Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Logo

Par godu populāram padomju laika ražojumam – matu lakai “Pērle” – frizētava iegūst nosaukumu un strādā jau ceturtdaļgadsimtu

Inga Karpova
Laikraksta arhīvs

2019. gada 18. aprīlis 08:05

1826
Par godu populāram padomju laika ražojumam – matu lakai “Pērle” – frizētava iegūst nosaukumu un strādā jau ceturtdaļgadsimtu

Šī intervija tapa, pateicoties ziņai, ko saņēmu no Violetas Krastiņas: “Frizētava “Pērle”  Valkā aprīlī svinēs 25 gadu pastāvēšanas jubileju. Tur ilgus gadus strādā nemainīgs profesionāls kolektīvs ar vadītāju Lidiju Dicu un arī mana vecmamma. Varbūt ir interese parunāties.”
Atklāti sakot, nopriecājos, ka uzzināju šādu informāciju, jo vienmēr esmu brīnījusies par šīs frizētavas fenomenu. Jautāsiet, kāpēc? Tāpēc, ka tur joprojām strādā frizieres, kuras to darīja jau padomju laikos vienīgajā Valkas frizētavā. Tā toreiz atradās telpās, kur mūsdienās Raiņa ielā iekārtojies lombards un gaļas veikals. Tolaik frizētava bija Sadzīves pakalpojumu kombināta struktūrvienība un, jāteic, klienti frizieres gāza vai no kājām. 
“Pērlē” joprojām kundzītēm liek ķīmiskos ilgvilņus un uztin dažāda izmēra ruļļus. Taču nav runas ne par frizieru cienījamo vecumu, ne arī par to, ko viņas dara, bet par to, ka joprojām frizētava strādā un, pats galvenais, te nav izjūtams klientu trūkums. Jā, frizētavai nav smalku telpu ar pašu mūsdienīgāko aprīkojumu, bet katrs klients ir gaidīts un apčubināts. Te joprojām izmanto matu žāvētājus, kas bija katrā padomju laiku frizētavā. “Pērles” komanda – četras frizieres – ir par visiem simts procentiem pārliecinātas, ka šie žāvētāji ir vislabākie, un, ja tiem rodas bojājumi, tiek izsaukts prasmīgs elektriķis. Tā ir vienīgā frizētava Valkā, kas klientus sāk apkalpot jau no pulksten 7.30, lai pirms darba dienas sākuma varētu paspēt sapucēties. Frizētavā klienti var arī pierakstīties, bet visbiežāk viņi veido dzīvo rindu. Šo frizētavu iecienījuši lauku ļaudis, jo tās atmosfēra un iekārtojums klientiem neliek justies samulsušiem. Tā arī atrodas izdevīgā vietā Raiņa ielā 26 – pie Raiņa un Ausekļa ielas krustojuma.  Taču vislabāk par savu frizētavu “Ziemeļlatvijai” var pastāstīt tās vadītāja Lidija Dica un frizieres Tamāra Aleksandrova, Aija Andžāne un Gaļina Lielbikse.

Neatšķir ilgviļņu veidus
Klausoties “Pērles” meiteņu, kā viņas pašas sevi sauc, stāstus, bez jautriem jokiem un smiešanās neiztikt. Taču skaidrs ir viens, viņas šo 25 gadu laikā nevienu brīdi grūtību un sarežģījumu priekšā nav nolaidušas rokas, bet kā neapturams spēks virzījies tikai uz priekšu un pastāvējis par sevi. Kā meitenes saka: “Nezāles neiznīkst!” Mūsu saruna notiek darba laikā, tāpēc runā tās, kurām tajā brīdī nav klientu, tāpēc brīvo laiku var veltīt atmiņām.
Tamāra Aleksandrova, kuru visi mīļi sauc par Tomiņu, frizieres gaitas uzsāka pirms 54 gadiem tālajā 1965. gadā. Dzīves apstākļi jauno meiteni spieda no ierastā vidusskolas sola pārcelties uz kaimiņpilsētas Valgas vakarskolu. Šogad Tamāra svinēs jau 71. dzimšanas dienu. Viņa pateicas kolēģēm un liktenim, ka joprojām var strādāt savā profesijā. Vairs gan kā jaunības gados savā maiņā nespēj apkalpot piecas sešas klientes, jo nav tik spēcīgas rokas, lai varētu katru rullīti kārtīgi ietīt nostieptos matos. 
Tamāra atceras, kad vecākā māsa brauca projām, vajadzēja sākt strādāt, lai vienistabas dzīvoklis ar krāsns apkuri paliktu viņai. Nācās mācīties vakarskolā. Skolotāji brīnījās, kā tad tā, bet nebija izvēles. Uzsākot darba gaitas frizētavā, pusgads pavadīts kā māceklei un tad pašai bija jāsāk patstāvīgi apkalpot klientus. Labi, ka blakus stāvējuši meistari ar pieredzi.
“Grūti bija, es biju meitene no laukiem, no bijušajiem Lugažiem – “Žuldiņām”. Es tādus vārdus nezināju – ruļļi un ķīmiskie vai sutas ilgvilņi. Ar meistari Irmu Dārziņu man bija jārunā latviski. Mana dzimtā valoda ir krievu. Sākumā man juka un nevarēju atšķirt, kas ir sutas un kas – ķīmiskie ilgviļņi. Sutas ilgviļņi bija ar tādiem klamburiem. Toreiz dāmas jau ilgviļņus vien gribēja. Sešdesmito gadu beigās mums vajadzēja mācēt lietot šinjonus no dabīgiem matiem. Frizētavā strādāja īstas lietpratējas, kuras prata tos taisīt, – Austra Trukšāne, Sveta Mensko un Oļa Semjonova. Viņa mums bija manikīre, bet arī meistaroja šinjonus,” atceras Tamāra.

Vadītājas neatlaidība
un spītība izglābj no bezdarba
Sarunai pievienojas vadītāja Lidija Dica. Viņa ir vīriešu frizūru lietpratēja. Pārējās kolēģes atzīst, ka bez Lidijas uzņēmības, neatlaidības, spītības un gudrības viņu darbavieta būtu izputējusi kā pieneņu pūka vējā. Tikai Lidijas vadībā kolektīvs ir pārdzīvojis visus juku laikus, frizētava ir nomainījusi trīs atrašanās vietas un tagad trīspadsmito gadu strādā Raiņa ielā 26.
    Lidija kā jauna meitene frizētavā sāka strādāt 1969. gadā un šogad svinēs 70 gadu jubileju. Jāteic, ka joprojām viņā mājo uzņēmības, spītības un humora velniņš, ja viņa ko pasaka, tas ir patiesi un sulīgi. Kolēģes smejas, ka Lidija apvārdo ne tikai santehniķus un citus remontvīrus, bet ar mājas īpašniekiem cīnās par pienācīgu siltumu telpās un bez lieka stresa iztur visas sanitārās pārbaudes. Turklāt Lidija ir tā, kas atbild par individuālā uzņēmuma ieņēmumiem un izdevumiem. Vadītāja atklāj, ka visi darbinieki ieņēmumus liek kopējā kasē un tad tiek samaksāta īre, elektrība, iegādāti nepieciešamie līdzekļi un materiāli, bet pārējais – algās un nodokļos. Lidija tik nosmej: “Ja turpinām strādāt, tad viss ir kārtībā.” Daudzi klienti viņām jautājot, vai neesot apnicis strādāt, bet Lidija un Tamāra saka, ka neesot. Pēc vīra aiziešanas mūžībā Tamāra viena nespēj sēdēt mājās, tāpēc priecājas, ka ir darbs un kolēģes, kuras ir kā ģimene. Lidija lepojas, ka frizētavā strādā padomju laiku frizieres, un viņas visas ir tik labi cilvēki, ka neatsaka nevienam praktikantam. Tie nākot un ejot. “Pērles” meitenes saprot, ka jaunajiem jāapgūst praktiskās iemaņas, un kur lai viņi tās iegūst, ja neviena frizētava konkurences dēļ negrib jaunos apmācīt.
“Mans un Aijas lauciņš ir vīriešu griezumi. Pie manis nāk pat jauni puiši, jo tagad modē ir griezums, kuru apguvu, mācoties šo arodu. Tagad strādājam pa pusmaiņai, jo esam kļuvušas slinkas. Friziera darbs ir smags, visu laiku uz kājām, rokas paceltas. Darba cēliena beigās sāp visas malas. Ja divdesmit piecus gadus esam izvilkušas, tad par klientu trūkumu sūdzēties nevaram. Meklējam vēl vienu frizieri, jo, ja kāds saslimst, lai varētu aizvietot. Ja kāda meistare lasa “Ziemeļlatviju” un grib pie mums strādāt, laipni gaidīta,” aicina vadītāja.
Lidija jautā, vai neinteresējot “Pērles” pirmsākumi. Saku, ka tas ir pats galvenais, kāpēc pieteicos ciemos. Sākot savu stāstījumu, var just, ka Lidijai joprojām sāp toreizējās pilsētas domes vadītājas attieksme pret vietējiem uzņēmējiem. Pēc padomju varas sabrukšanas frizētavu pārdeva kādai Ogres firmai, kura veiksmīgi to izputināja. Lai frizieres nepaliktu bez darba uz ielas, Lidija vienojusies ar toreizējo Patērētāju biedrības vadītāju Daci Kazaku par iespēju iekārtot frizētavu Rīgas ielā 5, telpās, kur  padomju laikos atradās sadzīves preču veikals. Taču arī te pēc kāda laika radās sarežģījumi, jo toreizējā pilsētas dome telpas gribēja pārdot. Lidija vairākkārt gājusi pie domes priekšsēdētājas ar lūgumu rast iespēju frizētavai turpināt darbu šajās telpās,  bet neveiksmīgi. Lidija saprot, ka juku laikos priekšroka tika tiem, kam vairāk naudas. Viņa negrib vairs cilāt vecas lietas, tāpēc atturas runāt par tajā laikā piedzīvoto. Viņa uzskata, ka frizētava izglābta, pateicoties viņas spītībai. Lidija domājusi – ja jūs šitā, mēs nepadosimies. Taču sāpējusi sirds, ka, 1994. gadā pārceļoties uz jaunajām telpām, Lidija remontam uz sava vārda paņēma kredītu toreizējā Krājbankā ar likmi 36 procenti gadā. Ar labu vārdu viņa joprojām piemin toreizējo bankas vadītāju Ināru Lazdiņu, kura, kā mācēdama un varēdama, atbalstīja vietējos skarbajos deviņdesmitajos gados noturēties virs ūdens. Pilsētas dome par katru cenu gribējusi šīs telpas pārdot pēc iespējas dārgāk, un bijuši arī gribētāji, tāpēc prasījuši tam laikam neadekvāti augstu samaksu. Lidija vēlreiz gājusi uz Krāj­banku, bet kredītu atteica. Viņa to saprot, jo vajadzējis vairākus tūkstošus latu. Pēc telpu Rīgas ielā atstāšanas, frizētava pārcēlās uz Semināru ielu 12, privātmājas pirmo stāvu. Telpas bija jāapkurina, pašas nesušas malku, kurinājušas krāsnis un uzkopušas telpas. Arī brīvdienās, lai klienti nenosaltu. Pēc septiņu gadu strādāšanas Semināra ielā, 2006. gadā “Pērle” atkal piedzīvoja jurģus un pārcēlās uz pašreizējām telpām. Pirmajos gados viss bijis labi, bet, mainoties īpašniekiem, ik pa laikam situācija sarežģās, bet dzīvot un strādāt varot.
Jautāju, vai šo 25 gadu laikā ir bijusi kāda reize, kad no rīta frizētavas durvis bijušas slēgtas un klienti nav apkalpoti. Lidija un Tamāra noraidoši krata galva un saka, ka tādas reizes gan nav bijušas.

Lai tiktu darbā, jāstāv rindā
Sarunai pievienojas Valkā atzītā friziere Aija Andžāne. Viņa klientus apkalpo jau 36 gadus. Aija atceras, ka pirmsākumos, lai iegūtu iespēju strādāt šajā frizētavā, bijis jāstāv rindā. Kamēr dēli bijuši mazi, Aija iekārtojusies darbā bērnudārzā par auklīti ar nodomu, lai puikas varētu apmeklēt dārziņu. Kad vietas bija piešķirtas, Aija sāka strādāt par frizieri. Viņa atceras, kā frizējusi pašlaik Latvijā populāro modes mākslinieku bijušo valcēnieti Aleksandru Pavlovu. Interesējos, vai Aiju nav mēģinājušas pārvilināt citas Valkas frizētavas. Viens mēģinājums bijis, bet neveiksmīgs. Aija stāsta, ka tagadējais Valmieras pilsētas mērs Jānis Baiks Valkā izveidojis smalku salonu ar melnu flīžu grīdu. Aija viņam atteikusi. Lidija atceras, ka tolaik, kad konkurents uzsācis darbu, pārējiem frizieriem teicis, ka viņa salonā varēs ienākt tikai laka kurpēs. Lidija smējusi, ka tik tās laka kurpes nepaslīd. Viņas vārdi piepildījušies un šim salonam nav bijis ilgs mūžs. Toties “Pērle” strādā kā strādādama. Tas izskaidrojams ar to, ka te cilvēki godprātīgi dara savu darbu, nepretendēdami uz kaut ko smalku un nebijušu. Nenoliedzami, lai frizierim būtu klienti, ir jāiet līdzi laikam un jāpārzina jaunākās modes tendences. Ar to viņām problēmu neesot, mūsdienās internetā var iemācīties visus jaunos griezumus, arī praktikanti dalās ar savām zināšanām. Lidija uzskata, ka frizieriem plēš deviņas ādas par iespēju apmeklēt izstādes Ķīpsalā. Viens ielūgums maksā 70 eiro.
“Mums jādzīvo prātīgi. Nevaram naudu izšķiest pa labi un kreisi. Materiāli jāpērk. Katru pasūtīšanas reizi tik skatos, ka atkal cenas ir palielinātas. Agrāk ilgvilņiem nepieciešamās ķīmijas sastāvs putoja un to varēja uzklāt ar švammīti, tagad līst kā ūdens klientam gar kaklu,” sūkstās vadītāja. Tomēr tas nav iemesls sūdzēties par dzīvi un mest plinti krūmos. Kamēr vien visas būšot pie veselības, tikmēr ņems rokās šķēres un gaidīs klientus. Visas ar skumjām atzīst, ka daudzi pastāvīgie klienti jau aizgājuši mūžībā, bet tāds jau ir cilvēka mūžs. Frizieres atceras, ka bijis kāds klients, kurš katru gadu visām 8. martā nesis ziedus. Mūsdienās vairs tikai retais mēģina iepriecināt savu frizierīti. Tamāra atceras, ka reizēm savā maiņā padomju laikos viņai sadāvināja vismaz sešas šokolādes “Lukss”, jo tolaik, ja bija pazīšanās vai tā saucamais blats pie friziera, tas skaitījās īpaši. Tas bija vajadzīgs, jo tā bija pierasts, ka iestāžu darbinieces pirms darba ieveidoja matus, lai būtu frizūra. Mūsdienās jaunās meitenes un sievietes par to vairs nesatraucas, jo modē ir dabisks izskats. Taču labs matu griezums joprojām ir aktuāls un nav aizgājis zudībā.
Kategorijas

Kategorijas