Būs jāpeld pret straumi

2019. gada 18. aprīlis 08:44

336

Reiz kāds cilvēks, neatceros vienīgi, kurš, stāstīja, kā dažās valstīs ārzemēs parkos un skvēros būvē gājēju celiņus. Piemēram, kad tiek veidots jauns skvērs, tad vispirms ļauj cilvēkiem pa to brīvi staigāt, kā viņiem pašiem patīk, un tikai tad iemīto taku vietā izbūvē celiņus atbilstoši gājēju plūsmai, – kā ērtāk cilvēkiem, nevis, kā iztēlojušies ainavu arhitekti, vadoties pēc saviem apsvērumiem.

To atcerējos tagad, kad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) prezentējusi jauno Latvijas novadu jeb administratīvi teritoriālā iedalījuma karti, kurā līdzšinējo 119 novadu vietā palikuši vien 35. Novadu reformas plānotāji atsevišķos gadījumos ļaužu ierastos pārvietošanās virzienus pagriež pretējā virzienā, pret straumi, novadu centrus izvēloties pilsētās, uz kurām pievienojamās teritorijās dzīvojošie cilvēki ikdienā brauc reti vai nebrauc nemaz, piemēram, rūjienieši, naukšēnieši, strencēnieši – uz Valku, iespējams, arī Raunas iedzīvotāji – uz Smilteni. Mana redaktore Ingūna gan teic, ka viņa novada centru vairāk uztver kā administratīvu institūciju, kurā apvienosies līdzekļi un kurā lems par teritorijas attīstību. Neskatoties uz to, kādā novadā būsim, uz banku, slimnīcu, pat uz lielveikalu pēc kurpēm cilvēki tik un tā brauks uz tuvāko lielāko pilsētu, un gan valcēniešiem, gan rūjieniešiem, gan arī smilteniešiem tā ir Valmiera.

Taisnība tur ir, tomēr jaunā teritoriālā reforma tomēr tik un tā jauc vēsturiski iesakņojušos cilvēku paradumus piederības ziņā, un tas ir arī stāsts par lielākiem novadiem tagadējo vietā. Tieši par to man ir lielākās bažas, vērtējot gaidāmo administratīvi teritoriālo reformu, ko VARAM pieteikusi ar moto “izaicinājumi, kas rada iespējas”. Labi, pirmais novadu veidošanas process 2009. gadā, likvidējot pagastu padomes kā simtprocentīgi patstāvīgas pašvaldību institūcijas, nebija tik briesmīgs, kā sākumā varbūt varēja domāt. Vismaz Smiltenes novada pagastos viss notiek, kaut gan, ja godīgi jāteic, tāpat dzirdamas neapmierinātas replikas, ka novada centrā Smiltenē (un tāpat arī Valkā) pašvaldības administrācija sēž jau trijās ēkās agrākās vienas ēkas vietā (kā bija pirms 2009. gada novadu reformas, kad bija pilsētas dome un pagastu padomes).

Bet, atgriežoties pie tā, kas man šķiet riska faktors jaunās novadu reformas sakarā, ir varbūtēja vietas piederības mazināšanās, bet tieši lokālpatriotisms ir būtisks dzinulis pilsētas, pagasta, novada attīstībai. Kad vēl nebija zināma jaunā novadu karte, klīda runas, ka varbūt Smiltenes novadu pievienos Valmierai. Bija, kas teica, – labi! Es kliedzu, – nē, tikai ne to! Smiltenes novadam ir jābūt pašam par sevi, mēs esam smiltenieši un ar to lepojamies, mēs neesam Valmieras satelīts. Un šī nu ir tā reize, kad par savu saglabāto patstāvību Smiltenes novada cilvēki var teikt lielu paldies sava novada uzņēmējiem, – mazu, vidēju, lielu uzņēmumu dibinātājiem, īpašniekiem un darba devējiem, jo novadā ir darba vietas un attiecīgi pašvaldības budžetā ienāk nodokļi, ko pašvaldība var ieguldīt novada uzturēšanā un attīstībā. Teritoriāli mazākos novados vietas piederība un kopā turēšanās sajūta, manuprāt ir spēcīgāka nekā lielos. Laiks rādīs, kādus jaunās reformas augļus plūksim.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Būs jāpeld pret straumi

Kategorijas