Meklējot savu “Es”, nebaidās dzīvot spilgti un vēlas iekrāsot arī citu dzīves

2019. gada 12. aprīlis 10:51

Pieļauju, ka Elīnu Kubuliņu-Vilni daudzi smiltenieši zina kaut vai vārda pēc, jo viņas darbošanos nevar nepamanīt, ja vien cilvēks seko līdzi notikumiem vietējā kultūras telpā.
Sociālajos tīklos Elīna sevi piesaka kā fotogrāfi un dzejnieci un šādi radoši darbojas jau gana ilgu laiku, kas ik pa brīdim vainagojas ar jauniem dzejoļiem un izdotu dzejas grāmatu (Elīnai tādas ir divas –“Pārmaiņu vējā” un “Mirkļi kā pērles”) vai fotogrāfiju izstādi (pati jaunākā – “Sudrabs spārnu galos”– par putnu tēmu tiks atklāta 18. aprīlī pulksten 14 Smiltenes novada bibliotēkā), turklāt Elīnas fotogrāfijas ir augstu novērtētas konkursos gan Latvijā, gan ārzemēs.
Taču pareizi Elīna šajā intervijā teic, – mēs paši sevi pilnībā nepazīstam, kur nu vēl citus. Par kādu cilvēku ir viegli izveidot virspusēju iespaidu un pieņemt to par mērauklu, taču šis priekšstats var būt maldīgs. Tādēļ arī “Ziemeļlatvija” uzaicināja Elīnu uz sarunu par viņu pašu un par dzīvi, ņemot vērā to, ka aizvadītais 2018. gads Elīnai bija īpašs.
Valsts svētku sarīkojumā Elīna Kubuliņa-Vilne saņēma Smiltenes novada domes Pateicības rakstu par godprātīgu darbu, aktīvu dalību pašvaldības rīkotajos pasākumos un ieguldījumu izglītībā un kultūrā. Smiltenes novada domes apbalvojumam Elīnu izvirzīja Smiltenes novada bērnu brīvā laika centrs “Ligzdiņa” un Smiltenes novada bibliotēka. Motivācijā norādīts, ka Elīna kā brīvprātīgā skolotāja vairākus gadus velta savu laiku, zināšanas, sirds siltumu, degsmi un talantu, radoši darbojoties ar bērnu brīvā laika centra “Ligzdiņa” audzēkņiem no sociāli neaizsargātām ģimenēm. Viņa arī iedibinājusi tradīciju svētkos ar priekšnesumiem un dāvanām sveikt Smiltenes veco ļaužu pansionāta iemītniekus. Savās fotogrāfijās notvērusi un saglabājusi Latvijas un novada ainavas arī nākamajām paaudzēm.
Ikdienā Elīna strādā Smiltenes vidusskolā, ir viena no šīs izglītības iestādes bibliotekārēm. Viņa ir arī divu bērnu – divus gadus vecās Terēzes un septiņus gadus vecā Tomasa – mamma. Aizvadītajā 2018. gadā ar savu vīru Didzi nosvinēja 10 gadu kāzu jubileju.
Elīnas ģimene dzīvo privātmājā Smiltenē. Lielu paldies Elīna saka saviem vecākiem – Dainai un Ziedonim Kubuliņiem, tieši viņi, it īpaši tētis, kurš pats ir fotogrāfs, lielā mērā izveidojuši Elīnas personību, – jau kopš bērnības viņa augusi vidē, kurā visapkārt ir grāmatas, fotogrāfijas un māksla (tēva pamudināta, Elīna savulaik iestājās Smiltenes mākslas skolā).
Elīna Kubuliņa-Vilne: – Bērns būdama, esmu ļoti daudz zīmējusi un arī rakstījusi. Bēniņos glabājas manu zīmējumu albumi un biezas klades, ko esmu pierakstījusi pilnas ar stāstiem un pasakām. Iepriekš man teici, ka vaicāsi, kur es saredzu dzīves jēgu. Domāju ilgi un aizdomājos, ka tad, ja mēs to zinātu, tad mūsu nemaz šeit nebūtu, jo katra cilvēka uzdevums ir savas dzīves laikā atrast un piepildīt savu lielo misiju, kāda nu katram mums tā ir. Vēlāk atradu trāpīgu atziņu, ko teicis Deivids Viskots: “Dzīves jēga ir atrast, ar ko tu esi apdāvināts, bet dzīves mērķis ir savu dāvanu nodot tālāk.” Vecāki savam bērnam taujā, kas viņš būs, kad izaugs liels, un tādā veidā stimulē bērnu tiekties uz kaut kādu mērķi. Ir labi jautājumi, ko pieaugušais varētu uzdot ne tikai bērnam, bet arī katrs pats sev, piemēram, “ko darot, tu jūti prieku?”, “kā tu vēlies izpausties šajā pasaulē?”, “ko tu vēlies šajā pasaulē dot citiem cilvēkiem?”, “ko tu šajā pasaulē esi atnācis radīt?”, “kas ir tavs?”. Es ticu, ka katram cilvēkam ir kāds talants, pat daudzi. Taču diemžēl cilvēks, tiecoties pēc citiem mērķiem, konkurences cīņā pazaudē savu iekšējo aicinājumu, pazaudē to, kāda ir viņa īstā loma pasaulē. Kad cilvēks saka, ka darbs viņam kļūst smags, dzīvei nav jēgas, ikdiena ir pelēka, tad viņš ir pazaudējis sevī iekšējo bērnu, pazaudējis spontānumu. Kā ceļš atpakaļ pie sevis tiek popularizēta meditācija, taču man par to ir savs viedoklis. Nesen sēdējām pie Niedrāja ezera. Saulriets. Ainavas atspulgs ūdenī. Pa ezeru peld pīles. To visu vērot, pabūt mežā vai pie ūdeņiem arī ir meditācija. Nav speciāli jāsēž lotosa pozā, lai meditētu. Latvijai ir dota brīnišķīga daba, un tas ir jāizmanto. Skatījos TV raidījumu “700 pasaules brīnumi”, sižetu par Indijas seno pilsētu Varanasi, ko apdzied Dons. Mani pārsteidza, cik tur ir netīrs, un nodomāju, ka mani nekas neaizvilks uz Indiju. Tad ciemos atbrauca mana krustmāte, kura ir pasniedzēja augstskolā un ar kuru man vienmēr ir interesanti parunāties, un viņa stāstīja, ka tikko bijusi Indijā. Prasu, vai Varanasi bijusi? Jā, bijusi. Taujāju, vai tur ko iemācījusies? Jā, beidzot sapratusi, kas ir meditācija, proti, kad visapkārt viss iet ņigu ņegu, visapkārt ir cilvēki un govis un valda pūļa radīts troksnis, tad galva ar to ir pilna un vienā brīdī saproti, ka mēģini to visu izslēgt no savas apziņas un sevī atrast iekšēju klusumu. Un tad saproti, ka tā ir meditācija, bet to izjūti tur, Indijā. Taču mēs Latvijā pat kartupeļu vagas galā varam meditēt.

– Un kas tad ir tas, ko saklausi sevī? Kas tev dzīvē sagādā prieku? Kāda ir tavas šeit būšanas jēga?
– Es kādreiz smējos, – mans talants ir atrast citus talantus. Man ļoti patīk palīdzēt citiem, patīk palīdzēt citu cilvēku dzīvi padarīt krāsaināku un interesantāku. Pablo Pikaso teicis, ka māksla no dvēseles aizskalo ikdienas putekļus. Man pašai patīk atslēgties caur mākslas pasauli. Mana meditācija ir, piemēram, fotografēšana, zīmēšana, grāmatu lasīšana. Ar to visu aizraujos jau kopš bērnības. Gandarījumu sagādā Latvijas apbraukāšana un dabas baudīšana. Uzsēdies uz motocikla un brauc, kur acis rāda, vējam svilpojot riņķī! Kopā ar vīru esam braukuši pa tādiem nomaļiem lauku ceļiem, kur reti var satikt citus braucējus un gājējus. Tepat, Smiltenes novadā, pa ceļam esam redzējuši tik daudz dižkoku un lielu akmeņu, ka par tiem vien varētu izdot tūrisma bukletu. Un vēl mana meditācija ir dzejas rakstīšana. Labākā dzeja nāk tad, kad tev ir lielākā sāpe. Māksla vispār rodas caur ciešanām.
– Tevi arī tādas piemeklē?
– Protams, jo dzīvē notiek viss kaut kas. Kāds ne tā pasaka, vai tu kaut ko uzzini, vai atgadās kāds nepatīkams notikums, vai ar kādu sastrīdies, un tad tev ir iemesls rakstīt dzeju. Dzeju sāku rakstīt jau tad, kad vēl mācījos Smiltenes Centra vidusskolā. Draudzene atnesa Marikas Svīķes jaunāko grāmatu un teica, ka dzeju nelasa, bet šo izlasījusi, esot ļoti laba. Izlasīju, un arī mani Marikas dzeja uzrunāja. Otrs atspēriens bija dzejnieces Birutas Žurovskas (nu jau dzejniece ir viņsaulē – redakcijas piezīme) viesošanās skolā. Viņa izspēlēja konkursu, aicinot skolēnus katram uzrakstīt vienu dzejoli un iesniegt viņai. No visiem darbiem dzejniece izvēlējās manu dzejoli un vēl iedeva man savu grāmatu ar autogrāfu. Tad arī nolēmu, – rakstīšu tālāk. Paldies manai latviešu valodas un literatūras skolotājai Valdai Cirītei, kura, izlasot manus dzejoļus, uzteica tos kā ļoti labus un novēlēja turpināt.

– Atgriežoties pie tā, ka tev patīk palīdzēt citiem... Zinu, ka bez atlīdzības strādā par brīvprātīgo pedagoģi Smiltenes novada bērnu brīvā laika centrā “Ligzdiņa”. Kam vēl tu palīdzi?
– Cenšos dot vietējiem māksliniekiem iespēju sevi un savus darbus parādīt citiem un pacelt savu pašapziņu. Māksliniekam ir jādod vieta, kur viņš var fiziski un garīgi augt. Kopā ar domubiedriem ļaujam augt tādā veidā, ka rīkojam izstādes, dzejas pasākumus. Piemēram, smiltenietei Ritai Varaksai 30. aprīlī Smiltenes novada bibliotēkā būs viņas zīmēto mandalu izstāde. Ar Ritu iepazinos, kopā ar bērnu pastaigājoties Vecajā parkā. Rita bija izvedusi pastaigāties suni. Redzu, viņa ar savu mobilo telefonu parkā fotografē vizbulītes. Protams, es pieiešu klāt un vaicāšu, kā sanācis kadrs. Uzsākām sarunu, un Rita izrādījās ļoti atsaucīgs cilvēks. Vārds pa vārdam, sapazināmies, sadraudzējāmies, un nu jau mums ir tējas vakari, kad nākam ciemos viena pie otras un rādām savus darbus. Rita arī fotografē, viņai jau bija sēņu izstāde bibliotēkā, bet, kad ieraudzīju Ritas zīmētās mandalas, teicu: “Rita, nevar turēt sveci zem pūra, uztaisām tev izstādi!” Aizgājām uz Smiltenes novada bibliotēku, darbinieces piekrita, un tā nu Ritai izstāde būs. Savulaik ar domu kopā sapulcēt Smiltenes radošos cilvēkus un viņiem palīdzēt ar domubiedriem nodibināju “Smiltenes Mākslinieku apvienību”, bet tagad apvienība ir likvidēta. Varbūt ir cilvēki, kuri vēlas zināt, kāpēc to nācās darīt. Atbildēšu īsi – katra personīgās ambīcijas sāka ņemt virsroku pār kopīgajiem mērķiem un šādā destruktīvā vidē nebija vairs iespējams normāli darboties. Tas četru cilvēku kodols, kuri palikām, izveidojām neoficiālu Smiltenes brīvmākslinieku radošo apvienību “Velgme”. Arī bez oficiālām saistībām uzturam kontaktus ar radošiem cilvēkiem. Mani interesē cilvēku personības, un var teikt, ka nodarbojos arī ar to, ka iepazīstos ar interesantiem cilvēkiem. Es satieku viņus visur – sociālajos tīklos, izstādēs, uz ielas, bibliotēkā. Visur var satikties un iepazīties, ja vien esi atvērts pret citiem.
– Paraksturo pati sevi, kāds cilvēks tu esi.
– Grūts jautājums. Mēs ne tikai citus cilvēkus kārtīgi nepazīstam, mēs pilnībā nepazīstam arī paši sevi. Tas, ko zinu par sevi, ir tas, ka man piemīt spītība, mērķtiecība, neatlaidība iet uz mērķi, atklātums. Man ļoti patīk godīgums cilvēkos. Es ļoti cenšos turēt doto vārdu. Nepatīk, ja sarunāta tikšanās, bet cilvēks uz to neierodas. Tad vēl man patīk humors, reizēm arī melnais. Dzīvei jau to vajag. Nedaudz, bet vajag.

– Esi radošs cilvēks, bet vienlaikus arī sieva savam vīram Didzim un mamma divus gadus vecajai Terēzei un septiņus gadus vecajam Tomasam. Kā viņiem ir sadzīvot ar tevi, pieņemt tavas radošās izpausmes?
– Grūti, jo bieži vien mans laiks nav tik ļoti veltīts ģimenei. Bieži neesmu mājās, piemēram, kaut vai tad, kad dodos savai relaksācijai un meditācijai dabā kaut ko bildēt. Arī tiešais darbs prasa laiku. Taču, kad vien iespējams, visi esam kopā. Vakaros spēlējam galda spēles – šahu, dambreti, cirku, ričuraču. Siltākā laikā braucam ar velosipēdiem, ziemā dodamies ar ragaviņām un slēpēm uz kalnu. Daudz ceļojam pa Latviju. Tas ir mūsu liels vaļasprieks. Pie mašīnas pieāķējam dzīvojamo vagoniņu un aizbraucam uz pāris dienām padzīvot skaistā vietā pie ūdeņiem. Vīrs makšķerē, un tad es tieku pie zivju zupas. Divatā ar vīru cenšamies vismaz reizi gadā aizbraukt uz ārzemēm. Opis un ome tad mums iedod brīvu, pieskata mazos. Mūs ar vīru ļoti fascinē daba – kalni, alas, ūdenskritumi. Esam bijuši Gruzijā, Armēnijā, Slovākijā, Polijā, Skandināvijā. Tagad ir plāns aizbraukt uz Itāliju.

– Kā ar visu savu aizņemtību tiec galā ar mājas darbiem?
– Ēdienu gatavošana un dārza darbi nebūs stāsts par mani, kaut gan pēdējā laikā cenšos skatīties, ko varētu palīdzēt mammai dārzā un iemācīties tur ko jaunu. Dzīvē viss noderēs. Taču kopumā neesmu ļoti praktiska. Mājās kā jau māksliniekiem man ir radošais haoss. Taču esmu pateicīga savai ģimenei par sapratni un atbalstu. Viņi principā ir pieņēmuši to, ko es daru. Par darbu “Ligzdiņā” vispār nav runas, mana ģimene saprot, ka man tur ir jāiet un jādara. Tur ir arī bērni no maznodrošinātām un daudzbērnu ģimenēm, un es viņiem varu palīdzēt šādā veidā.

– Brīvprātīgā pedagoģe bērnu brīvā laika centrā “Ligzdiņa”. Ko tas nozīmē, un kā tas tev sākās?
– “Ligzdiņas” vadītāju Natāliju Gailīti kā cilvēku zinu sen, un, kad meklēju telpas “Smiltenes Mākslinieku apvienībai”, uzrunāju arī Natāliju. Viņa piedāvāja vienu no “Ligzdiņas” telpām Peldu ielā. Tur darbojoties, paralēli man radās interese par to, kas notiek “Ligzdiņā”. Viena no mūsu apvienības biedrēm Diāna Prikule jau strādāja ar šā centra bērniem un uzaicināja aiziet paskatīties, kā tas notiek. Aizgāju. Novadīju divas radošās darbnīcas bērniem. Man patika. Tas uzrunāja, un jutu, ka tā lieta var aiziet. Nu jau ir piektais gads, kopš strādāju ar “Ligzdiņas” bērniem kā brīvprātīgā pedagoģe. Esmu vairāk uz radošām lietām – konkursiem, uzdevumiem, testiem. Mācu bērniem, piemēram, kā no sērkociņiem izveidot glītas kastītes, dzirnavas un akas, vai no rudens lapām, zīlēm, kastaņiem un citiem materiāliem darināt dažādas kompozīcijas. Mācu zīmēt vai uzrakstīt dzeju konkursa veidā. Bērni tam ķeras klāt ar lielu azartu. Man šajā darbā visvairāk patīk bērnu attieksme, jo redzu, ka viņus uzdotie darbiņi ieinteresē, patīk, aizrauj, un tad jau domāju, ko vēl varu piedāvāt viņiem darīt. “Ligzdiņā” ir daudz galda spēļu. Bērni, pat septiņus un astoņus gadus veci puisīši, spēlē arī šahu. Mūsu mērķis, darbojoties “Ligzdiņā”, ir paplašināt neformālo izglītību. Pie mums bērni kopīgi lietderīgi pavada savu brīvo laiku, apgūstot arī jaunas iemaņas. Mums ir laba sadarbība ar Smiltenes novada bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļu. Rīkojam kopīgus pasākumus. Tad vēl vedam bērnus uz muzejiem, izstādēm, kultūras pasākumiem. Man gribas izveidot bērniem izstāžu kultūru – “aizvilkt” viņus līdz izstādei, rosināt ieraudzīt un saprast mākslinieka redzējumu. Tad bērns kļūst tolerantāks un atvērtāks pret dažādām lietām, spēj uztvert mākslu, saprast un analizēt.

– Vai tev reizēm nešķiet, ka esi uzņēmusies par daudz?
– Jo tu vairāk plāno savu laiku, jo vairāk laika tev paliek. Tētis reiz ierosināja, –“raksti plānotājā”! Tā arī daru, plānoju pa stundām, un tad laiks brīnumainā kārtā atrodas. Un es esmu tāds cilvēks, kurš uzskata, ka ir jābūt vienam, kurš iekustina procesus un sāk vilkt līdzi pārējos ļaudis, kaut gan tas ir grūti. Mums šo “vienu cilvēku” vajadzētu vairāk. Smiltenē ir daudzi aktīvi, uzņēmīgi cilvēki, bet mums vajag vēl vairāk kontaktēties un sadarboties. “Latvietis pelēkais” parasti saka, – “ko tad es, kāda manam viedoklim nozīme”, taču es uzskatu, ka mūsu mazajā Latvijā katram cilvēkam ir liela nozīmība un katram ir lielas iespējas kaut ko mainīt. Tikai tad visiem jābūt kā vienam. Un vēl, – vienmēr, kad es kaut ko daru, nodomāju, kas ir tas sliktākais, kas varētu notikt no šīs darīšanas. Manā skatījumā tā ir mana rīcība, mana darbība, mani vārdi, taču, ja kādam tas nepatīk, ko tu dari, tas nozīmē, ka tas ir pareizais ceļš, jo tas ir iedarbinājis cilvēku reakciju, kaut vai kādam “uzminot uz papēža”. Ir teiciens, ka jebkura tava darbība norāda uz kāda cita bezdarbību. Un nevajag uztraukties par to, ja tu kādam nepatīc. Tā nav katastrofa. Man svarīgi ir tikai tas, ko par mani domā mani tuvie cilvēki. Esmu pamēģinājusi uzlikt sev bruņas pret ārpasaules viedokli. Galvenais, – ja tu gribi kaut ko darīt, tad ir jāiet un jādara. Man nepatīk “virtuves sarunas”, kad cilvēki tikai kritizē, bet neviens neko nedara, visi tikai runā. Piemēram, 13. Saeimas vēlēšanu laikā mana un vecāku ģimene sašķēlās, – viens balsoja par Bordānu, citi – par KPVL. Par vecajām partijām mēs nebalsojām. Pēc vēlēšanām nenotika viss tā, kā mēs vēlējāmies. Ko tagad varētu domāt? Es esmu apvainojies uz visu pasauli, iebalsoju KPVL, viņi mani ir uzmetuši, es viņus ciest nevaru, visu, ko solīja, viņi vairs nepilda, es laikam neiešu vispār vairs balsot. Domājat, tā ir pareiza rīcība? Vajag atkal iet un mēģināt. Nevajag apstāties. Nākamreiz būs citi kandidāti. Balsošu par citiem. Redzot, kas ir noticis, vajag izdarīt savus secinājumus, analizēt, būt domājošam cilvēkam. Runājot par valsts pārvaldi, mēs nevaram stāvēt malā, mums ir aktīvi jāiesaistās, jo esam maza valsts. Kāpēc vienmēr vēlēšanās uzvar “Saskaņa”? Vēlēšanu rezultāti parāda, ka krievi ir daudz aktīvāki vēlēšanās nekā latvieši. Lai mainītos, vienmēr jāsāk ar sevi. Ja gribi mainīt pasauli, tad sāc ar sevi!

– Manā skatījumā tu esi cilvēks ar lielām ambīcijām. Vai mazpilsētas vide tev nav par šauru?
– Nē. Mazpilsētā var pat vairāk attīstīties un savākt domubiedrus, un tas viss notiek sirsnīgāk un vienkāršāk. Esmu dzīvojusi arī Rīgā, tāpēc varu salīdzināt. Ja negribi izcelties, tad Rīga tam der. Ej pa ielu, iejūc pūlī, un tevi neviens nepazīst. Taču es lielā pilsētā jūtos ļoti bezpersoniski. Man arī nepatīk galvaspilsētas steiga un murdoņa. Rīga, kā viens cilvēks teica, ir laba trīs lietām: izklaidei, biznesam un mācībām. Mazpilsētā ir lielāka iespēja tikt sadzirdētam un pateikt savu viedokli.
Tiesa, Smiltenes novadā vienmēr nav jūtama atgriezeniskā saite. Jā, viss attīstās,Vecais parks tiek sakopts. Taču par Smiltenes centra pārbūvi pašvaldība uztaisīja vairākus maketus un nolika priekšā – “balsojiet”! Iedzīvotāju sapulces pirms tam nenotika, mēs netikāmies, nepārrunājām, kā varētu būt, ko varētu darīt, mūsos neklausījās. Bet varbūt man nepatīk neviens no piedāvātajiem variantiem. Ko tad man darīt? Esmu dzejniece, savu viedokli mēģinu pateikt caur dzeju, lai cilvēki ieklausās. Vēl var uzrakstīt vēstuli jūsu avīzei, jo masu medijiem ir liela vara. Var iesaistīties sabiedriskās organizācijās. Var rīkot iedzīvotāju sapulces, un, ja mūsu ir daudz un mēs apzināmies, ko mēs gribam, varam aicināt deputātus, lai viņi nāk pie mums uz tikšanos. Mums nav jāskrien pie viņiem. Vietējai varai ir jāuzklausa arī citādi viedokļi, cits redzējums, un jāņem tas vērā.
Man ir arī sasāpējusi tēma par kultūras dzīvi Smiltenē. Dzirdēts runājam, ka Smiltenes Kultūras centrā nekas nenotiek, vai arī, ja notiek, atnāk maz apmeklētāju. Bet vai ir apzināts, ko tad Smiltenes iedzīvotāji īsti grib no kultūras pasākumiem? Kultūras namam arī jābūt pretimnākošam, lai varam iesniegt idejas un tiekam uzklausīti. Un vēl Smiltenē ļoti pietrūkst izstāžu zāles un jaunas, modernas bibliotēkas. Tā ir mana sena sāpe.

– Kam tu dzīvē tici? Uz ko tu paļaujies?
– Manā dzīvē daudz nozīmējis ir Dievs. Varat ticēt vai neticēt, bet tad, kad dzīvē man ir grūti brīži, es uzrunāju Dievu, un viņš man ir palīdzējis. Es ticu, ka ir kaut kas augstāks par mums. Man ir dzejolis “Esmu kā putns”, tas ir par mani. “Es esmu kā putns, kurš spārnus pleš brīvi – ik dienu, ik stundu uz gaišāku dzīvi”.

Elīna Kubuliņa-Vilne

Esmu kā putns

Es esmu kā putns,
Kurš spārnus pleš brīvi –
Pār pelēkiem laukiem
Uz gaišāku dzīvi.

Tik labi būt putnam
Un aizlidot pāri
Tiem dubļiem un māliem,
Kur kājas var stigt.

Tik lidot un lidot,
Un tiekties uz augšu,
Kad lapas nes vēji
Un sniegi sāk snigt.

Es esmu kā putns,
Kurš spārnus pleš brīvi –
Ik dienu, ik stundu
Uz gaišāku dzīvi.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Meklējot savu “Es”, nebaidās dzīvot spilgti un vēlas iekrāsot arī citu dzīves

Kategorijas