Cilvēcības vērtība - par tiem cilvēkiem, kuri personīgi piedzīvojuši deportācijas un atgriezušies mājās

2019. gada 9. aprīlis 11:39

182

Cilvēcības vērtība - par tiem cilvēkiem, kuri personīgi piedzīvojuši deportācijas un atgriezušies mājās

Pret tiem cilvēkiem, kuri personīgi piedzīvojuši 1941. un 1949. gada deportācijas un atgriezušies Latvijā, izjūtu dziļu cieņu. Jo viņi ir izturējuši mūsdienu cilvēkam neiedomājamus pārbaudījumus, jo padomju represīvās iestādes viņus nav spējušas salauzt un asimilēt jeb padarīt sev līdzīgus tajā Krievijas sabiedrības vidē, uz kurieni latvieši tika izsūtīti.

Un kaut arī tie daudzie deportētie latvieši – zīdaiņi, bērni, vīri un sievas spēka gados –, kuri nomira Sibīrijā, man ir bezvārda tautieši, kuri dzīvojuši citā, tālā laikā, viņu likteņi man tāpat izraisa lielu līdzpārdzīvojumu. Daudz ko neatceros no savas bērnības, bet vienu sava vectēva teikumu neesmu aizmirsusi, kad sevi tāda vai citāda notikuma sakarā piesaka represēto tēma. Vectēvu apcietināja 1945. gadā un notiesāja ar ieslodzījumu uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē Sibīrijā. Viņš izturēja, atgriezās Latvijā, ar mazbērniem par to laiku nerunāja, bet saviem bērniem stāstīja par kādu savu likteņa biedru nometnē, kurš strādājis, cik vien var, cerībā, ka viņu ātrāk apžēlos un atbrīvos, jo ļoti gribējis uz Dzimteni pie sievas un bērniem. Taču tieši pārlieku lielā sevis izdzīšana darbā sabeigusi veselību, vīrietis nomiris izsūtījumā, tā arī savējos vairs nekad neredzot.

Šonedēļ man piezvanīja Strenču novada politiski represēto nodaļas vadītāja Dzintra Lezdiņa, lai dalītos emocijās par to, ko šopavasar martā piedzīvojuši represētie. Strenču novada represēto delegāciju ļoti aizkustinājis Kārķos apmeklētais pasākums “Likteņsliedes, dzirnas un upes”, ar sirsnīgu uzņemšanu, ar koncertu, ar Daiņa Īvāna uzrunu un atmiņu stāstiem, bet visvairāk, līdz asarām, saviļņojis piemiņas brīdis pie Pelēkā akmens, kad bērni dziedājuši latviešu valodā tulkotu krievu tautas dziesmu “Pār Baikāla drūmajām stepēm”. Dziesmā ir arī šādas rindas: “Ak, iesim, ak, iesim nu, dēliņ, / Kur dzimtenes pavards ir tavs, / Jo ilgojas sieva pēc vīra, / Raud bērniņi, tēva kam nav.”

“Tajā dziesmā ir iekšā visa mūsu sāpe, visi mūsu pārdzīvojumi, kas saistīti ar izsūtīšanu 1949. gadā martā,” stāstīja Dzintra Lezdiņa.
Represēto vēlējums mūsdienu sabiedrībai ir nekad neaizmirst 1941. un 1949. gada deportācijas. Tāpēc Dzintras kundze priecājas, redzot gan Kārķos, gan Strenču dzelzceļa stacijā represēto atceres pasākumā skolēnus, kuri Strenčos pat stāvējuši godasardzē, turot rokās Latvijas karogu.

Martā Rīgā, Latvijas Kara muzejā, tika atvērta Latvijas Politiski represēto apvienības izdota grāmata “Skola Sibīrijā”. Grāmatā atmiņās dalās tā laika izsūtītie bērni, šobrīd jau seniori cienījamā vecumā, arī no Jērcēnu pagasta izsūtītās Dzintra Lezdiņa un Aldona Pētersone un no Trikātas pagasta izsūtītais Kārlis Ķēbers.

Ja vien ir pieejami grāmatās apkopotie represēto atmiņu stāsti, arī Smiltenes novada represēto atmiņu stāstu grāmata “Kāpēc?”, iesaku tos izlasīt ikvienam, lai atskārstu, ka nedrīkst zaudēt cilvēcību, lai nekad vairs ļaudīm nebūtu jāpiedzīvo tik traģiski, briesmīgi notikumi. Tas, ko nevaru aizmirst pēc “Kāpēc?” izlasīšanas, ir kāda represētā atmiņas par aklu, vecu sievieti, kura jau gala stacijā Sibīrijā sēdējusi pie vilciena un saukusi: “Neatstājiet mani, neatstājiet mani šeit!”

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Cilvēcības vērtība - par tiem cilvēkiem, kuri personīgi piedzīvojuši deportācijas un atgriezušies mājās

Kategorijas