Lai atrastu mīlestību, ir vajadzīga vēlēšanās un drosme

2019. gada 29. marts 09:39

2370

Lai atrastu mīlestību, ir vajadzīga vēlēšanās un drosme

Latvieši ir tauta, kura savu dzīvi nevar iedomāties bez ziediem. Tos mēs dāvinām gan dzīves priecīgākos brīžos, gan nesam kā atvadu sveicienu aizgājējam, pavadot viņu pēdējā gaitā. Šī iemesla dēļ daudzviet Latvijā – gan lielākās, gan mazākās apdzīvotās vietās – izveidoti ziedu veikali. Valkā tādi ir divi.
Latvijas – Igaunijas pierobežā jau 19 gadus strādā ziedu salons “Ingra”, kurā rosās Inga un Mārtiņš Danieli. Par salona jubileju liecināja vien ieraksts sociālajā vietnē facebook.com. Turpinot “Ziemeļlatvijas” iesākto rakstu sēriju par vietējiem uzņēmējiem, šis ieraksts rosināja uz sarunu uzaicināt “Ingras” dibinātāju un, jāatzīst, arī talantīgu un profesionālu floristi Ingu un viņas dzīvesbiedru Mārtiņu.
Jāteic, ka Ingas un Mārtiņa iepazīšanās stāsts un ģimenes dzīve ir cieši savijusies ar uzņēmējdarbību – ikdienā Mārtiņš redzams pie veikala letes, apkalpojot apmeklētājus, bet Inga turpina nenogurstoši veidot ziedu pušķus un izpildīt klientu pasūtījumus. Ģimenē aug divi dēli – Valts, kuram ir astoņi gadi, mācās 1. klasē, un divgadīgais Dans. Cerams, ka šopavasar kādam šis iepazīšanās, kā arī kopā būšanas stāsts dos cerības un rosinās būt drosmīgam un dzīvē spert izšķirošus soļus.
Ingai ir dārzkopja diploms, kas iegūts Bulduru dārzkopības tehnikumā. Viņa smejas, ka prot izaudzēt burkānus un sarkanās bietes. Taču mīlestība pret ziediem un vēlme ar tiem darboties bijusi lielāka, tāpēc Inga ir pabeigusi Latvijā un Igaunijā atzītu floristu vadītus kursus. Bērnībā, dzīvojot Rūjienas pusē – gleznainajā Ķoņu pagastā, meitene sapņojusi kļūt par mākslinieci. Taču Ingas mamma, būdama praktiskas dabas cilvēks, meitu vadījusi floristikas virzienā, saprotot, ka šajā nodarbē būs nepieciešams radošums un mākslinieciskais skatījums. Tagad Inga mammītei velta pateicības vārdus, sakot, ka pareizi vien viņa darījusi.
22 gadu vecumā Inga ieradās Valkā, kā pati smejas, – jauna, zaļa un dumja, ar vēlmi “gāzt” kalnus un izpausties savā arodā. Droši vien daudzi valcēnieši joprojām Ingu atceras strādājam pirmajā darbavietā – ziedu salonā “Elston”. Jau tolaik jaunā floriste klientu uzmanību izpelnījās ar drosmīgām ziedu kompozīcijām un prasmi ieklausīties ikviena vēlmēs, tās īstenojot ziedu savstarpējā saspēlē. Savukārt savu mākslinieces dabu Inga ar saviem darbiem demonstrēja Valkas novada mākslinieku izstādēs novadpētniecības muzejā. To viņa darīs arī šogad.
Sākot dzīvot un strādāt Valkā, jaunajai sievietei radās draugi. Viņa iepazinās ar valcēnieti Gintu. Viņš, skatoties, ko dara draudzene, un atzīstot, ka labi sanāk, rosināja uzsākt uzņēmējdarbību, atverot savu ziedu salonu.
Sarunā Inga atzīst, ka sākums nav bijis rozēm kaisīts.
“Tolaik tas bija dulls gājiens. Bija ļoti grūti, līdzīgi, kā aizbraukt strādāt uz šampinjonu audzētavu Īrijā. Tas nav viens un tas pats – būt algotam darbiniekam – floristam – vai sava veikala īpašniekam. Pašlaik uzņēmējdarbības joma valstī ir daudz sakārtotāka un līdz ar to arī ne tik sarežģīta. Tagad es nevienu sekundi nenožēloju šo izvēli – būt pašai saimniecei un lēmumu pieņēmējai,” atzīst Inga.
Lai uzsāktu biznesu, 2000. gada 17. februārī Uzņēmumu reģistrā to reģistrēja kā Ingas toreizējā dzīvesdrauga Ginta Grišjāņa zemnieku saimniecību, jo tajā laikā tas bijis vienīgais pieņemamais veids, kā reģistrēties. Lai tolaik varētu reģistrēt sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA), bija vajadzīgs pamatkapitāls. Inga atceras, ka viņiem tādas naudas nebija. Sākotnēji salona vienīgais īpašnieks bija Gints. Latvijā, pieņemot jauno Komerclikumu, tika nodibināta SIA. Līdz ar to Inga oficiāli kļuva par salona līdzīpašnieci.
Iesāktais bizness pamazām sāka veikties, bet Ingas personīgā dzīve apmeta tik pamatīgu kūleni, kas piespieda meklēt tālāku risinājumu. Inga atceras, ka, strādājot kopā ar Gintu, viņi kādu laiku bija pašķīrušies, jo viņš atrada, kā Inga saka, citu senjoritu.
Atceroties tā laika sajūtas, Inga atzīst, ka viņai viss bija apnicis un arī morāli jutusies iztukšota. Inga katru brīdi sev jautājusi, vai tad tiešām manā dzīvē nebūs mīlestības. Draudzenes pierunāta un iedrošināta, viņa 2009. gadā ievietojusi sludinājumu interneta vietnes www.inbox.lv iepazīšanās sadaļā. Inga pieļauj, ka mūsdienās šis portāls vairs nav aktuāls, bet tolaik, ievietojot savu fotogrāfiju no labāko draugu Līgas un Ģirta kāzām, sagaidīja vēstuli no limbažnieka Mārtiņa.
“Man patika, ka viņš ir tāds pieklājīgs un neuzbāzīgs. Tas gan bija mulsinoši, ka viņš bija divpadsmit gadus jaunāks, bet es nenobijos. Sākumā man nebija doma meklēt precinieku, bet gan ar kādu patīkami kopā pavadīt laiku. Bija pavasaris, un es pieņēmu lēmumu komunicēt ar Mārtiņu. Visu maiju sarakstījāmies, un 30. maijā aizbraucu uz pirmo tikšanos Limbažos. Kopā aizgājām uz Lielezeru. Pēc neilga laika jau sapratu, ka es patīku Mārtiņam un man arī viņš patīk. Mums vajadzēja atrast kopīgu variantu, ko darīt tālāk. Viens variants bija man iet un meklēt darbu Rīgā, jo floristam vienmēr atradīsies vieta. Otrs – vienoties ar Gintu par SIA daļām, vai man tās atpirkt vai atteikties no tām. Vienojāmies, ka Gints man pārdos savas daļas. Ieķīlāju dzīvokli un tās atpirku. Bija grūti.
2010. gada martā Mārtiņš mani bildināja un 14. augustā Kārķu baznīcā svinējām kāzas. Mūsu laulībai ļoti gribējām Dieva svētību, lai tā sniedz mums papildu spēku. Īpaši nezīmējamies, ka abi esam ticīgi cilvēki. Diemžēl bērnu un darbu dēļ tik bieži, kā gribētos, neapmeklējam Kārķu luterāņu draudzi, bet sirdī es pie tā piedomāju. Tas man dod spēku. Citi saka – pirms svarīga lēmuma pieņemšanas noskaiti līdz desmit, es klusībā pie sevis palūdzos, kamēr pieņemu lēmumu. Tā ir mana skaitīšana līdz desmit. Kāzas bija karstā dienā pašā vasaras pilnbriedā. Tās svinējām Zvārtavas pagasta atpūtas bāzē “Mednieki”. Otrā dienā plunčājāmies Salaiņa ezerā, braucām ar laivu. Tas mums bija jauks pasākums kopā ar pašiem tuvākajiem. Apprecoties es zem sirsniņas jau nesu mūsu Valtiņu,” atklāj Inga. Viņa smejas, ka pirms savām kāzām iepriekšējā vakarā no mīļākajiem ziediem – zaļas krāsas lizantēm – izveidojusi līgavas pušķi.
Mārtiņš rēķina, ka viņam tolaik bija 23 gadi, kad pirmo reizi uzrakstīja Ingai. Viņš ir dzimis, audzis un mācījies Limbažos. Tolaik viņš studēja un strādāja Rīgā. Mārtiņam ir Latvijas Universitātē iegūts bakalaura grāds politoloģijā. Atlika vien uzrakstīt maģistra darbu un būtu iegūts arī maģistra grāds, bet Mārtiņam nācās par visiem
simts procentiem pievērsties salona lietām, jo tolaik Inga mājās auklēja mazo Valtu un nevarēja tik daudz laika veltīt darbam salonā.
Mārtiņam pirmajā satikšanās reizē tik ļoti iepatikusies Inga, ka viņš jau pēc nedēļas braucis ciemos uz Valku. Pirms tam viņš ne reizi nebija bijis šajā pilsētā. Jau tolaik viņš zinājis, ka meklēs gados vecāku draudzeni, jo savas vienaudzes viņš vērtējis kā nenopietnas būtnes. Kā Mārtiņš saka: “Pa gaisu un bez dzīves mērķa.” Savukārt gados vecākas sievietes zina, ko vēlas sasniegt savā dzīvē un uz to arī virzās. Viņš atzīst, ja tagad vajadzētu izvēlēties savu dzīves ceļu, tad atkal par sievu izvēlētos Ingu. Viņš saka, ka sieva ir ļoti skaista sieviete, bet rokas liecina par to, ka viņas darbs nav no vieglajiem. Viņam ir svarīga Ingas mīlestība, atzinība un abu izveidotā ģimene.
“Tikāmies katru nedēļas nogali. Beidzot Inga nokārtoja attiecības ar iepriekšējo dzīvi un juridiski sakārtoja salona lietas. Laikam ejot uz priekšu, 2009. gada beigās sāku strādāt salonā,” stāsta Mārtiņš.
Atskatoties uz šo sarežģīto dzīves periodu, Inga zina, ka nav jāārdās un jāplosās, bet jādomā konstruktīvi. Uz emocijām dzīvi nevar vadīt, jo nekas nevirzās uz priekšu. Ir jāsaliek visa dzīve pa plauktiņiem un tikai tad kaut kas sāk notikt. Viņa atzīst, ka reizēm ir tāda, kā tautā saka, pa gaisu, jo sevi izjūt kā māksliniecisku dvēseli. Šī iemesls dēļ viņai ir divtik grūti, jo ir jāmāk savākties.
“Man pa galvu maisās ļoti daudz ideju, bet ne jau tās visas ir īstenojamas. Labi, ka man ir Mārtiņš, kurš mani noliek uz zemes un pasaka, ka tas neies cauri,” atzīst Inga. Mārtiņš, mēģinot to izskaidrot, atzīst, ka tas vairāk attiecas uz preču pasūtīšanu un dokumentāciju, jo kopš 2013. gada viņš arī ir pilntiesīgs salona līdzīpašnieks.
“Es sievai teicu – papīri ir jāsakārto. Man patīk, lai visur un visā ir kārtība,” strikts ir vīrs.
Mārtiņa lēmumu iesaistīties izredzētās rūpalā Inga uzskata par nenovērtējamu atbalstu, jo mazajam uzņēmējam ir ārkārtīgi svarīgi nebūt vienam, bet gan būt kopā ar savu tuvāko ģimenes locekli vai labu draugu, uz ko var paļauties. Inga ir pārliecinājusies, ka mazais uzņēmējs nevar būt viens kā koks, jo tad lietas nevirzīsies uz priekšu.
“Mums viss bija dubultā – sākām dzīvot kopā un kopā arī strādāt. Tolaik tas bija risinājums un mēģinājums sakārtot savu dzīvi un darbu. Tas nebija viegls laiks, jo valstī bija ekonomiskā krīze,” atzīst Inga. Mārtiņam jau rit desmitais gads, kopš viņš strādā salonā. Cik sākums bijis nedrošs un izzinošs, tik tagad Mārtiņš salonā jūtas kā zivs ūdenī. Inga atzīstas, ka ar Mārtiņu daudz nav auklējusies, viss noticis ātri un uz karstām pēdām. Pārdevēja Zane, kas tolaik strādāja kopā ar Ingu un Mārtiņu, aizbrauca uz ārzemēm, tāpēc Mārtiņam nekas cits neatlika, kā uzņemties visus darba pienākumus. Tolaik Mārtiņš strādāja kopā ar pārdevēju Ingu Graudiņu, kuru Danieli vienmēr atceras ar siltām jūtām. Diemžēl viņa zaudēja cīņu ar smagu slimību. Ingai šī darbiniece bijusi un joprojām ir ļoti nozīmīgs cilvēks.
Pašlaik Mārtiņa pārziņā ir preces pasūtīšana, pārdošana un finanšu lietas. Savukārt Inga kopā ar salona darbiniecēm Rudīti Gromuli un Olitu Ozolu izpilda klientu pasūtījumus. Tas ne vienmēr ir viegli, jo darbs ir fiziski smags. Turklāt pašiem dabā ir jāvāc dažādi izejmateriāli, piemēram, klūgas, skujas un sūnas. Inga uzskata, ka strādāt par floristu mazpilsētā nav nemaz tik grūti, ja ar atdevi dara savu darbu. Tas ir darbs ar cilvēkiem. Lai veiktos, pirmām kārtām ir jānolaižas no augstumiem pie zemes un jābeidz sevi uzskatīt par lielu mākslinieku. Ir jāprot klientam izdabāt un reizēs, kad gribas aizrādīt, labāk to paturēt pie sevis. Ir jāmāk ieteikt un palīdzēt.
Salonā iepērkas ne tikai latvieši, bet arī igauņi un Valgā dzīvojošie krievu tautības cilvēki. Danieli novērojuši, ka latviešu klienti ir mierīgāki, pieticīgāki, jo nevēlas lielas ārišķības. Savukārt Igaunijas krievvalodīgajiem klientiem gribas kuplus ziedu pušķus ar dažādu krāsu ziediem.
Inga uzskata, ka ar otru ziedu salonu viņi sadzīvo labi, jo “Elston” ir uzņēmies smagu darbu – apbedīšanas lietas, bet “Ingra” vairāk tendēta uz priecīgākām lietām. Lai informētu par savām aktivitātēm un redzētu veikala darbinieču paveikto, salonam ir izveidota sava lapa sociālajā vietnē facebook.com.
Ingai saistībā ar salona izaugsmi ir tālejoši plāni saistībā ar dažādu svinību, tostarp arī kāzu noformēšanu. Mūsdienās floristi veic arī dekoratora funkcijas, un Ingai šī joma ir sirdij tuva. Inga ir mācījusies un beigusi interjera dizaina kursus, un tagad ir iespēja izmantot iegūtās zināšanas. Kā vienu no pēdējām svinībām, kurās “Ingra” īstenojusi klientu vēlmes un izdekorējusi svētku telpas un svinību galdus, ir vietējo ražošanas uzņēmumu – SIA “PEPI RER” un SIA “efn Nord” – pasākumi.

+ 2

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Lai atrastu mīlestību, ir vajadzīga vēlēšanās un drosme

Kategorijas