Par meža burvību, laika statiskumu un nepieciešamību meditēt dabā

2009. gada 9. jūlijs 10:55

3448

Par meža burvību, laika statiskumu un nepieciešamību meditēt dabā

Dzejnieks Pēters Brūveris sevi uzskata par diezgan ķērpisku, vismaz par rakstu ķērpi, vien nezināja, ka šos pētniekus sauc par lihenologiem. Projekts "Dabas koncertzāle" turpina cilvēkus iepazīstināt ar dabas brīnumiem.

Netālu no Strenčiem notika Dabas koncertzāles šā gada pirmais pasākums, un tajā atkal zinātnieki un mūziķi izstāstīja, izrādīja un izdziedāja kopīgu stāstu par tādu dabas brīnumu kā ķērpji. Viss solītais patiešām bija izbaudāms, vien ar piebildi, ka atšķirībā no iepriekšējiem pasākumiem Vijciemā un Mazsalacā, šoreiz saistošais uzvedums sākās ar ievērojamu kavēšanos un neziņu, cikos tad nu gaidāms īstais sākums. Neraugoties uz to, daži simti cilvēku no visiem Vidzemes rajoniem izbaudīja šo neaizmirstamo izrādi un pamazām jau dusmas par kavēšanos pārgāja.

Ķērpis ir ļoti interesants un ievērības cienīgs augs. Tā organismu veido sēne un aļģe, kas "darbojas" kopā un ir pilnīgi atkarīgi viens no otra. Sēne apgādā aļģi ar drošu "mājokli" un pasargā to no lietus un vēja. No aļģes tā pretī saņem organiskās vielas. Ķērpim nav sakņu un visu barību tas uzņem no gaisa. Pēc apveida ķērpji var izskatīties līdzīgi lapām, krūmiem vai gariem pavedieniem, un to krāsa var būt dažāda, sākot no pelēkas līdz pat spilgti dzeltenai, bet dažreiz - pat oranžai. Patiesībā tā ir maza ekosistēma.

Skābēm, kas atrodas skābo lietu sastāvā, ir ļoti kaitīga ietekme uz vairākām ķērpju sugām. Ja augiem uz lapām ir plāna vaska kārtiņa, kas tās aizsargā, tad ķērpjiem tādas nav, un tas nozīmē, ka skābes viegli iesūcas ķērpī. Skābe izjauc organisko vielu ražošanu aļģēs un ķērpis aiziet bojā. Dažu sugu ķērpji var izdzīvot gan tīrā, gan piesārņotā vidē, kamēr citi - tikai tīrā.

Visvairāk ķērpju - gan pēc skaita, gan sugu daudzveidības varēs atrast tur, kur gaiss ir vistīrākais. Tāpēc zinātnieki pēta ķērpjus, lai noteiktu, cik piesārņota ir tā vai cita teritorija. Pilsētās parasti ķērpji nedzīvo, jo tur gaiss ir piesārņotāks.

Ķērpju nozīme ir tā, ka daudzām dzīvām radībām tie kalpo kā barība, taču pati galvenā nozīme - ķērpju krūms ir ļoti ietilpīga pasaule. Tas ir kā zarains koks, kurš ir pilns ar sīkām mazām radībiņām - kukainīšiem, zirneklīšiem, ērcītēm un daudzām citām. Savukārt tos ķer mazāki un lielāki putni, un tā tas viss aiziet līdz pavisam lieliem dzīvniekiem.

"Ja mežā būtu zeme gluda kā spogulis, tad dzīvās radības pasaule kļūtu nesalīdzināmi nabagāka. Tieši ķērpji dod daudzveidību un ietilpību," skaidro V. Lārmanis.

Latvijā ir apmēram 560 ķērpju sugu. Zinātnieks lēš, ka apkārtnē, kur notika "Dabas koncertzāle", ir vismaz 50 sugu. Viņš apsēdies uz viena koka un turpat saskaitījis 10 ķērpju veidus, lai gan tas ir parasts mežs un tur velti meklēt retās sugas. Tās aug ļoti īpatnējās vietās, piemēram, uz klintīm, taču Latvijā to nav daudz.

Daudzi ķērpji ir pielāgojušies dzīvei pirmatnējos apstākļos sen atpakaļ, kur gadsimtiem ilgi nenotiek lielas pārmaiņas, piemēram, purvainā mežā. Ķērpis iemācās, ka vislabāk izdzīvot, ja viņu netraucē un neko lieku nedara. Viņš neprot ātri pārvietoties.

Savukārt, ja mežā notiek kailcirte, ķērpis iet bojā. Daļa ķērpju ir saistīta ar ļoti veciem kokiem, apmēram 200 - 300 gadi. Diemžēl tagad mežos tādi reti atrodami. Uz simts gadu veciem kokiem, kas parasti ir ilgākais to dzīves ilgums, ķērpji nepaspēj ieviesties. Tāpēc arī ķērpjiem klājas grūti un tie ir apdraudēti.

"Ja mežā paņemam ķērpi un to aplūkojam zem palielināmā stikla, tur redzam veselu mežu pilnu ar dažādām radībām, turklāt, jo vecāks tas kļūst, jo šī pasaule ir bagātīgāka," stāsta V. Lārmanis. Ķērpji ir pirmie, kas ieviešas uz jaunām virsmām, piemēram, akmeņiem. Citas radības ir daļa ekosistēmai, taču ķērpim tā ir sava. Ķērpis var apstāties augt kaut uz veselu gadu. Kad uznāks "pareizais" laiks, tas atkal turpinās augt.

Ķērpjus uzturā lieto ne tikai dzīvnieki, bet arī cilvēki. Tiesa, Latvijā vienīgais plaši pazīstamais produkts ir Islandes ķērpju tēja, kuru izmanto, lai atbrīvotos no klepus. Ir zināma leģenda, ka Maķedonijas Aleksandra armija Persijā paglābās no bada, ēdot ķērpjus Aspicilia esculenta, kas atgādina mannas putraimus. Ķērpjus lieto desertos, maizē, salātos, zupās, zivju ēdienos, uzkodās un daudzviet citur. Izlasot ēdienu receptes, tās šķiet ļoti tālas no tradicionālās latviešu virtuves.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Par meža burvību, laika statiskumu un nepieciešamību meditēt dabā

Kategorijas