Ainava kā gleznā

2009. gada 17. jūlijs 12:33

1750

Gandrīz vai katra latvieša sapnis ir savi lauki, un tāds bija arī uzņēmējam Arnim Baldiņam. Nejaušā sarunā draugs ieminējies, ka no Vecumniekos iegādātā zemesgabala esot ar mieru daļu pārdot. Un tā Bauskas rajonā Taļķes vecupes krastā izveidojies guļbūvju puduris, kam raksturīgs latviskas sētas pamatīgums.

Skaidrīti Baldiņu kā nākamo saimnieci dēls uz Elīzām atveda, kad guļbūve jau bija uzcelta, ar Kurzemes niedrēm apjumta un ēkā ritēja iekšdarbi.

«Uz man ieplānotajiem «apartamentiem» rausos pa sastatnēm. Telpa likās gana plaša, ar vietu garderobei, un tai klāt bija lodžija ar skatu uz upi. Kad vēros ainavā, jutos aizkustināta.

Tā ir, kad raugies skaistā gleznā. Vienīgā vēlme, ko izteicu, bija īsti koka plaukti manai grāmatu kolekcijai, kas patiesībā bija vienīgā vērtība, ko paņemt līdzi uz jaunajām mājām. Īstu Jurģu un milzu pārcelšanās nemaz nebija, grāmatas tika pakotas kastēs un pamazām vien pārvestas uz jaunajām mājām. Tāpat daļa sadzīves lietu,» atceras pensionētā žurnāliste S.Baldiņa.

Mājas celšana viņas prātā šķitis tik grandiozs pasākums, kam vajadzīgi gadu gadi. Vairāki tie bija gan, taču paskrējuši neticami ātri.

«Ja cilvēkam ir mērķis, notiek laimīgās sakritības, par kurām brīnāmies. Kaut vai tas, kāpēc mājvietas būvei izraudzīti Vecumnieki, nevis meklēts kāds gabaliņš dzimtajā Vidzemē. Prasīja draudzīgu cenu, turklāt attālums no Vecumniekiem līdz Rīgai, kur jaunajiem darbs un dzīvošana, nieka 50 kilometru.

Manējie atbrauca vietas raudzībās, un pie tās arī palika. Zeme upītes krastā. Ko vēl labāku var vēlēties! Nebija vajadzības galvu lauzīt arī par to, kādu māju celt, jo kaimiņš jau bija ticis pie guļbūves. Nesliesi taču blakus mūra ēku, kas šajā vidē nemaz neiederētos.»

Izceļas koka formaTā līdzās drauga Emīliem Taļķes vecupes krastā tapa nākamā guļbaļķu ēka - Arņa Elīzas. Saimnieks gan vēlējies mājvietai dot savu uzvārdu, taču izrādījies, ka tāds nosaukums jau pagastā reģistrēts. Elīza esot viņa radu saimē, un tā mājvārdi labi saskaņojušies.

Saimnieks neesot īpaši meklējis arhitektu konsultācijas, bet ļāvies savai izjūtai par mājām. Atceroties to tapšanas gaitu, A.Baldiņš bilst, ka bijis interesanti visu skatīt paša acīm. Vietējā meistara Ivara Staškeviča vīri likuši baļķi pie baļķa, un dzīvojamā ēka pamazām slējusies augšup. Pašas upītes krastā būvēta guļbaļķu pirts. Pēc karsēšanās veldzi var rast upē vai arī lielajā ūdens baļļā, kas ir apsildāma un īpašu baudu sniedz ziemas saltajās dienās.

Pati pēdējā sētā pacēlās klētiņa, kur pietiek vietas visām saimniecībā noderīgajām lietām. Saimnieki to iemanījušies izmantot arī kā pagrabu, jo mājas apkurei ierīkotā zemes siltuma sistēma liegusi iekārtot šo laukos tik vajadzīgo sakņu un konservu glabātavu.

Plašums tagad ļauj justies omulīgi. Pirmajā stāvā iekārtota virtuve un viesistaba. Koks kombinācijā ar stiklu, lai skatienam plašāk pavērtos ainava uz upi, ir gana izteiksmīgi. Mēbeļu tik vien, lai būtu sadzīvē vajadzīgais. Baļķu plastiskās līnijas un forma izceļas kā interjera elements.

Dažādu stilu elementiGuļbaļku ēkas veidols it kā vedina domāt, ka arī iekštelpās redzēsim etnogrāfiskus, brīvdabas muzejā skatītus elementus, taču Elīzu interjerā nav izvēlēts viens stils, bet izmantoti atšķirīgi un pat šķietami nesaderīgi paņēmieni.

Mājas pirmais stāvs ir plašs, ar kamīnu centrā. Telpas atvērtībā labi iederas stūris ar austrumnieciskiem motīviem - daudziem spilveniem, kas krāsu gammā saskaņojas ar baļķu toni. Vaļasbrīžu gaisotni te var pārvērst neikdienišķā, pīpējot ūdenspīpi.

Apsildāmā grīda rada mājīgumu arī vēsās dienās. Šajā atpūtas stūrītī draugu lokā azartiski ritējušas galda spēles - populārais «Monopols», arī inteleketuālā spēle par Latviju.Lejasstāvā vieta atvēlēta mājas sardzes sunītes Amēlijas nakts stundām. Tā viņai ierīkota metāla būrī, kur mīlule var gulēt uz saviem spilveniem, bet vizuāli stiepļu būris izceļas kā negaidīts dekoratīvs akcents.

Pirmo stāvu sadala un vienlaikus arī saista masīvas gaiša koka kāpnes starp viesistabu un virtuvi. Tāpat kā visā ēkā, arī saimnieciskajā daļā izturēts lakoniska iekārtojuma princips.

Centrālā vieta - galdam, kas, protams, ir no koka, tonāli kombinēts ar mēbelēm. Dažus viesus itin labi var aicināt virtuvē, kas ar iekārtojumu un telpas mērogu atšķiras no līdziniecēm, savukārt no virtuves iespējams nokļūt uz terases, ko visvairāk izmanto siltā laikā.

No skapja pie garderobesOtrā stāva izveidē ņemtas vērā gan tā funkcijas, gan izteiksmīgums. Ievērota Skaidrītes galvenā vēlme, lai būtu gana vietas viņas plašajai bibliotēkai. Masīvkoka grāmatplauktos satilpuši dažādu gadu sējumi - saimniecei pārskatāmi un ērti atrodami. Ziemas mēnešos Skaidrīte ir cītīga Vecumnieku bibliotēkas apmeklētāja, jaunāko informāciju viņa gūst internetā, taču grāmatu lasīšanu nekas cits nespēj aizvietot.

Īpaši apmierināta Elīzu saimniece ir ar apģērbu novietošanai jumta izbūvē iekārtoto garderobi. Visi tērpi salikti uz pleciņiem, un nav jāvirina skapja durvis, vajadzīgo meklējot plauktos vai atvilktnēs kā iepriekš.

Gaismas gan otrajā kā jau jumta stāvā ir mazāk, toties iekārtojumā dominē gaišie toņi, kas izstaro siltumu.Lauku rāmumāCiemojoties Elīzās, gribas rāmi baudīt laiku. Lauku arhitektūras vienkāršība nomierina, un telpās valda videi draudzīga gaisotne. Var sajust koka smaržu un pētīt tā rakstus.

Par Elīzu iemītniekiem bez vārdiem runā fotogrāfijas, kas labi eksponējas vairākās vietās. Pie kāpnēm pāris bilžu, kurās redzami Skaidrītes senči. Citās atklājas mazmeitas Odrijas dejotājas pieredze, koncerti grupā «Dzirnas», arī piedzīvojumi kalnos.

Arņa dabā nav sevi uz āru parādīt, viņš vislabāk jūtas, gādājot par kārtību visās trīs guļbaļķu ēkās un sakopjot apkārtni. Viņš šeit ir bieži. Īpaši vasarā, kad var relaksēties, izbraucot ar laivu pa Taļķīti līdz Vecajam ezeram. Jau iegājies, ka Jāņos ierodas pulka līgotāju, jo galu galā kaimiņos dzīvo Jānis. Odrija ar draudzenēm tad ceļ teltis. It kā mājās vietas nepietiktu! Bet tas tāds jauks rituāls.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ainava kā gleznā

Kategorijas