Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Parīze – romantiskākā Eiropas pilsēta ar īpašu šarmu

Ingūna Johansone

2019. gada 22. marts 09:37

624
Parīze –  romantiskākā Eiropas pilsēta ar īpašu šarmu

Pasaulē ir tādas pilsētas, kuras katram no mums rada kādas asociācijas pat tad, ja nekad tur nav būts. Viena no šādām ir Parīze. Francijas galvaspilsēta, kas, visticamāk, ir to pilsētu vidū, ko kaut reizi mūžā, bet daudzi gribētu redzēt.
Parīze tiek uzskatīta par modes galvaspilsētu, muzeju un galeriju pilsētu. Jā, katrs no šiem apzīmējumiem tai piešķirts pamatoti. Grūtāk atrast taustāmu un apliecināmu pamatojumu priekšstatam, ka tā ir romantiskākā Eiropas galvaspilsēta – mīlētāju pilsēta. Bet arī šāds apzīmējums Parīzei piešķirts. Un par to, vai tā patiešām ir, pārliecināties var tikai katrs pats.
Parīzes šarms ir nedefinējams, tas vienkārši ir un tas velk miljoniem tūristu ik gadu uz šo skaisto, raibo un neatkārtojamo pilsētu Sēnas upes krastos. Parīze ir liela ne tikai teritorijas un iedzīvotāju skaita ziņā, bet liela garā, kultūras mantojumā un diženumā, te katrs, kam vien ir redzīgas acis un vēlme, atradīs lietas, kas sajūsminās vēl ilgi pēc šīs pilsētas apmeklējuma.

Parīze ir jāieplāno
un tikšanās – jāizsapņo
Parīze no Latvijas ir sasniedzama kā ar lidmašīnu, tā autobusu. Saprotams, ka autobuss ir pārbaudījums izturībai, savukārt lidmašīna – makam, jo no Rīgas tiešo reisu nodrošina AirBaltic, kas gan skaitās zemo cenu kompānija, turklāt vietējā, bet biļetes uz Parīzi lēti atrodamas visai reti. Katrā ziņā Parīze diez vai varētu būt ātra ideja, ceļojumu uz Parīzi prātīgāk būtu plānot stipri uz priekšu, tad ir cerība trāpīt uz kādu akciju un nopirkt biļetes lētāk. Lētāk, tas nozīmē kādi 100–150 eiro turp un atpakaļ, viss atkarīgs no gadalaika, kurā plānojat pilsētu apmeklēt.
Mans sapnis par Parīzi ir ar “bārdu”, pirmo reizi es šajā pilsēta biju caurbraucot vienu dienu, tik vien kā degunu apsildīju un sajutu šīs pilsētas valdzinājumu, uzbraucu Eifelī, pastaigāju pa Monmartru, un viss, bija jābrauc prom. Kopā ar mani aizbrauca sapnis kādreiz atgriezties un izbaudīt Parīzi nesteidzīgi. Teju divdesmit gadu pagāja kopš tās dienas, un šopavasar sapnim bija lemts piepildīties.
Kā allaž savus ceļojumus plānojam paši. Nenogurstoši es mēdzu stāstīt, ka tam nevajag ne lielu talantu, ne kādas īpašas zināšanas. Vien vēlmi un laiku, lai savāktu informāciju un uzklausītu (izlasītu) padomus. Mūsdienu laikmetā, kad viss nepieciešamais atrodams interneta dzīlēs, atliek vien lasīt un piefiksēt svarīgo. Labāk, protams, ja ir kāds padomdevējs (es, piemēram, nekad neatsaku un ar prieku izstāstu visu, ko zinu, lai palīdzētu citiem saplānot ceļojumu) – paziņa, draugs vai kolēģis, kas pats jau ceļojumā bijis un var dalīties ar savu pieredzi, kam pajautāt visu nepieciešamo. Viss, kas ceļojumā nepieciešams, ir telefons ar interneta pieslēgumu, kas mūsdienās aizstāj karti, pat valodas prasmi. Bieži man paziņas atzīst, ka varbūt arī sadūšotos lidot kaut kur uz savu roku, bet baidās, jo nezina citu valodu kā dzimto un krievu. Noteikti varu teikt, ka valoda ir svarīga, taču ne noteicošā, jo kā Francijā, tā jebkurā citā valstī jūs varat sastapt cilvēku, kas nezinās nevienu citu valodu kā dzimto. Mūsdienās telefonā var lejuplādēt aplikāciju – tulkotāju, kur ieraksti jautājumu un iztulko, ja nu rodas situācija, kad vajadzīga palīdzība. Vēl ļoti labi noder, ja iepriekš jau iztulkojat un paņemat līdzi lapu ar iespējamajiem jautājumiem. Piemēram, sakiet, kur ir autobuss uz centru. Kaunaties svešā mēlē to teikt (es franciski pat nemēģinātu), parādiet cilvēkam rakstīto. Sapratīs! Un izstāstīs. Ticiet man, uz šo jautājumu atbildi jūs sapratīsiet pat ķīniski, jo cilvēki, nezinot valodu, ļoti prasmīgi “runā” ar žestiem.

Lētāk var sanākt dārgāk
Ir divas pozīcijas, kas, ceļojot uz Parīzi, ir visdārgākās, proti, nokļūšana un dzīvošana. Kad biļetes ir kabatā, tad jāsāk dzīvokļa vai viesnīcas meklējumi. Mūsu pamatprincips ir dzīvot centrā, lai vakarā var iziet laukā un ir, kur pastaigāties bez braukāšanas sabiedriskajā transportā. Parīzē dzīvesvieta ir īpaši svarīga, jo tā ir mega liela pilsēta, ar visai raibu iedzīvotāju sastāvu. Parīze ir sadalīta rajonos, kuriem ir piešķirts nevis nosaukums, bet skaitlis. Tie savijušies kā gliemezis spirālē. Saprotams, ka centrs ir no viens un pa spirāli tas griežas tālāk uz nomalēm. Ja noīrēsiet naktsmītnes pēc principa, ka tik lētāk, varat samaksāt dubultā, proti, izejot no mājas, allaž būs jāizmanto transports, lai kaut kur nokļūtu, un tas arī maksā naudu. Mēs pirkām 10 metro biļetes, jo tā lētāk un mums ar tām pietika. Vēl, skatoties naktsmājas tikai pēc cenas, var izrādīties, ka rajons ir visai kriminogēns un vakaros pārvietoties tur nav ieteicams. Jā, tas ir fakts, ka Parīzē ir rajoni, kurus neiesaka ne apmeklēt, ne, vēl trakāk, tur  tūristam dzīvot. Vienkārši situācija ir jāizzina, informācija jāsavāc, pirms tiek veikta izvēle.
Mēs visai veiksmīgi Šarla de Golla  lidostā satikām kādu poļu izcelsmes parīzieti, kurš meklēja ceļabiedrus no lidostas uz pilsētu, lai samazinātu braukšanas izdevumus. Starp citu, vīrietis runāja kā franču, tā angļu un arī krievu valodā. Tā kā prasītā summa tikai par dažiem eiro pārsniedza reisabusa (tiešais autobusa reiss no lidostas uz Operu, bez pieturām) cenu, ar ko plānojām braukt līdz centram, tad labāk izvēlējāmies mašīnu. Vīrietis, kurš, izrādās, strādā tūrisma kompānijā, mums ļoti daudz brauciena laikā pastāstīja par Parīzi, tai skaitā parādīja rajonu, kurš skaitās bīstams. Kaut kā tas nākas, ka līdzvērtīgi cilvēki sakoncentrējas vienā rajonā, bagātiem ir savi rajoni, māksliniekiem savi un tāpat arī tādiem, kas nedraudzējas ar likumu, – savi. Pasarg Dievs, tādā noīrēt lētu mājokli. Mēs savu studijas tipa dzīvokli noskatījām airbnb (vietne, kur savus dzīvokļus izīrē privātpersonas), pašā Parīzes sirdī, ja tā var teikt, pie Operas. Dzīvoklis atradās ēkas sestajā, jumta, stāvā. Mazs, mazītiņš, bet ar pasakainu skatu uz Operas zeltainajiem kupoliem. Parīzes īpatnība ir tā, ka īres dzīvokļi ekonomiskā variantā pārsvarā ir mazi. Arī paši parīzieši, kas nav bagātnieku statusā, spiesti mitināties visai šauros apstākļos, jo dzīvokļu cenas šajā pilsētā ir ļoti augstas. Satiktais polis Monmartrā par dzīvokli maksājot 1600 eiro mēnesī. Te arī daļēji izskaidrojams, kāpēc Parīzē notiek dzelteno vestu demonstrācijas. Reformas, ko iecerējis prezidents, vērstas uz samazinājumiem, ierobežojumiem un, kā mums teica, pasliktina situāciju ne tikai vienkāršajiem cilvēkiem, bet arī uzņēmējiem. Daudzi savas firmas Francijā likvidē un pārceļ tās uz citām valstīm. Jāteic gan, ka mēs nekādas dzeltenās vestes nesatikām, vietām pamanījām policistu sakoncentrēšanos un teritorijas nožogojumu, bet tas arī viss. To, ka kaut kur atkal bijušas demonstrācijas, uzzinājām vien no Latvijas medijiem. Tā piebilde tam, ka nereti mēs pārlieku dramatizējam situācijas un baidāmies kaut kur braukt, taču, piemēram, Parīze ir tik liela pilsēta, ka pat, ja kādā vietā kaut kas notiek, puskilometru tālāk tas nav jūtams. Parīzieši esot pieraduši pie tā, ka “kaut kas notiek”. Viņi dzīvo savu dzīvi bez uztraukuma un stresa, un tas jūtams šai pilsētā. Mūs, piemēram, divas reizes kopā ar daudziem citiem pasažieriem viena brauciena laikā izsēdināja no metro, jo “kaut kas esot noticis”. Mums šķita, ka tikai mēs par to uztraucāmies, un sākām apsvērt, vai varam nokļūt vietā, uz kuru devāmies, kājām. Jā, varējām.

Visgrūtāk ir izvēlēties,
bet Eifelis ir jāsatiek
Parīze pavasarī ir kā no miega atmodināta skaistule, kas vēl laiski vaļojas pa gultu. Viss ir mazliet rimtāks nekā siltā laikā, kad tūristu daudzums krietni pieaug un ievērojamākajos apskates objektos tas var tikai traucēt. Jāteic, ka laiks mūs lutināja, neskatoties uz visai draudīgajām laika ziņām, kas vēstīja par lietus klātbūtni, uz mūsu galvām uzpilēja vien dažas piles lietus. Kā kārtīgi tūristi mēs, protams, bijām apbruņojušies ar lietus mētelīšiem, kas tā arī netika izvilkti no somām. Jā, laika apstākļi ļoti ietekmē pilsētas apskati. Piemēram, ja līst lietus, tad nav patīkami doties pastaigā pa skaistajiem Parīzes parkiem, nav arī omulīgi staigāt no viena apskates objekta uz citu. Parīzē ir tik daudz, ko redzēt, ka diez vai varētu būt tā, ka tur viss tiek apskatīts.
Parīzes apskate nav iedomājama bez Eifeļa torņa. Par to var teikt, ko vien vēlas, bet tas ir Parīzes simbols. Diez vai būs daudz tādu cilvēku, kuri nezinātu, kas ir Eifelis un kur tas atrodas. Vienu reizi uzbraukt tornī un aplūkot pilsētu, protams, ir to vērts, tik jārēķinās, ka biļetes mūsdienās pērk iepriekš, citādi to vienkārši var nebūt vai arī jāstāv garā rindā. Eifelis efektīgs ir no jebkuras vietas – tuvumā vai tālumā.
Parīzes apskatē lieti noder tūristu autobusi, kur nopērc dienas vai divu dienu biļeti un apbraukā visus galvenos apskates objektus, kāpjot ārā pieturā, kurā vēlies, izstaigājies un pēc tam ar citu busu brauc tālāk uz nākamo apskates objektu. Tādi objekti kā Eifelis ir visos šādos – kāp iekšā un ārā – busos. Parīzē noteikti lielākas grūtības sagādā izvēlēties, ko apmeklēt un ko apskatīt. Ir tik daudz tādu objektu, par kuriem dzirdēts, kas asociējas ar Parīzi un ko gribētos redzēt, bet visa kā ir tik daudz, ka visu apmeklēt diez vai kādam sanāk.

Jāredz, un punkts
Padalīšos ar vietām, kas man visvairāk patika. Top augšgalā noteikti lieku Monmartru. Tas ir neizstāstāmi, kad dodies pa tūristu ieliņu un pēkšņi aiz stūra iznirst Svētās sirds baziliks, gracioza baznīca kalna galā, līdz kurai noteikti vajadzētu uzkāpt kājām. Tas, starp citu, nav sarežģīti, jo pa ceļam var apstāties, pasēdēt uz soliņa vai kāpnēm, kas tur ir ierasta lieta. Var, protams, uzbraukt Monmartrā ar eskalatoru. Bazilika ir milzīga, skaistām vitrāžām. Ieeja tajā ir bez maksas. Esot Parīzē, noteikti ir jāparedz laiks pastaigai pa Monmartras ieliņām, kur izkārtojušies mākslinieki ar saviem darbiem.Var izmantot piedāvājumu un ļaut sevi uzgleznot.
Vēl viena vieta, kuru, iespējams, nepamanīsiet daudzajos tūrisma apskates objektu sarakstos, proti, Sainte-Chapelle. Tā ir pils kapela, kas tika uzcelta karalim Luijam IX. Gotikas arhitektūras brīnumam ir zeltīts 76 metrus augsts velvēts kupols, bet pērle ir izsmalcinātās vitrāžas. Vitrāžās logos attēlotas Bībeles ainas. Sainte-Chapelle ļoti reti tiek izmantota dievkalpojumiem, šeit bieži notiek klasiskās mūzikas koncerti. Starp citu, šī kapela atrodas netālu no Parīzes Dievmātes katedrāles, kas nekādus pārliecinošus argumentus, lai to apmeklētu, neprasa. Jāredz, un punkts.

Ļauties mākslas varai
Parīzes apmeklējums nebūs pilnīgs, ja neapmeklēsiet kādu no daudzajām mākslas galerijām. Pēc katra paša izvēles, bet kaut neliels ieskats mākslas pasaulē jāgūst. Protams, visvērienīgākā mākslas meka ir Luvra. Jārēķinās, ka tās kaut vai ātrai izstaigāšanai vajadzīgs ļoti ilgs laiks. Mēs izvēlējāmies, ja tā var teikt, mākslas esenci – Orsē muzeju, kurš ir krietni mazāks, taču tajā sakoncentrējušies tādi pasaules šedevri, ko atpazīs pat ne pārāk liels mākslas pazinējs. Pjērs Ogists Renuārs, Vinsents van Gogs, Klods Monē, Edgars Degā, Pols Gogēns ir tikai daļa no māksliniekiem, kuru ota radījusi mākslas darbus, kuru aplūkošana patiešām ir tā vērta, lai dotos uz Parīzi.
Parīze, protams, ir modes galvaspilsēta. Ja pavēro veikalu izkārtnes dažādos rajonos, tad tā vien šķiet, ka te ir vien tikai pazīstamu zīmolu veikali. Nenoliedzami, arī Latvijā ir cilvēki, kas seko līdzi augstajai modei, iespējams, arī kaut ko nopērk kādā no šiem veikaliem, taču cenas te noteikti nav tādas, lai to varētu atļauties ikviens. Mēs smējām, ka cenu zīmē ir gadskaitļi. Manuprāt, smalkie modes dizaineru zīmolu veikali vairāk noder kā modes tendenču vēstneši. Nav pat jādodas iekšā šādā smalkā veikalā, var aplūkot skatlogus un saprast, ka modē nu ir platas 3/4 bikses. Jā, un apģērbs, kuram ir neatšūta mala vai skrandaini bikšu gali. Nu, piedodiet, bez komentāriem. Jā, un Parīzē tas, kas ir veikalu skatlogos, ir arī cilvēkiem mugurā. Jātur modes galvaspilsētas kante. Protams, Parīze ir multinacionāla pilsēta, te vietējie, kas arī ir dažādu rasu pārstāvji (Parīzē dzīvo daudzi melnādaini cilvēki, kas dzimuši kādreizējās Francijas kolonijās Alžīrijā, Marokā un Tunisijā), burtiski pazūd daudzo tūristu vidū, tomēr kaut kā visai bieži acis apstājas pie kādiem kafejnīcā sēdošiem un secini – tie gan laikam ir parīzieši.

Redzam, ko vēlamies
Par Parīzes ēnas pusēm. Daudz no tā, ko stereotipi vēsta, mēs neredzējām. Biju dzirdējusi, ka metro ir netīrs un bīstams. Nē, tā nav. Viss ir tīrs, saprotams, un nedroši nejutāmies ne mirkli. Bet mēs nebraukājām pa rajoniem, kas skaitās tūristiem nedraudzīgi. Nevaru, protams, apgalvot, ka Parīzē nav iespējami kādi nepatīkami starpgadījumi, taču tā ir mega liela pilsēta un patiešām tad tam jābūt kādam globālam negadījumam vai totālai neveiksmei, lai Parīze būtu jāsvītro no apmeklējuma saraksta, jo tur notiek trakas lietas. Kā jau minēju, mēs bijām tieši laikā, kad notika dzelteno vestu aktivitātes, taču mēs neko no tā neredzējām un tas nekādā mērā netraucēja pilsētas apskati. Parīze dzīvo savu dzīvi pat tad, ja kaut kur ir demonstrācija vai kāda cita aktivitāte. Sliktāk, ja streiko, piemēram, transporta darbinieki, taču streiku var sarīkot kā parīzieši, tā vācieši. Par lentīšu sējējiem un citiem aizdomīgiem tipiem. Jā, protams, ir jāskatās, kur ej un kādi cilvēki ir apkārt. Mēs redzējām četrus piecus melnādainus vīriešus, kas uz kāpnēm pie Svētās sirds baznīcas uzglūnēja vientuļiem tūristiem un centās apsiet ar roku lentīti. Kas notiek, ja tas izdodas, nezinu, mēs vienkārši gājām pa galvenajām kāpnēm un mums neviens neuzbāzās. Vairāk nekādus ekscesus neredzējām. Ne pārāk labs skats ir ceļa posmā no lidostas uz centru, proti, piepilsētā, bet tikai vienā vietā, var redzēt tā saucamo migrantu apmešanās vietas. Jā, tur apkārt ir cūkkūts. Ir nepatīkami skatīties, ka cilvēki guļ  kaut kādās lupatu kaudzēs. Diemžēl tāda nu ir Eiropas realitāte, ka otrs lielākais migrācijas vilnis  pēc Otrā pasaules kara atstāj redzamu nospiedumu pilsētvidē. Redzējām arī dažus profesionālus ubagus un bezpajumtniekus un to, kā jaunieši vakarā viņiem atnes ēdienu un dzērienu. Francijā uzskats, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi un pelnījuši cilvēcisku attieksmi, nav tikai sauklis. Vai no tā, ka viss nav ideāli un var atrast lietas, kas mums nepatīk, Parīze zaudē savu šarmu? Nē, noteikti nezaudē. Parīze ir cēla un nesatricināma savā diženumā un šarmā.