Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Logo

Skriešana: 6 trenera padomi, kā to darīt pareizi, lai nesabendētu locītavas un sirdi

Marija Vorkule
Dzīvesstils

2019. gada 1. aprīlis 15:13

695
Skriešana: 6 trenera padomi, kā to darīt pareizi, lai nesabendētu locītavas un sirdi

Skriešana ir viens no visizplatītākajiem sporta veidiem, kas katram no mums ir pieejams pilnīgi bez maksas: mēs varam skriet, kad un kur vēlamies, neatkarīgi no fitnesa klubu pakalpojumu cenām un darba laikiem. Ik gadu skrējēju kļūst arvien vairāk - tam pierādījums ir pieaugošais ikgadējo maratonu dalībnieku skaits. No tiem lielākais maratons notiks jau maijā. Regulāra skriešana patiešām stiprina veselību, tomēr, kā pauž pieredzējis treneris Edijs Cīrulis, daudzi nevis stiprina organismu, bet gan kaitē sev - piemēram, sāk gatavoties maratoniem pēdējā brīdī. “Skriešana ir populāra, jo tā ļauj salīdzinoši ātri un absolūti bez maksas sakārtot ķermeni un iegūt vēlamās formas. Taču daudzi pieļauj nopietnas kļūdas, kas var novest pie muguras un locītavu traumām, kā arī sirds slimībām,” komentē E. Cīrulis.

Pirmā kļūda: skriet gar brauktuvēm. „Cilvēki bieži neaizdomājas par sekām un skrien pa ceļmalu. Taču šādi nevajadzētu darīt: skriešanas laikā, plaušas atveras, cilvēks elpo biežāk, kas nozīmē, ka visas izplūdes gāzes tiek ieelpotas daudz aktīvāk nekā tad, ja vienkārši ejat gar ceļu,” saka treneris E. Cīrulis piebilstot, ka saprātīgāk ir piemeklēt attālāku vietu, piemēram, mežu vai parku.

Otrā kļūda: asfalts - lieliska virsma skriešanai. Bet tikai ne locītavām. Treneris ir pārliecināts, ka locītavām un cīpslām nav nekā sliktāka par skriešanu pa asfaltu. „Protams, pilsētā ir vieglāk atrast asfaltu, nekā meža taku vai grunts segumu, bet jūsu locītavas būtu pateicīgas par šādu piepūli,” treneris komentē. „Galvenā atšķirība starp skriešanas virsmām ir to cietības pakāpe. Treniņa laikā uz cietas virsmas (betons, auksts asfalts) jūsu ķermenis pielāgojas, lai samazinātu slodzi uz locītavām: jūs skrienat vienmērīgāk un lēzenāk, uzmanīgi saliekot ceļus (līdz ar to rodas slodze ceļiem). Skrienot pa mīkstu virsmu, vajadzība pēc amortizācijas ir mazāka, mazāks ir arī trieciena spēks. Tajā pašā laikā skriešana pa mīkstām virsmām iedarbina un nostiprina vairāk kāju muskuļu nekā skriešana pa asfaltu. Skrējējam, kurš skrien pa asfaltu, ir nepieciešami apavi, kas kompensē triecienu, kas rodas, kad pēda pieskaras ceļa virsmai. Regulāri treniņi uz asfalta var kaitēt balsta un kustību aparātam. Ir lietderīgi piekopt divus skriešanas paradumus: pirmkārt, censties izvairīties no skriešanas pa betona virsmām (pietiek arī ar asfaltu). Otrkārt, trenēties pamīšus - mainot ierasto asfaltu uz grunts segumu, smiltīm, zāli vai sporta stadiona segumu.”

Trešā kļūda: skriet bez iesildīšanās. Pirms jebkura treniņa ir ļoti svarīgi iesildīties, lai nesavainotu locītavas. Turklāt iesildīšanās ļauj samazināt nogurumu treniņa laikā. Tas attiecas arī uz skriešanu, lai arī nereti satiekam cilvēkus, kuri vienkārši iziet ārā no mājām un sāk skriet. Taču šādi var nopietni savainot locītavas, sastiept muskuļus, kā arī pārslogot sirdi, kas ilgtermiņā izraisīs veselības problēmas. “Ja esat apņēmības pilni nopietni nodarboties ar skriešanu, tad vispareizāk ir kaut vienu reizi pakonsultēties ar treneri, lai pārliecinātos, ka skriešanas tehnika ir pareiza, pretējā gadījumā pastāv liels risks nodarīt pāri mugurai, sirdij un locītavām. Neaizmirstiet arī par vingrinājumiem pēc skriešanas: treniņa beigās pakāpeniski jāsamazina skriešanas temps, noslēdzot to ar pastaigas soli, un pēc tam – jāatceras par stiepšanos," saka E. Cīrulis, fitness treneris.

Ceturtā kļūda: pieturēties pie izvēlētās distances. Nereti sastopam skrējējus, kas izvēlas noteiktu distanci, piemēram, 3 km un pieturas pie tās. No fitnesa viedokļa tas nav pareizi: ja skrējējs - iesācējs, kurš iepriekš nav nodarbojies ar sportu, mēģinās noskriet šādu distanci, viņš uz visiem laikiem atsitīs vēlmi nodarboties ar skriešanu, turklāt šādi var savainot sevi. Savukārt pieredzējušajam skrējējam - attīstībai un progresam - ir vēlams pakāpeniski palielināt distanci.

Piektā kļūda: skriet tikai siltā gadalaikā. Tāpat kā jebkurā sporta veidā, vissvarīgākais skriešanā ir regularitāte. Daudzi sāk skriet tikai maijā, kad ir jau pavisam silts un noslēdz treniņus septembrī, baidoties no aukstā laika. Neskriet un vispār netrenēties visu ziemu, atsākot treniņus vien pirmajās pavasara dienās, ir nepareizi, jo šādi slodze ir pārāk liela un intensīva. Organismam tas ir par daudz. Slodze ir jāsaglabā arī ziemā, turpinot skriet vai vismaz iesildoties un dodoties garākās pastaigās. “Ja Jūs nolemjat sākt nodarboties ar skriešanu, droši sāciet jebkurā gadalaikā,” piebilst treneris.

Sestā kļūda: vilkt sporta apavus, kas pagadās. Galvenais skriešanā - piemēroti apavi, kas jāizvēlas atkarībā no seguma, pa kuru plānojat skriet – pa asfaltu, grunts segumu, zāli, pludmali vai meža takām, kā arī no plānotās slodzes, jo ir starpība - noskriet 1 km vai 10 km. “Kas attiecas uz apģērbu, tad nevajadzētu ietuntulēties - jūs sasvīdīsiet, un pastāv risks, ka rezultātā saslimsiet, tāpēc uzvelciet vieglu apģērbu. Izvēlēties sporta tērpu atbilstoši laika apstākļiem, piemēram, lietainam un vējainam laikam ir piemērotas speciālas biezāka materiāla jakas,” iesaka E. Cīrulis. „Nevelciet mugurā kokvilnas apakšveļu – tā ātri uzsūc mitrumu, un Jūs nosalsiet. Labāk iegādāties termoveļu."

Kategorijas

Kategorijas