Bīstamās ilūzijas

2019. gada 3. maijs 16:04

Parasti tādos gadījumos saka, – ielēcu pēdējā vagonā. Nesen Smiltenes Tautas teātris pēdējo reizi publikai rādīja iestudējumu “Pēc kaut kā cēla, nezināma”. Paldies teātra režisoram Agrim Māsēnam, kurš, padzirdot, ka neesmu to vēl redzējusi, uzaicināja atnākt. Patiesi būtu zaudējums neredzēt. Ir saprotams, kāpēc šī iekļuvusi to 10 izrāžu vidū, ko eksperti izvirzīja Latvijas amatierteātru iestudējumu skates “Gada izrāde 2018” finālam.
    Režisors Agris Māsēns kārtējo reizi ir radījis daudzslāņainu, mūsdienu sabiedrībai aktuālu mākslas darbu ar ilgu pēcgaršu, jo ir, par ko domāt. Protams, tas nebūtu iespējams bez tādiem aktieriem, ar kādiem ir bagāts Smiltenes Tautas teātris šajā gadījumā – Daces Purvlīces, Ritas Rozītes, Aigara Veldres un Laimoņa Matuļa.
    Kaut gan izrādes oficiālajā pieteikumā ir norādīts, ka stāsts ir par to, kā, ejot cauri dzīvei, nezaudēt savus jaunības sapņus un ideālus, es izrādes kodu saredzēju pilnīgi pretēju, – cik bīstami cilvēkam ir dzīvot ilūzijās (šajā gadījumā sapnī par dzīves lielo Mīlestību) un nenovērtēt to, kas ir dots blakus ikdienā. Jo rezultāts var būt ļoti bēdīgs – dzīves labākie gadi pagājuši, bezjēdzīgi aizvadīti maldos, un, kad cilvēks to atklāj, tad ir jautājums, vai no šā ilūziju kraha vispār ir iespējams izkārpīties, vai atliek bezspēkā nogrimt dibenā.
    Protams, sākumā viss izskatās cerīgi, – ideāli palīdz izturēt ikdienas pelēcību, rutīnu un nebeidzamo skrējienu “ģimene, mājas, darbs”, jo kaut kur taču ir Viņa (vai Viņš) – ideālais dvēseles radinieks, cilvēks, kurš saprot no pusvārda. Taču kaut ko tādu nevar un pat nedrīkst domāt par cilvēku, kurš satikts tikai vienu reizi un vien nedaudz iepazīts savstarpējā sarakstē.
    Īsi pārstāstot izrādes sižetu, kādā Latvijas pagastā dzīvo Jānis Grava un viņa saderinātā Sofija. Vienu dienu pagastā ierodas cirks, jaunais pāris uz to aiziet, un Jānis paliek, kā zibens sasperts, ieraugot burvju mākslinieci, kura no skatuves uzrunā tieši Jāni,– sak, tu nedzīvo tā, kā tev ir lemts, tu esi radīts kam lielākam. Viss, kas bijis līdz šim, ir cauri, Jānim Sofija nu jau ir vienaldzīga (tas nekas, ka vēlāk viņiem ir pieci bērni), Jānim skatuves māksliniece ir vienīgā, lielā, mūža Mīlestība, un viņš 20 gadus meklē, kur viņa palikusi (tas nekas, ka ģimeni ar saviem meklējumiem novedis līdz izmisumam), līdz sadzen savam ideālam pēdas Amerikā. Kad Jānis ierauga, par kādu sievieti viņa mūža Mīlestība kļuvusi (nevis trauslu, ēterisku būtni, bet biznesa lēdiju ar krampi, kura pa dzīvi iet kā tanks,), tad izliekas par mirušu, lai tikai nebūtu jāatjauno vecā pazīšanās.
    Jā, ideāli palīdz dzīvot, taču tie var arī izrādīties ziepju burbuļi. Apvalks saplīst, satura nav, un paliek tukšums. Īstās vērtības visu laiku bijušas blakus, bet, kas ir saplēsts, tas paliek saplēsts, – no salīmētām attiecībām līme kodīs acīs. Paldies Smiltenes Tautas teātrim par šo lielisko izrādi!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Bīstamās ilūzijas

Kategorijas