Māju un naudu līdzi nepaņemsi, mums pieder tas, ko esam piedzīvojuši un redzējuši

2019. gada 10. maijs 09:15

1190

Māju un naudu līdzi nepaņemsi, mums pieder tas, ko esam piedzīvojuši un redzējuši

Valcēnieti Daini Engeru kā intervējamo noskatīju jau gandrīz pirms gada, kad nejauši portālā draugiem.lv uzdūros viņa ceļojuma fotogrāfijām un aprakstam. Izlasīju un sapratu – šim vīram ir ko teikt. Vienojāmies, ka ziema nav labs laiks, lai runātu par ceļošanu, un tā toreiz intervija izpalika. Nu klāt pavasaris un ceļotājiem sāk svilt papēži, kā gribas kaut kur doties apskatīt pasauli, tāpēc pieredzes bagātā ceļotāja stāstījums ir tieši laikā un vietā.
Dainis Engers smej, ka ceļošana ir tāda sava veida slimība. Ja esi ar to aplipis, tad vaļā netiec. Protams, dažādos dzīves posmos vaļaspriekam, lai kā tas patiktu, ir jāpakārto svarīgākās lietas, bet vēlme ceļot nekur nepazūd arī tad, ja kādu laiku nav iespēju sapņus īstenot.

- Vienmēr esat bijis liels ceļotājs?
- Jaunībā ar arodbiedrības gādību izbraukātas vietas, kas nu grūti sasniedzamas. Tad jau visi brauca pa Padomju Savienību, bijām Krimā, Kaukāzā, Vidusāzijā. Sieva pat Vladivostoku apskatīja. Pēc tam bija citas prioritātes – jāaudzina un jāskolo meitas – un tad nekāda lielā apkārt braukāšana nebija iespējama. Tagad meitas lielas, pašas uz savām kājām, un mēs varam atļauties atlicināt kādu summu, lai piepildītu savus sapņus par ceļojumiem. Reizi gadā abi ar sievu kaut kur cenšamies aizbraukt. No 2013. gada katru gadu ceļojam.

- Savus ceļojumus organizējat paši un braucat ar auto?
- Katram ir jārēķinās ar tādiem līdzekļiem, kādi ir. Mūsu ceļošana ir maksimāli ekonomiska. Vispirms izdomājam, kur vēlamies braukt, ko gribam apskatīt, bet pārāk precīzi neplānojam, jo ceļš tāpat ievieš korekcijas. Uzmetu tādu kā ceļojuma skeletu, pārējais apaug brauciena laikā. Nav jau ko slēpt, ka plānojam tā, lai nauda būtu jāiztērē pēc iespējas mazāk. Braucam tikai un vienīgi ar savu automašīnu, tas ir ne tikai vislētāk, bet tā iegūstam arī neatkarību. Kur gribam, tur braucam, kad vēlamies, tad piestājam. Mums ir mazs un ekonomisks dīzeļa auto “Škoda Fabia”. Mēs netērējam līdzekļus naktsmītnēm. Tas ļoti samazina izdevumus. Auto esmu aprīkojis tā, ka varam ar sievu tajā nakšņot. Aizmugurējie sēdekļi ir izņemti, tur izvietotas plastmasas kastes, kurās liekam visas mantas, un pa virsu finieris, ko no abām pusēm var uzlocīt, lai varam tikt klāt. Tā nu mums ir vieta mantām un gulta vienlaikus. Pēc ceļojuma piefiksēju, cik kilometru esam nobraukuši un cik naudas iztērējuši. Garākais brauciens bija uz Rumāniju, tur nobraucām ap sešiem tūkstošiem kilometru. Vidējais degvielas patēriņš bija ap četriem litriem. Naudas izteiksmē ceļojumam iztērējām 400 eiro un braucām divas nedēļas. Norvēģija ir dārgāka, tur, divas nedēļas ceļojot, iztērējām 800 eiro, bet, ja paskatās, cik vienam cilvēkam maksā ekskursija uz Norvēģiju, turklāt tikai uz nedēļu, tad skaidrs, ka tas ir ļoti lēti. Norvēģijā maksas ceļiem rēķins tiek piestādīts aptuveni pēc diviem mēnešiem. Vēl šo ceļojumu sadārdzina prāmju satiksme.

- Jūsu naktsmājas ir jebkurā vietā, kur esat?
- Jā, braucam, skatām un, kad tuvojas vakars, atrodam kādu stāvlaukumu vai kempingu, kur varam pagatavot sev vakariņas un pārnakšņot. Mums reizēm prasa, vai nav bail. Nē, vienmēr esam jutušies droši. Arī tādā valstī kā Rumānija, par ko daudziem ir aplams priekšstats. Rumānijā ir ļoti jauki, atsaucīgi un sirsnīgi cilvēki. Un skaista daba. Vienīgā neērtība, kas ir, ja guļ automašīnā, nav savas labierīcības, dušas. Bet par ļoti nelielu naudu gandrīz visās valstīs benzīntankos ir dušas, pat Norvēģijā par eiro varēja nomazgāties. Tur izdomāta ļoti laba sistēma – ūdens tek ar pārtraukumiem, kad piespied pogu. Rumānijā nakšņojām kempingā tikai tāpēc, lai varētu nomazgāties. Nekādu problēmu. Protams, šāds variants der tad, ja brauc divatā, kā tas ir mums. Šī iemesla dēļ neesam piesaistīti maršrutam un nav jānobrauc noteikt skaits kilometru, jo nav rezervētas naktsmītnes noteiktā dienā un varam variēt pēc situācijas. Lielākais, ko vienā dienā esam braukuši, ir 800–900 kilometru tranzītā caur Lietuvu un Poliju, bet optimāli, lai varētu apstāties un apskatīt skaistākās vietas, ir 200–300 kilometru dienā.

- Jūs pārsvarā maltītes gatavojat paši?
- Jā, mēs neesam gastronomiskie tūristi. Protams, katrā vietā cenšamies apmeklēt kādu krodziņu, kur pasniedz tās valsts autentisku ēdienu, bet ikdienā tomēr maltītes gatavojam paši. Hamburgerus un frī kartupeļus krogos ēst neejam, tādi ēdieni mums neinteresē, jo nav vietējā virtuve. Kaut ko paņemam līdzi no mājām, kādas putriņas, kas aplejamas vien ar karstu ūdeni. Bet viss atkarīgs, uz kādu valsti braucam. Piemēram, Polijā var ieiet jebkurā veikalā un nopirkt ēdienu par tādu pat cenu kā Latvijā vai pat lētāk, nekas daudz nav jāņem līdzi. Savukārt Norvēģija ir dārga zeme, ar to jārēķinās un tur mēs praktiski pirkām vien maizi. Visu citu bijām paņēmuši līdzi. Ēšana tiešām nav problēma, turklāt to nevar viennozīmīgi skaitīt pie izdevumiem, jo mājās mēs arī ēdam un tam tērējam naudu.

- Jau minējāt, ka bijāt Rumānijā. Tā nav valsts, kur daudzi brauktu ar savu auto.
- Pirms krietna laika divdesmit gadus es biju šoferis un ar smago mašīnu izbraukāju krustu šķērsu, arī dažās ārzemēs biju. Arī Rumānijā. No tiem laikiem man bija sapnis kādreiz vēl tur atgriezties. Nu tas ir piepildīts, bet ir doma, ka varētu aizbraukt turp vēlreiz, jo tik daudz palika neapskatīta. Jāteic, ka priekšstati par Rumāniju ir greizi, tā nav ne bīstama, ne atpalikusi. Drīzāk teiktu, ka tur ir saglabājušās tās vērtības, kas Eiropā jau zūd, un tas ir dabiskums. Es teiktu, ka man Rumānijas skaistums ir tuvāks ar tās neskarto un nesacakināto skaistumu par, piemēram, Vācijas, kur viss it kā ir tīrs un skaists, bet cilvēku veidots. Protams, šai valstī ir ēnas puses – klaiņojoši suņi, kaut ne agresīvi, un atkritumu problēma. Mēs vairāk esam dabas mīļi. Man ļoti patīk kalni, un Rumānijā ir ļoti skaista daba. Karpatu kalni ir tā vērti, lai brauktu tos skatīt. Ļoti interesanti ir arī redzēt, kā cilvēki dzīvo kalnu apvidos, kur joprojām saglabājusies naturālā saimniecība. Turklāt Rumānijā ir ļoti sirsnīgi cilvēki.

- Bieži cilvēki baidās doties ceļojumos, ko neorganizē ceļojuma kompānijas, baidoties no valodas barjeras.
- Mums pa abiem ar sievu ir trīs svešvalodas. Abi zinām krievu valodu, es – vācu, sieva – angļu. Rumānijas kalnos un laukos tās neko daudz nelīdz, jo tur runā rumāniski vai ungāriski. Jā, nav tā, ka visu saprotam, varam sarunāt, bet nav arī tā, ka valodas neprasme ir nepārvarams grūtums. Cilvēki allaž kaut kā saprotas.

- Braucot ar savu auto, ļoti svarīgs ir ceļu stāvoklis. Ķibeles ar auto nav bijušas?
- Rumānijā pārsvarā ceļu stāvoklis ir labs. Protams, bija gadījums, kad, vēloties apskatīt kartē iezīmētu ūdenskritumu, nobraucām no lielā ceļa un “iepērāmies”. Mazs attālums bija jāmēro ilgi un galā izrādījās, ka ūdenskritums tāds čiks vien bija. Ar to jārēķinās, ka nejauši vari atklāt ko tik skaistu, ka elpa aizraujas, un arī piedzīvot vilšanos. Par Norvēģiju, varbūt tāpēc, ka ilgus gadus esmu bijis šoferis, man interesantāk braukt pa līkumotu un šauru ceļu nekā pa autobāni. Jā, to gan visiem, kas kaut kur brauc ar savu auto, iesaku, ja varat – brauciet pa mazākiem ceļiem, daudz vairāk redzēsiet. Viens čp gadījās mūsu pirmajā braucienā, kad Polijā, Augustovā, nojuka starteris. Sākumā šķita – nu tik būs problēma, bet viss atrisinājās, servisā Belastokā starteri sataisīja, turas joprojām. Ir bijušas ķibeles arī ar autostāvvietām, kad nepamanām, ka esam novietojuši auto maksas vietā. Norvēģijā tā bija, un tad ir sabojāts garastāvoklis, kad redzi pie auto soda kvīti 60 eiro vērtībā. Par ceļiem runājot, mums ir stāsts, kā nevajag braukt ekskursijā, un tas ir par Ukrainu.

- Stāsts par Ukrainas ceļiem?
- Jā. Mana sieva vēlējās aizbraukt uz Krieviju. Bet tā kā tur vajadzīgas vīzas, izdomājām, ka nostalģiskas atmiņas par padomju laiku varētu atrast arī Ukrainā. Tā kā man patīk kalni un Ukrainā tie ir, tad posāmies ceļā. Ir jau pierasts, ka Eiropā var pieturēt pie informācijas centra, kas ir katrā pilsētā, bez maksas dabūt kartes, bukletus par apskates vietām. Ukrainā viss izrādījās citādāk. Mājās nebiju pienācīgi sagatavojies, zinājām, ko vēlamies apskatīt, bet nebija praktiskās informācijas, pa kuru ceļu precīzi braukt. Viņiem viss ir pa telefoniem. Vēlies info, zvani. Ja kāds arī pošas uz Ukrainu, silti iesaku iegādāties viņu SIM karti, lai telefonu var lietot bez bēdu. Šī ir valsts, kur pa ceļam neredzēju neko, jo visa uzmanība bija jākoncentrē uz to, kā izbraukt, apbraukt bedres, kuras nav tādas bedrītes kā pie mums, bet tādas, kurās, neapdomīgi iebraucot, riteni pazaudē ar garantiju. Mums izdevās neko nesalauzt, bet tas ir grūts ceļš. Vietējie situāciju pārzina, bet mums tas bija stress. Kartē izskatījām, ka 60 kilometru no pilsētas, kur bijām, ir slavenais Siņeviras ezers. Domājām, kas tad tas – 60 kilometru. Ukrainā tas ir četru stundu brauciens, jo uz ceļa no asfalta nekas nav palicis. Vienas bedres, kurām jāšūpojas cauri ar pirmo ātrumu, lai kādā nepaliktu. Uz ko tik ekstrēmu nebijām gatavi. Protams, ir arī ļoti labi ceļi. Arī uz Siņeviru varēja aizbraukt pa labāku, tikai mēs to nezinājām. Sākumā mums bija sajūta, ka no Ukrainas jau neko neredzējām. Kas tad tur bija – nekas, taču ar laika atstatumu sapratām, ka bija tieši tas, pēc kā braucām – nostalģiska noskaņa par laiku, kas mums aiz muguras. Tagad sapratām arī savas kļūdas, ja brauktu otrreiz, zinātu, kā vajadzētu. Tas arī ir ceļošanas lielais ieguvums, ka pieredze rodas darot.

- Draugos lasīju ļoti interesantus jūsu ceļojuma aprakstus. Patīk dalīties?
- Jā, pēc ceļojuma veidoju aprakstus, man patīk process, jo tā arī pats sev sakārtoju ceļojuma sajūtas. Protams, rakstu arī, lai dalītos ar citiem, iedrošinātu vai ierosinātu citus ceļot gribētājus. Man patīk, ka cilvēki komentē, kaut ko pajautā, kad apmaināmies ar idejām. Pateicoties aprakstiem, esmu saticis domubiedrus, ar kuriem sarakstāmies un dalāmies pieredzē. Patīkami, ja kādam noderējis mūsu maršruts un viņš pēc tam uzraksta – paldies.

- Vai esat saskaitījuši valstis, kurās esat bijuši? Ir arī sapņu ceļojumi, kur gribētos pabūt?
- Viss atkarīgs, kā skaita. Ja uzskaita tās valstis, kuras apceļotas jaunībā vai kur esmu bijis kā šoferis, tad sanāks krietni vairāk. Es skaitu tās, kuras izvēlētas kā galamērķis mūsu ceļojumiem un to jau nav nemaz tik daudz. Slovākija, Polija, Rumānija, Norvēģija, Vācija, Ukraina, arī Igaunija un Lietuva. Protams, man ir sapņi. Vai visus izdosies piepildīt, šaubos. Piemēram, man ir doma, ka vajadzētu uzkāpt Polijas Tatru augstākajā virsotnē. No Slovāku puses virsotne ir vieglāk pieejama, un tur es uzkāpu. Tik augstā kalnā kāpu pirmo reizi, un tas bija dulli. Tā nevar, bez kādas pieredzes viens iet kalnos, jo ar sievu izšķīrāmies – viņa palika 1900 metru augstumā, bet es kāpu tālāk vēl divas stundas līdz 2498 metriem Rysy virsotnei. Viss beidzās labi, bet apzinos, ka tas nebija prāta darbs. Tagad gribas uzkāpt Rysy virsotnē no Polijas puses, kas ir daudz grūtāks kāpiens. Bet nu jau ar pienācīgu sagatavošanos. Man ļoti simpatizē Skandināvijas valstis. Tas ir apbrīnojami, kad redzi, ka visi cilvēki ievēro noteikumus. Pēc divām nedēļām atgriežoties no Norvēģijas, nevarēju pārslēgties, ka te visi brauc, cik ātri grib, nevis ar atļauto ātrumu. Vēl ļoti gribētos kaut kur aizceļot kopā ar visu ģimeni ‒ meitām, mazbērniem. Mums ir trīs meitas un seši mazbērni. Taču tas ir ļoti grūti īstenojams plāns. Visiem ir darbs, atvaļinājumi nemēdz būt vienlaikus. Esmu pensionārs un varu braukt, kad vēlos. Ar bērniem esmu bijis šādos tādos izbraucienos, bet ne visi kopā. Ar vienu meitu bijām Vācijā, ar otru – Lietuvā. Esam bijuši ātrajos braucienos uz Igauniju, Sāremā, un Varšavu. Tāds kopīgas izbrauciens bija aizpagājušajā gadā, kad nobraucām ar laivām pa Salacu.

- Un kur tad šogad Engeru pāris plāno braukt?
- Šogad ir ķecerīga doma kaut ko mainīt. Līdz šim ir bijis tā, ka es pārsvarā nosaku toni, izdomāju, kur braucam, arī steidzinu, ka jābrauc tālāk, lai vairāk varam apskatīt. Man patīk kalni un garas pastaigas, sieva labprāt vēlētos vairāk apskatīt pilsētas, bet pārgājieni interesē mazāk. Tepat Burtniekos ir tāds Guntars Krūmiņš, viņam ir mājaslapa takzinis.lv un viņš organizē ceļojumus dabas mīļiem ar pārgājieniem kalnos. Tie ir nopietni līdz pat 20–30 kilometriem dienā. Vēlos viņiem piebiedroties. Pamazām biedrojos un dažos pārgājienos tepat pa Latviju jau kopā esmu devies. Vēlos saprast, vai šāds ceļošanas veids ir man piemērots, jo līdz šim tādas pieredzes nav. Tad kā kompensāciju par to, ka es tā viens kaut kur braukšu, esmu apsolījis sievai, ka atvaļinājumā vedīšu viņu ceļojumā un tajā viss būs pēc viņas gaumes un vēlmēm. Tāda doma tagad ir. Vai tas īstenosies, nezinām.

- Ja jāizvēlas remonts mājās vai ceļojums?
- Ceļojums. Esmu jau tajā vecumā, kad apzinos, ka māju un naudu līdzi nepaņemsi un mums pieder vien tas, ko esam piedzīvojuši un redzējuši. Darba mājās ir vairāk nekā to var padarīt. Ar vecumu pieeju šim jautājumam filosofiski. Dzīvoju ar apziņu, ka daru tik, cik varu padarīt, bet ceļojumi darbu dēļ netiek atlikti. Mums patīk ceļot, tas sagādā prieku un mēs to darīsim, kamēr vien spēsim.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Māju un naudu līdzi nepaņemsi, mums pieder tas, ko esam piedzīvojuši un redzējuši

Kategorijas