvien vairāk šā iemesla dēļ aiziet zudībā ar visu vēsturi, tāpēc vēsture ir jācilā.

– Tas ir skarbs, traģisks un asiņains Latvijas vēstures periods. Pētīt to nav viegli, jo aiz katra notikuma ir reālu cilvēku reāli likteņi. Taču, cik zinu, braukājot pa Latviju, jūs ar Māri Locu redzat arī vietas, kas sagādā pozitīvas emocijas.
– Tas notiek tā, – mēs esam atraduši skaistu, senu fotokartīti un braucam atrast vietu, no kuras tā ir fotografēta, un uzņemt jaunu fotogrāfiju, kā šī vieta izskatās mūsdienās. Fotografējam muižas, vecās dzelzceļa stacijas, dižkokus, ainavas un ceļā redzam daudz ko interesantu. Māris daudz lasa grāmatas un vecas avīzes un, ja uzzina ko saistošu, atzīmē to kartē. Piemēram, iesaku aizbraukt uz Galgauskas Svētā Jāņa Kristītāja pareizticīgo baznīcu un izdarīt to rīta pusē. Šī vieta meža vidū ir ne tikai skaista, tajā ir ārkārtīgi patīkama aura. Kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem baznīca ir pamesta, bet mūsdienās pamazām tiek restaurēta.
Interesanta vieta ir Smiltenes – Gulbenes šosejas malā pie Gaujas tilta. Ja piestāj stāvlaukumā un paskatās augšā uz kalnu, tur var ieraudzīt skulptūru, ko vietējie nosaukuši par Sargu. Nezinu, cik tur taisnības, bet ir stāsts par to, ka vietējais iedzīvotājs, kuru padomju vara izsūtīja uz Sibīriju, atgriežoties skulptūrā atveidojis sevi un veltījis šo skulptūru Sibīrijas nometņu laiku pārcietušajiem Rankas iedzīvotājiem.
Šajos sešos gados esmu redzējusi ļoti daudz interesantu vietu, piemēram, skaistu pareizticīgo altāri Jaunavai Marijai, braucot no Alūksnes uz Gulbeni, dabas saimniecību jeb ekosētu “Lielkrūzes” Jaunpiebalgas novadā, milzīgus skudru pūžņus mežā Rankas pagasta Rēveļos, Grundzāles muižas ūdenstrieci, akmeni, uz kura izaugusi priede Alūksnes pusē, pamestu vecu koka māju ar lielām, no koka izgrieztām zaķu galvām pie fasādes Zvārtavas pagastā. Latvijā ir daudz īpatnēju, skaistu, vecu māju, kas mūsdienās ir tukšas un pamestas. Daudz kas ir mainījies arī ainavā. Atrast skatu punktu, no kura sen atpakaļ uzņemta fotogrāfija, nav viegli. Piemēram, pusi dienas Veclaicenes pagastā meklējām kādu skaistu ainavu. Vecajā kartītē ir, bet dabā nav! Izprašņājām vietējos. Neviens neko nezina. Beigās metām mieru, bet atceļā vēl iegājām Apekalna kapos nofotografēt partizānu atdusas vietas un nejauši satikām man pazīstamu sirmu vīru, veco kapu sargu. Izrādās, skaistā ainava ar mājām un siena statiņiem ir turpat, aiz Apekalna baznīcas, tikai mūsdienās viss ir aizaudzis un fotokartītē redzamo māju vairs nav. Sarežģīts ir arī pats fotografēšanas process, jo fotogrāfam ir nepieciešama tāda pati gaisma kā senajā, oriģinālajā fotogrāfijā, un, šo gaismu gaidot, arī paiet laiks.

– Ja to atvēlat, tad jums tas patiesi interesē. Acīmredzot ir cilvēki, kurus vēsture ievelk sevī.
– Tiklīdz uzzini kādu nostāstu, gribas uzzināt vairāk. “Tēvijas Sargā” izlasīju, ka Alūksnes novada Pededzes pagastā pie skolas Kārlis Ulmanis iestādījis ozolu. Aizbraucām, nofotografējām. Pēc tam stāstīju par to sava pagasta iedzīvotājiem un sarunās atklājās, ka 1937. vai 1938. gadā Ulmanis iestādījis ozolu pie Aumeisteru muižas, kur tolaik bijusi skola. Ja kāds zina kaut ko vairāk par šo notikumu, labprāt uzklausītu viņa stāstu. Ozols tur ir joprojām, tikai uz koka saknēm uzgāzta akmeņu krava. Ja varēsim sarunāt ar muižas ēku īpašnieci, akmeņus novāksim un ozola tuvumā izliksim norādi, ka šo koku stādījis Kārlis Ulmanis.
Tad vēl kopā ar Launkalnes, Palsmanes un Grundzāles pagasta pārvaldes vadītājiem un Smiltenes novada domes atbalstu esam ķērušies pie projekta, lai nākamajām paaudzēm saglabātu to Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru vārdus, kuri savulaik dzīvojuši mūsu novada teritorijā. Ir iecere mūsu novada kapsētās Smiltenē un Palsmanē izlikt piemiņas plāksnes ar viņu vārdiem.

Viedoklis
Alda Zvejniece, Grundzāles pagasta pārvaldes vadītāja:
- Vārdu savienojums Skaidrīte Rence ir sinonīms vārdiem darbīgums, vitalitāte, radošums, neatlaidība. Tā viņa pret darbu attiecās, gan būdama padomju saimniecības “Grundzāle” dispečere, gan Grundzāles pagasta padomes grāmatvede. Tagad, pēc aktīvo darba gaitu beigšanas, viņa savu laiku un enerģiju var veltīt saviem sirdsdarbiem.
Skaidrītes vislielākais lepnums ir mazdēls, kuram viņa dāvā savu mīlestību, laiku un dzīves pieredzi. Skaidrītes un viņas vīra Andra vizītkarte ir paša rokām mājīgi iekārtotā privātmāja ar pagalmu un dārzu. Starp puķēm, kokiem un dažādiem augiem savu vietu ir atraduši savdabīgu krāsu, formu un struktūru akmeņi. Skaidrīte katrā no tiem saredz ko īpašu un, nolikts uz pareizā sāna vai papildināts ar metālkalumu, tas vērotājam ļauj ieraudzīt akmenī sastingušu dzīvnieku vai pasaku tēlu. Par šo sirdsdarbu Skaidrītes īpašums “Arāji” uzvarēja 2013. gada konkursā “Smiltenes novada sakoptākais īpašums” nominācijā “Lauku sēta”.
Skaidrītei ir svarīgi ne tikai pašai dzīvot sakoptā vidē, mīlestības rūpēs ieskaujot tuviniekus, bet ar savu darbu un padomu gādāt, lai Grundzāles ciematā veidotos sakopta un estētiska vide, lai mēs atcerētos, novērtētu un godā celtu savas iepriekšējās paaudzes un lepotos ar savu priekšgājēju veikumu. Bez Skaidrītes iniciatīvas nebūtu tapusi sakopta vieta un piemineklis represijās cietušo un bojā gājušo grundzāliešu piemiņai. Skaidrīte ir tā, kura mūs, pašvaldības darbiniekus, mudina pienācīgi godināt mūsu novadniekus – Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus, un gādāt, lai viņu piemiņu iemūžinātu nākamajām paaudzēm.
Kopā ar projekta “Zudusī Latvija” fotogrāfu Skaidrīte apbraukājusi vai pusi Latvijas, meklējot un no aizmirstības ārā ceļot mūsu tautas kultūras, vēstures un dabas vērtības, pie viena mudinot redzīgi ieskatīties tuvējā apkārtnē, pienācīgi novērtēt mums apkārt esošās īpašās, bet nenovērtētās bagātības - senās koku alejas, Grundzāles muižas vējtrieci un Paleju dižozolu.
Skaidrīte mums palīdz skaidrāk ieraudzīt, cik skaistā, bagātā un stipru ļaužu veidotā valstī mēs dzīvojam. Par to viņai mūsu lielais Paldies!

+ 1

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ierauga un citiem parāda, kas slēpjas zem vēstures putekļiem

Kategorijas