Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Svarīgais jāsargā. Japānā populāri kļūst izīrēt ģimeni

Ingūna Johansone

2019. gada 21. maijs 15:43

692
Svarīgais jāsargā. Japānā populāri kļūst izīrēt ģimeni

Laiku pa laikam skatos ceļojumu raidījumus. Man patīk. Nejauši, spaidot pulti, trāpīju uz raidījumu par Japānu. Nu ļoti aizraujoši. Kā tik tur nav! Pat viesnīca, kur tevi gandrīz 100% apkalpo roboti. Nākotne? Varbūt ‒ jā. Kas zina. Jo kurš gan pirms gadiem 30 varēja nosapņot, ka varēsim pielikt pie auss kaut kādu kastīti un ar to sarunāties ar cilvēku otrā pasaules malā. Bet ne par to gribu runāt.

Tas, kas mani šokēja, ir pakalpojumi, kas Japānā esot pieprasīti. Pirmais – ļoti daudz cilvēku, vēl dzīvi esot, sev pasūta bēres. No A līdz Z. Samaksā firmai, kas pēc tam visu noorganizē. Pats uzraksta bērinieku sarakstu, izvēlas zārku, apģērbu, atvadu vārdus un bēru mielastu. It kā jau tā ir tuvinieku atbrīvošana no liekām pūlēm, tēriņiem un garantija, ka viss būs, kā pats vēlas, bet tāpat man šķiet dīvaini. 

Vēl dīvaināk man šķita iespēja, ko izmantojot daudzi japāņi, – pasūtīt sev ģimeni. Piemēram, lai nosvinētu jubileju, aizietu uz darba ballīti vai vienkārši pavadītu ar to kopā brīvdienu. Raidījuma vadītājs pasūtīja sievu un meitu. Staigāja pa veikaliem, iepirkās, tad mājās gatavoja boršču. Kā normāla ģimene. Bērniņš vīrieti sauca par tēti, viņš meiteni ‒ par mīļo meitiņu. Bērns teica, ka viņa gribētu sev tādu tēti un viņai patīkot kopā ar mammu strādāt par ģimeni. 

Japāņi ir soli priekšā tehnoloģiju jomā, taču ļoti liela problēma ir cilvēciskas attiecības.  Ģimene uz īri rāda tendenci, ka japāņi nevēlas uzņemties atbildību. Vieglāk noīrēt sievu uz dienu un patēlot attiecības,  nevis veidot patstāvīgas, rūpēties un rēķināties ar ģimeni. Pat tie, kuriem ir īstas ģimenes, dzīvojot, it kā būtu šķirti. Japāņi daudz strādā un pēc darba paraduši iet uz krogiem, nevis mājām. Sievietes atsevišķi, vīrieši atsevišķi. Nu nedomāju, ka tas tā ir visās ģimenēs, bet ļoti izplatīta tendence. 

Rietumu valstīs  vientuļo cilvēku problēma kļust arvien lielāka. Bet japāņi, re, cik  inovatīvi to risina. Daži algojot arī vecākus uz kāzām, ja īstie negrib nākt.  Kāds gan prieks no viltus mammas vai drauga, ja nav īsta? Bet, ja padomā tā dziļāk. Tas ir izmisuma kliedziens pēc attiecībām, kuru nav. Kaut par naudu, kaut uz dienu vai divām cilvēks ir kopā ar otru cilvēku. Vientulība arī pie mums ir daudzu cilvēku problēma. Kļūstot materiāli situētāki, cilvēki kļūst egoistiskāki, uz sevi vērsti. Nevēlas uzņemties atbildību, dalīties.

Arī latvieši ir visai noslēgta tauta, un daudziem nav ne īstu draugu, ne ģimenes, kas ir blakus kā priekos, tā bēdās. Nav mums tik traki kā Japānā, bet vientuļi ir daudzi. Un tās, man šķiet, ir daudz lielākas briesmas kā maza alga vai kāda cita liksta, kas mūs nomāc. Cilvēciskās attiecības ir tā joma, kas jāsargā. Jo tā vienā dienā vari secināt, ka nav, ar ko aiziet uz koncertu vai ar ko nosvinēt dzimšanas dienu. Reizēm jāpierauj nadziņi un jāaplauž radziņi, lai paštaisnīgumā nesaplēstos ar vienīgajiem tuvajiem cilvēkiem, kas ir. Mums jau nav iespēju noīrēt vecākus vai ģimeni kā Japānā.