Esiet sveicināta sirsnības un mīlestības dzejniece

2019. gada 5. aprīlis 09:22

450

Esiet sveicināta sirsnības un mīlestības dzejniece

Kopš deviņdesmito gadu beigām daudzās mājās viena pēc otras goda vietā sekcijā tika ieliktas dzejnieces Kornēlijas Apškrūmas grāmatas. Cilvēki malu malās Kornēliju iemīļoja caur viņas dzeju, kas tika rakstīta apsveikumu kartītēs draugiem, radiem un kolēģiem visā Latvijā un sūtīti plašajā pasaulē. Kornēlijas kundze ir īpaša, jo izdevusi vairāk nekā piecdesmit grāmatu, vairāku gadu garumā ciemojusies pie saviem lasītājiem vismaz trīssimt vietās visā Latvijā. Par to dzejniece varētu uzrakstīt atsevišķu stāstu grāmatu. Taču īpašais meklējams dziļāk, tā ir labestība un sirds siltums, tas atklājas daudzās vēstulēs, kas apkopotas Gunāra Liedaga izdotajā grāmatā – veltījumā dzejnieces jubilejā “Kornēlijai – MĪĻUMVĀRDU atgriešanās”. Pāršķirstot šo grāmatu, nodomāju, kāds, iespējams, visa mūža garumā nesadzird tik daudz labu un sirds dziļu vārdu kā cienījamā dzejniece šīs grāmatas lappusēs.

Hermanis velta izrādi
20. gadsimta dzejniecēm, tostarp Kornēlijai Apškrūmai
Man bija tā lieliskā iespēja saulainā pavasara dienā satikties ar vienu no populārākajām 20. gadsimta latviešu dzejniecēm Kornēliju Apškrūmu. Tieši pēc nedēļas, 12. aprīlī, tautā iemīļotā dzejniece svinēs 82. dzimšanas dienu.
Mūsu saruna ir par pēdējā laika notikumiem. Dzejnieces istaba ir pilna ar grāmatām, atvilktnēs guļ pierakstu blociņi, kas pilni ar vēl nepublicētiem dzejoļiem.
Martā Jaunā Rīgas teātra zālē pirmizrādi piedzīvoja režisora Alvja Hermaņa jauniestudējums “Atnāc mani vēl satikt”. Režisors un dramaturģes Madara Rutkēviča un Agnese Rutkēviča kopā sarakstījuši lugu, kas veltīta 20. gadsimta latviešu dzejniecēm – Austrai Skujiņai, Mirdzai Ķempei, Ārijai Elksnei, Velgai Krilei, Vizmai Belševicai un Kornēlijai Apškrūmai. Sižeta pamatā ir mūsdienu Latvijā pirms dažiem gadiem noticis mistisks gadījums par vairākām savstarpēji neatkarīgām pašnāvniecēm, pie kurām tiek atrasts viens un tas pats nezināma autora dzejolis. Mazzināmi biogrāfiski fakti, mistiski noslēpumi un latviešu maģiskais reālisms. Un pāri visam – dzeja. Izrādes nosaukumā izmantots Kornēlijas Apškrūmas 2007. gadā izdotās grāmatas “Atnāc mani vēl satikt” virsraksts. Biļetes uz izrādēm ir izpārdotas līdz jūnijam.
Kornēlija Apškrūma var justies pagodināta par viņai izrādīto uzmanību, taču dzejniece mazliet dusmojas, jo par iestudējumu uzzinājusi tikai no dažādiem materiāliem. “Esmu vienīgā dzīvā no lugā pieminētajām autorēm. Būtu priecājusies, ka iepriekš vismaz man būtu pateikts un saskaņots nosaukums. Tad varētu daudz pastāstīt par Mirdzu Ķempi, kuru labi pazinu. Tieši viņa vidusskolas laikā maniem darbiem pievērsa lielu uzmanību un paņēma savā uzskaitē, jo ticēja, ka no manis var sanākt dzejniece. Viņa bija neatlaidīga, visu laiku mani uzmanīja. Mirdza Ķempe nomira tieši manā dzimšanas dienā, ko ļoti pārdzīvoju. Pēc viņas nāves trīs gadus neuzrakstīju ne rindiņu, bet tad sapratu, ja Mirdza manī ko saskatīja, nerakstīt būtu necieņa pret dzejnieci,” stāsta dzejniece.
Nesen Kornēlija Apškrūma saņēma zvanu no Jaunā Rīgas teātra administrācijas, kura atvainojās par radušos starpgadījumu un solīja atbraukt pakaļ un aizvest uz Rīgu noskatīties izrādi, kad vien viņa vēlas.

Aprīlī iznāks
jaunākā grāmata
Kornēlija Apškrūma atzīst, ka joprojām dzīvo dzejas pasaulē. Interesanti, ka viņa visus savus dzejoļus sarakstījusi naktīs, jo dienās bija aizņemta ar darbu un dārzu, un dažādiem kultūras pasākumiem. “Savulaik darbojos arī kā izvadītāja. Dzīvē ir bijuši tik daudzi neparasti gadījumi, ko varētu uzrakstīt grāmatā. Ar plakātiem un lozungiem, ko savā dzīvē esmu uzrakstījusi, varētu noklāt šoseju vairāk kā kilometra garumā,” pasmaida dzejniece.
Joprojām Kornēlija Apškrūma saviem draugiem jubilejās raksta apsveikumu kartītes. Šomēnes grāmatu apgādā “Jumava” iznāks Kornēlijas Apškrūmas jaunais dzejas krājums “Šī zeme ir Dieva dāvana”.
Vaicājot, vai rakstot dzejniece pati pārlasa savu kārtējo dzejoli, atbilde ir apstiprinoša. “Ļoti daudz strādāju pie katra dzejoļa un skatījuma uz dzīvi. Bet mūsdienu modernā dzeja ir vienkārši savārstījums. Manuprāt, daudzi ir pazaudējuši saikni ar dabu, tāpēc pietrūkst labestības. Dzejai cilvēkā ir jāizraisa emocijas,” aizdomāties rosina Kornēlija, kura sevi sauc par dabas bērnu. Neskatoties uz veselības problēmām, dzejniece ir optimiste. Viņa saka: “Neļauju ne brīdi savam garam bezdarbībā slīgt. Cilvēkam jābūt radošam.”

Pieturzīmes
Kornēlija Apškrūma (dz. Krieviņa)
Dzimusi 1937. gada 12. aprīlī Valkas rajona Palsmanes pagasta (tagad Grundzāles) “Dauguļos” zemnieku ģimenē.
Dzīvo Apes novada Virešu pagastā.
Bērnības mīļākā grāmata bijusi Margaritas Stārastes “Pintiķu ciems”.
Beigusi Sikšņu pamatskolu un 1957. gadā absolvējusi Smiltenes vidusskolu, kur rakstījusi skolas literārajam žurnālam un piedalījusies literāros konkursos.
Vidusskolas laikā Kornēlijas Apškrūmas talantu saredzējusi un attīstījusi viena no spožākajām latviešu dzejniecēm un tulkotājām Mirdza Ķempe.
Studējusi LVU Filoloģijas fakultātē, bet veselības dēļ mācības nācās pārtraukt.
Vairāk nekā 43 gadus bijusi Virešu pagasta bibliotēkas darbiniece.
Aktīvi iesaistījusies vietējā kultūras dzīvē, rakstot scenārijus masu pasākumiem, un tos arī vadījusi. Noformējusi tolaik aktuālo, uzskatāmo ağitāciju.
1972. gadā atzīta par Latvijas labāko bibliotekāri, 1981. gadā apbalvota ar medaļu “Par izcilu darbu”, 1985. gadā saņēma medaļu “Darba veterāns”, 1987. un 1995. gadā piešķirti Latvijas Kultūras ministrijas goda raksti.
Ilggadēja Alūksnes rajona laikraksta “Malienas Ziņas” literārās lappuses “Ezerlāse” konsultante.
Vidzemes literātu saietu veidotāja, organizētāja un vadītāja.
1992. gadā iznāca pirmais dzejoļu krājums “Mājvieta”.
2007. gadā par nopelniem Latvijas labā pasniegts valsts apbalvojums Atzinības krusta Sudraba Goda zīme.
2007. gadā ieguva apbalvojumu “Lielā lasītāju balva 2008” par krājumu “Priekā un skumjās rakstīti panti” un 2008. gadā par dzejas krājumu “Atnāc mani vēl satikt”.
Selekcionārs Aldonis Vēriņš pateicībā dzejniecei radījis gladiolu šķirni ‘Kornēlija’, pēc viņas lūguma ir radīta gladiolu šķirne ‘Smiltene’.

Kornēlijas Apškrūmas grāmatās vēl nenopublicētie dzejoļi, īpaši laikraksta “Ziemeļlatvija” lasītājiem

Vārdu spēks
No mīļiem vārdiem
sadzīst visas rētas,
ko radījis ir sāpju cirtiens sīvs,
un atkal dzīve
izliekas kā svētums,
no šaubu rūgtuma
prāts kļuvis brīvs.
Sāk domas plīvot prieka pasteļtoņos,
un cerība
pār sāpju oļiem dīgst,
ir atkal vēlme
vējiem līdzi joņot
un just,
ka kādam esi vajadzīgs.

Veltījums

Lai aužas Tavas tālākgaitas nītīs
ar veiksmi kopā
prieka brīžu daudz,
lai netrūkst saules
apzeltītu rītu
un Dieva svētībā
ir dzīvot ļauts.

Vasara aizvadīta

Kaut negribas ticēt, bet tomēr
ir vasara aizvadīta,
staigā pa asteru zīdu
septembra migla no rīta.
Rožābolos sārtums
no rudens skūpstiem ir krājies,
sēņu un dzērveņu grozi
no mežiem nāk katrās mājās.
Krustu šķērsu virs galvas
debesis gājputnos palo,
gleznu Ermitāža
saulrietā koku galos.
Upēm un ezeriem apvītas
niedru dzeltenās margas,
jāsāk mums arī domāt,
kā vasaras atmiņas sargāt.

Mundram jubilāram

Vēl nesen bija astoņpadsmit,
nu piecdesmit jau notur plecs,
bet, ‒ ja tā labi ieskatāmies
nemaz nav jubilārs tiks vecs.
Vēl pamaz sudraba ir matos,
vēl sveša ģikts, kas kaulus plēš,
vēl savas darba vietas štatos
starp augstiem priekšniekiem viņš sēž.
Ar makšķeri vēl tīkas staigāt,
šad tad pa glāzei iztukšot,
nav šaubu, ka viņš šādā garā
līdz gadiem simts spēs nodzīvot.

Maizes dvēsele

Maizei ir dvēsele,
riecienu griežot to jutu,
dzirdu, ko saka
arāja iesētais grauds,
jāmīl ir zeme,
tās kopšanai atdotais grūtums,
sātīgu klaipu
tad vienmēr izcept būs ļauts.
Maizes dvēsele
vieno zemes un tautas,
savā druvā
cilvēks sajūtas brīvs,
mūsu tautai
tā palika nepakļauta,
varbūt tāpēc
ikviena latvieša dzimtā
zemnieka gars
ir maizes svētībā dzīvs.

Pavasaris mežā

Priedēs pie purva
sācies rubeņu riests,
saulē šūpojas
čiekuru brūnie krekli,
ziemas atbalsis
līksmās putnu valodās dziest,
saules zaķēni
ligzdu vietu tiem meklē.
Ciņu pleciem pāri brūklenājs zaļš,
sala bargums
nav to košumu skāris,
dzenis kokā
pumpuru plaukšanu kaļ,
vēstīdams visiem,
ka saltākā gadskārta pāri.

***
Svarīgi ir saviem mīļiem
tajos brīžos līdzās būt,
kad tos izmisums ir skāris
un kad viņu dzīves taka
tumsas bezdibenī zūd.
Svarīgi dot balstam plecu,
arī īstos vārdus teikt,
kas kļūst izglābšanas sākums,
nelaimi lai spētu veikt.

***
Vajag, kā saka
profesors Danilāns,
valdību lamāt ar smaidu,
varbūt tad tautai
kaitējošs plāns
pozitīvu gūs gaitu.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Esiet sveicināta sirsnības un mīlestības dzejniece

Kategorijas