Sekojot teikām, iepēdo pavasarī Zeltiņos

2019. gada 2. aprīlis 09:19

524

Sekojot teikām, iepēdo pavasarī Zeltiņos

Sestdien, vienā no siltākajām šā pavasara dienām, aptuveni astoņdesmit cilvēku pulcējās ikdienā klusajā Bilskas pagasta ciematā Zeltiņos. Vietējie spriež, ka pirmo reizi Zeltiņos vienkopus redzējuši tik daudz auto un cilvēku kā aizvadītajā brīvdienā. Tieši tur sākās Smiltenes novada Tūrisma informācijas centra rīkotais pārgājiens “Iepēdo pavasarī!”.

Aktīvās atpūtas pasākumi Smiltenes novadā top sadarbībā ar pārgājienu vadītāju, kustibuprieks.lv autori Santu Paegli, kura brīvo laiku dabā aicina sajust, dodoties pa pēdām teikām un leģendām, kas allaž dalībniekus aizved līdz vietām, kurās iepriekš nav būts.
“Domāju, ka Kalaegļu ozolu zina visi, bet, izrādījās, iepriekš te ir bijuši tikai daži cilvēki. Mani pašu šoreiz pārsteidza cilvēku lielā atsaucība. Arī vietējie no mājām bija iznākuši ar mugursomām plecos, lai pievienotos mums,” saka S. Paegle.
Silvēniete Baiba Šķērīte Tūrisma informācijas centra rīkotajos pasākumos iesaistās jau no to pirmsākumiem. “Sestdiena bija silta un saulaina, lai gan daba vēl nav modusies, pārgājiens bija tiešām labs. Šoreiz tajā devos, lai pavadītu laiku kopā ar savu labāko draudzeni, pārspriestu aktualitātes, baudītu brīvdienu un vienlaikus iepazītu Smiltenes novadu. Paldies Santai un Tūrisma centra vadītājam Modrim, ka mūsu novadā notiek gan pārgājieni, gan velobraucieni, kas iemantojuši arī lielu atsaucību. Atceros, ka pirmajā pārgājienā bijām maz dalībnieku, bet, re, cik daudz esam tagad! Cilvēkiem patīk,” secina pārgājiena dalībniece B. Šķērīte.

Iespējams, to vēl nezinājāt
Zeltiņu pusmuiža “Zeltiņi”
Celta kā vasaras māja Firstam Līvenam aptuveni sešu kilometru attālumā no Kalnamuižas kompleksa (bijusi savienota pa veco ceļu caur Pārkalnēm). Ekspluatācijā nodota
1909. gadā. Pie mājas bijusi ratnīca, kūts un citas saimniecības ēkas. Tāpat stāsta, ka šeit atradusies Līvena pirmā kokzāģētava un arī māla/ķieģeļu ceplis. Ēku cēla štelleris jeb namdaris Jēkabs Rudzītis, kas būvēja arī Smiltenes slimnīcu un, iespējams, citas Firsta Līvena pasūtītās ēkas. Līvens tomēr mājā nekad nedzīvoja un atdāvināja to Jēkabam par labu darbu. Jēkaba ģimene māju apdzīvojusi un pieskatījusi četru paaudžu garumā. Tā vienmēr radījusi sociālas un kultūras vērtības. Jēkaba sieva Marta cepusi godalgotu maizi. Pirmās Latvijas laikā bijis veikals. Padomju gados mājā notikuši kinoseansi un grandiozas ballītes.

Mārtiņu mežā (Naudas kalnā)
Ziemeļu kara laikā bijis ielenkts zviedru karaspēks. Kaujas mežā ilgušas 13 dienas, un zviedri tikuši sakauti. Kūjiņu kalnā zviedri aprakuši naudas lādi un kara ieročus. Naudas lāde bijusi ārkārtīgi smaga, un tā vesta pajūgā, kuru vilkuši 12 zirgi. Naudas lādi aprakuši gūstekņi – krievi – uz zviedru pavēles pamata. Naudas lādes apracējus pēc tam esot mežā nonāvējuši.
Vēl tagad zināmā dienā un laikā (kad īsti – stāstītājs nezināja) redzot 17 racējus krievus, kuri izrokot lielu bedri un atkal to aizberot. Pēc tam racēji pazūdot mežā. Drīz vien no meža, kur pazuduši racēji, atskanot kliedzieni un vaimanas, tur laikam

zviedri nonāvējot racējus – gūstekņus.
Savukārt cita leģenda vēstī, ka Ziemeļu kara laikā esot Gaujienas pils nauda ar septiņiem jūgu vēršiem uz Smilteni vesta, bet uz ceļa dabūjuši zināt, ka Smiltene jau ienaidnieku apsēsta, tad to turpat mežā ierakuši, kur viņa vēl tagad esot atrodama.
Ir arī versija, ka Katrīna II braukusi no Gaujienes caur Mēriem uz Rīgu, bet ceļā sadzirdējusi, ka Rīga degot, likusi savus
12 vezumus naudas aprakt pie “Kalējiņiem” aiz Vijas upes uz Šķirbu pusi vienā kalnā, kuru nosauca par naudas kalnu.

Kalnaegļu jeb Veldes upurozols
Nosaukumu ieguvis no tuvējām mājām (saimnieka uzvārda). 1994. gadā iekļauts valsts nozīmes arheoloģisko pieminekļu sarakstā kā sena kulta vieta. Ziņas par Kalnaegļu ozolu pirmoreiz publicējis Andris Ziemelis 1926. gada martā žurnālā “Jaunā Nedēļa”, savukārt biologs Edvards Jansons 1937. gadā žurnāla “Daba un Zinātne” 4. numurā norāda ozola stumbra apkārtmēru — pusmetra augstumā no zemes tas ir 5,7 metri. 1977. gadā ozols ierakstīts dižkoku sarakstā kā dabas piemineklis. Vecums – 300 gadu. Senāk apkaimes vecie ļaudis Kalnaegļu ozolu saukuši par “Veco Tēvu”, pie tā agrāk nesuši ziedus. Mūsdienās ozols noderot laika pareģošanai, proti, pēc lapu plaukšanas un biršanas nosakot laiku.

Kalnaegļu pilskalns (Lielais kalns)
Tā bijusi sena, purvu ieskauta patvēruma vieta. Kalnā atradusies Augustina vai, pēc cita nostāsta, Jura pils, kurā sabēguši tuvāko ciemu iedzīvotāji. Sausās vasarās ap pilskalnu purvos varēts saskatīt ar baļķiem izliktus ceļus. Kad ceļus klāja ūdens, tad tikai zinātājs varējis atrast ceļu uz paslēptuvi.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Sekojot teikām, iepēdo pavasarī Zeltiņos

Kategorijas