Arturam Gobam aizejot mūžībā, viņa priekšā noklājās ceļš – balts kā ābeļu ziedi

2019. gada 28. maijs 07:45

1946

Arturam Gobam aizejot mūžībā, viņa priekšā noklājās ceļš – balts kā ābeļu ziedi

Aizvadītajā sestdienā Valkā, Jāņa Cimzes mūzikas skolā, atvadījās no dzejnieka, bērnu grāmatu autora, rakstnieka, publicista, vēsturnieka, novadpētnieka, Valkas pilsētas Goda pilsoņa, IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera un laikraksta “Ziemeļlatvija” drauga Artura Gobas. Pēdējās atvadas viņam teica sieva Marija, meita Baiba ar vīru Ansi un meitiņu Emīliju, māsa Ausma ar ģimeni, bijušie kolēģi, Valkas novada domes vadība, Valkas novadpētniecības muzeja un novada centrālās bibliotēkas darbinieki, valcēnieši, kaimiņi un viņa talanta cienītāji. A. Gobu guldīja Cimzes kapos netālu no kapličas blakus lielam bērzam.
Publicējam atvadu vārdus unikālam cilvēkam, kurš, neskatoties uz sarežģīto dzīves gājumu, paveica dižus un paliekošus darbus.

Artura Gobas pēdējie godi iegadījušies visskaistākajā laikā – pavasarī, ko viņš allaž tik ļoti gaidīja. Jau tad, kad saule vēl nebija sākusi kausēt sniegu, viņā sāka kņudēt – sirdī, pirkstu galos... Būs! Jāsāk rosīties. Viņam patika šī rosīšanās, gaidot pavasari, kad viss modīsies, sprauksies, plauks un ziedēs. Un līdz ar plaukšanu uzplauka viņš pats. Atkal un atkal no jauna. Pavasaris viņam deva spēku. Allaž. Bet šoreiz... Gan kņudēja, gan plauka, gan visa daba ziedot aicināt aicināja, bet spēks kaut kur kavējās. Rokas spītīgi cēlās – darīt, nepadoties... Sēt sēkliņas zemē! Bet tad viņa priekšā noklājās ceļš – balts kā ābeļu ziedi. Pieneņu pūkas kā balta migla rādīja ceļu, un viņš gāja. Uz citu sauli. Uz viņsauli. Nopakaļ saldrūgti nosmaržoja ceriņi. Bet ceļš, pa kuru viņš devās projām, ir saaicinājis mūs visus kopā. Mūs, kam ir bijusi vieta viņa dzīvē un kuru dzīvē ir bijusi vieta viņam. Mēs esam nolikuši savu ikdienu malā, sarūpējuši krāšņus ziedus un atnākuši – būt tuva cilvēka pēdējos godos un, dziļā cieņā noliecot galvu... atvadīties. Kad cilvēks aiziet, ir pieņemts viegliem soļiem kopīgi pārstaigāt viņa mūžu. Pieminot. Atceroties. Reizēm ieraugot viņu no jauna. Par tik dižu un piepildītu mūžu, kāds bija Arturam, varētu runāt un runāt, atcerēties un atcerēties. Bet pirms 86 gadiem, kad 1932. gada 25. oktobrī Cesvainē, “Pakalniešu” mājās, Arturs nāca pasaulē, neviens pat nenojauta, kāds izvērtīsies mazā puisēna dzīves ceļš. Vai toreiz kāds varēja iedomāties, ka viņš, kalpu bērns, spēs iegūt tik dziļas zināšanas, viedumu un pat spējas, kādas ne katram dotas? Nākamajā pavasarī pēc Artura dzimšanas visa ģimene pārcēlās paši uz savām mājām, uz “Jaunpeļīcēniem” aiz Ērgļiem, Cēsu apriņķa Ogres pagastā (tagad Mazozoli), mazas upītes Nāružiņas krastā. Vecāki Jānis un Iraīda, kalpu gaitās smagi strādādami, bija sakrājuši naudu un nopirkuši māju, paši savu māju, savu zemes pleķīti. Un tur, Nāružiņas krastā, arī aizritēja Artura bērnība. Kā viņš pats atzinis, esot bijis grūti vadāms, jo allaž viņam vajadzējis kaut ko izzināt, izmēģināt, izložņāt, uzrāpties. Un ne vienmēr tas esot labi beidzies. Veiksmīgi gan. Kad paaugās, sāka iepazīt lauku darbus, sākot, protams, ar govju ganīšanu. Skolā sāka iet pavēlu – astoņu gadu vecumā sagatavošanas klasē. Bet tēvs Arturam jau bija iemācījis gan lasīt, gan rēķināt. Vien dažus gadus nomācījies Ogres pagasta sešklasīgajā skolā, kā sākās karš. To laiku viņš nevēlējās atcerēties, bet dažas epizodes tomēr pieminēja – acīmredzot tās pārāk spilgti bija palikušas atmiņā. Viena no tādām – kad 1944. gadā nācās doties bēgļu gaitās uz Zaubi, vecāki rūpējās par lopiem un iedzīvi, bet Arturs, kuram pašam bija tikai 12 gadu, turēja rūpi par māsu Ausmu, kurai bija tikai četri gadiņi. Reiz, lai patvertos no apšaudes, viņš, nogaidījis mierīgāku brīdi, paķēris mazo māsu padusē un, cik vien ātri varējis, skrējis uz pagrabu, kur drošāks, jo tas izbetonēts.
Bet, kad varējuši atgriezties mājās, Arturam bijis jādzen vezumam līdzi aitas, kas visu laiku bēgušas projām, jo baidījušās no pretī braucošās kara tehnikas. Taisnākais ceļš vedis pa mīnu lauku, bet viss beidzies labi. Mājās atkļuvuši sveiki un veseli. Dieviņš pasargāja.
Arturs atsāka mācības – Cesvaines vidusskolā, pēc pāris gadiem pārgāja uz Madonas vidusskolu. Viņam labi padevās matemātika, bija draugos ar sportu – ziemās slēpoja, vasarās peldēja. Bet, lai kur viņš būtu, visur klātesoša bija daba. Viņš to baudīja, veldzējās tās skaistumā, smēlās spēku, mācījās izprast tās sakarības un pats jutās kā dabas daļa. Mīlestība uz dabu, tās spēka apzināšanās Arturu pavadīja visu mūžu. Un visu mūžu viņš atkal un atkal spēja atrast un saskatīt dabā ko jaunu.
Ne bara cilvēks, drīzāk vienpatis, sava ceļa gājējs, ar savu skatījumu un izzināšanas prieku. Bet draugi viņam bija. Gan kopā ar viņiem, gan viens pats Arturs viskautko mēģināja sameistarot, izmēģināt no tā, ko pēckara pasaulē varēja atrast. Un atrast varēja daudz. Reiz pārgalvības, nejaušības vai nezināšanas dēļ Arturam rokā eksplodēja, kā viņš pats teica, spridzeklītis. Un tas izmainīja visu turpmāko Artura dzīvi. Bet pat visdrūmākajos brīžos viņš nebija gatavs padoties – mācījās rakstīt neredzīgo rakstā. Pēc vairākiem mēnešiem viņš atkal varēja redzēt, pabeidza Madonas vidusskolā pēdējo klasi, ko bija iekavējis par veselu gadu. Tiesa, no ātrlasītāja viņš bija kļuvis par lēnlasītāju, toties iemācījās visu atcerēties jau ar pirmo reizi. Un tā viņš pamazām uztrenēja ļoti labu atmiņu. Un tad Rīga, Pedagoģiskais institūts. Kaut sirds vilka uz ķīmiju, Arturs saprata, ka veselības dēļ to nespēs. Bet kāpēc lai nebūtu latviešu valoda un literatūra? Kāpēc lai nebūtu skolotājs? Liels grāmatu lasītājs viņš bija jau no pirmās klases. Jau 7. klasē viņš bija sacerējis mazu ludziņu, ko nodrukāja žurnālā “Bērnība”. Mācoties Madonā, viņš daudz, kā pats teica, sikšņoja skolas sienas avīzei, vairāk gan joku pantiņus. Bet vidusskolas pēdējā klasē izcēlās ar sacerējumu garumu.
Mācoties institūtā, Arturs sapazinās ar daudziem jaunajiem dzejniekiem, arī pats cītīgi vingrinājās, un, kā pats uzskatīja, veicās ne sevišķi labi, tomēr pirmie dzejas darbi tika nodrukāti jau tolaik. Bet 1955. gadā jauno autoru almanahā “Jauno Vārds” tika nodrukāta viņa pirmā nopietnā publikācija – dzejolis “Atvadu vakars”.
Vārti uz literatūras pasauli Arturam pamazām vērās vaļā. Pēc gada viņš pabeidza institūtu un tika norīkots darbā uz Valku. Un tā 24 gadu vecumā Arturs nokļuva šeit, Ziemeļvidzemē, Igaunijas pierobežā, lai iesakņotos tik cieši, ka neizraut. Par skolotāju strādāt viņam neiznāca daudz, toties viņš trīs gadus bija Valkas strādnieku jaunatnes vakarskolas direktors, tad deviņus gadus Valkas rajona Tautas izglītības nodaļā strādāja gan par skolu inspektoru, gan rezerves skolotāju.
Bet vasarās pats organizēja ceļojumus un tā kopā ar domubiedriem ir apceļojis visu Padomju Savienību, bet it īpaši viņam patika kāpaļāt pa kalniem – Karpati, Krima, Kaukāzs, Tjanšans, Pamira kalni, Urāli. Tās Arturam bija neaizmirstamas atmiņas.
Un visu laiku viņš pa drusciņai arī rakstīja. Bet, kā pats teica, ja kaut ko dara tikai pa drusciņai, tad nekas prātīgs nesanāk. Bet tad, kad pieķērās tā – pa īstam, arī pirmā grāmata bija klāt. Bija 1969. gads, un tā bija dzejoļu grāmata pieaugušajiem “Pazemes ūdeņi”. Un tajā pašā gadā vēl viens ļoti nozīmīgs notikums – Arturs apņēma sievu, jauno skolotāju Mariju. Arī viņa bija pēc mācībām nosūtīta darbā uz Valku. Tā viņi iepazinās, sadraudzējās un nolēma turpmāko dzīves ceļu iet kopā. Lai darītu lielus darbus, ir vajadzīgs stabils pamats un stipra aizmugure. Tagad viņiem tāda bija. Abiem. Viņi viens otram bija gan uzticams draugs, gan stiprais plecs, gan palīgs. Jaunas, bet bezgala priecīgas rūpes radās, kad 1976. gadā pasaulē ienāca meita Baiba.
Pāris gadus vēlāk Arturs nolēma pievērsties tikai literārajam darbam. Viņš jau bija Rakstnieku savienības biedrs. Tagad rakstīšana, grāmatas, tikšanās ar spalvasbrāļiem, uzstāšanās skolās... Viss bija. Bet pirkstu galos kņudēja – vajadzēja zemi, savu zemes pleķīti. Un ģimene 70. gadu beigās iegādājās māju Vijciemā. “Kalnājus”. Arturam sirds gavilēja, un nu visas vasaras tika pavadītas tur. Palēnām tika iekopts dārzs. Vai tā bija vietas vaina, vai tas bija Celīškalna tuvums, bet Arturs sāka interesēties par senvēsturi, par latviešu mitoloģiju, par senajām teikām un leģendām. Un ne tikai interesēties, bet nodevās pamatīgai izpētei. Jo – ja dara tikai pa drusciņai, tad nekas prātīgs nesanāk. Viņam sanāca grāmata “Ceļš uz Bitarīnu” – un tieši ap Atmodas laiku. Tādas grāmatas Latvijā nebija bijis ilgus, ilgus, ļoti ilgus gadus. Pie viņa uz Vijciemu sāka braukt interesenti. Ekskursijas. Vai katru dienu pa autobusam. Un Arturs visus uzņēma, izrādīja savu dārzu, kurā viņam par katru puķi, katru krūmu un koku bija stāsts, tad izvadāja pa Celīškalnu, pa Bitarkalnu. Katra ekskursantu grupa viņam atveda akmeni. Lielu. Nozīmīgu. Dāvanai. Tā palēnām veidojās Artura akmensdārzs. Nu arī par katru akmeni viņam bija savs stāsts.
Raksti rakstījās, dzejoļi arī, publicistika laikrakstiem. Ja cilvēks strādā, ar aizrautību, no sirds, tad reiz pienāk arī atalgojuma stunda. Arturam tika piešķirta Pastariņa prēmija – to piešķir tikai bērnu rakstniekiem. Tā viņam likās vispamatīgākā no visām prēmijām, pārāka pat par Valsts prēmiju un Nobela prēmiju. Tomēr vēlāk kāds cits apbalvojums izrādījās pārāks – Trīs Zvaigžņu ordenis. Ar to Arturs ļoti lepojās. Un kā nu ne – valsts augstākais apbalvojums. To nedod vienkārši tāpat. Valkas pilsētas Goda pilsoņa nosaukums – atzinība vietējā mērogā par izglītības, literāro un novadpētniecības darbu. Arī tas viņam bija ļoti nozīmīgs apbalvojums, ko viņš pieņēma un nesa ar cieņu.
Bet pie apbalvojumiem Arturs neapstājās, viņš turpināja strādāt. Laiks nepielūdzami gāja uz priekšu, solis kļuva nedrošāks, bet sirdī un pirkstu galos – kņudēja. Valkā bija trīs vietas, kurp viņš mīļuprāt devās – bibliotēka, muzejs un laikraksta redakcija. Un nekad viņš turp negāja tukšām rokām – allaž līdzi bija kāda grāmata vai žurnāls, kāds materiāls, ko atstāt vēsturei, kāds raksts, ko publicēt avīzē. Arturs bija pateicīgs par to, ka jutās gaidīts, par atsaucību, ko šeit viņam sniedza. Redakcija viņa redzeslokā bija allaž, un kā nu ne – rakstniekam, publicistam ir svarīgi, ka viņa darbi tiek publicēti, ka viņš šādā veidā var dalīties savās domās ar lasītājiem.
Bet vismīļākā, vislielākā spēka vieta bija “Kalnāji” Vijciemā, viņa dārzs. Paša veidots paradīzes stūrītis uz zemes. Un vēl – viņš ļoti gaidīja vasaras, jo tad tur visi bija kopā: gan sieva Marija, kura rūpējās par puķēm, gan meita Baiba, kura darīja dažādus darbus un vienlaikus arī savu maizes darbu, allaž prieku nesošā mazmeita Emīlija, kurai vectēvs deva ļoti daudz, un viņa vectēvam arī, un znots Ansis, kurš allaž gan nopļāva zāli, gan palīdzēja pie siltumnīcas un citiem darbiem. Uzrakt zemi Arturs pamanījās pats. Savējos viņš gaidīja. Vienmēr. Bet ar lūgumiem un vajadzībām neuzmācās, saprata – viņiem pašiem savu rūpju gana. Un vēl... viņam bija kaķis. Allaž viņam bija kaķis. Tas nekas, ka pa ziemu dzīvoja pie kaimiņiem, bet vasarās tas bija VIŅA KAĶIS! Arturs jau no bērnības labi sapratās ar dzīvniekiem, un dzīvnieki ar viņu. Viņš viņiem patika.
Gadu nasta plecus sāka spiest arvien smagāk. Pat paša gādātās zālītes vairs nelīdzēja. Vienīgi tās dažas stundas dienā pie rakstāmmašīnas, šķiet, atviegloja. Un tomēr bija jāmeklē cita palīdzība.
Bet tad... viņa priekšā noklājās ceļš – balts kā ābeļu ziedi. Pieneņu pūkas kā balta migla rādīja ceļu. Viņš gāja. Uz citu sauli. Uz viņsauli. Nopakaļ ceriņi nosmaržoja – saldenrūgti. Bija 19. maija nakts. Dižs, darbīgs, piepildīts mūžs. Bez atlaidēm sev un citiem.
Tāds ir kopsavilkums. Bet mantojums, ko atstājis mums visiem: astoņi dzejoļu krājumi bērniem, pieci dzejoļu krājumi pieaugušajiem, astoņi dažādi pieaugušajiem lasītājiem adresēti prozas krājumi, Valkas ceļveži, laikrakstos pārdomas par dzīves norisēm. Bagātīgs devums. Bet Arturam patika dot. Nu mūsu kārta – dot: pēdējos sveicienus, pirms viņš dodas prom uz pavisam; pēdējos cieņas apliecinājumus; pēdējo čukstu – paldies par mūžu.

Tapis pēc sarunām ar Artura Gobas meitu Baibu, sievu Mariju, izmantoti interneta resursi, Valkas novada centrālās bibliotēkas novadpētniecības materiāli, grāmata “Bērnu rakstnieki stāsta par sevi”, publikācija laikrakstā “Ziemeļlatvija” (Nr.80, 2017).

Artura Gobas devums
Ludziņa žurnālā “Bērnība” (1947)
Pirmā publikācija – dzejolis “Atvadu vakars” almanahā “Jauno Vārds” (1955)
Sešu dzejoļu kopa bērniem “Mans labākais draugs” almanahā “Jauno Vārds” (1956)

Dzejoļu krājumi pieaugušajiem:
“Pazemes ūdeņi” (1969)
“Pietura” (1972)
“Pīlādžu gadskārtas”, “Pieskāriens” (abi vienā grāmatā) (1979)
“Saules ritmi” (1982)
“Kristalizācija” (1986)

Dzejoļu krājumi bērniem:
“Sienāža debesskrāpis” (1972)
“Meža drēbnieks” (1976)
“Pieneņu piens” (1978)
“Irbītes bērni” (1982)
“Zosu sapņi” (1982)
“Dundurdziesma” (1988)
“Zvirbuļu LejPutrija” (1994)
“Mākoņu knaģīši” (2002)
“Zemes vēzis” (sērijas Biki-buks 100. grāmata) (2017)

Prozas krājumi:
“Zemes balss” (1975)

“Kā sudrabvītols mēnesnīcā” (1982)
“Latvijas mezgli gadsimtu mijā” (2006)
“Savs stūrītis paradīzes” (2007)

Grāmatas par senatni:
“Ceļš uz Bitarīnu” (1990)
“Akmenim dziļas saknes” (1995)
“Latvijas mezgli Indras tīklā” (2006)

Ezotēriskas ievirzes grāmata:
“Leģendas piedzimšana” (1996)
Ceļvedis “Valka” (1967, 1979)

Nepublicēts grāmatā:
“Sarunas gadukalnā”
Publikācijas laikrakstos un žurnālos

Darbi dažādos kopkrājumos, tai skaitā Madonas literātu, kā arī Valkas novada literārās apvienības sastādītajā un izdotajā kopkrājumā “Ritums” (2012)

Pseidonīmi: Klapaču Milda, Juzis Zildegons

Rakstnieku savienības biedrs kopš 1973. gada.

Apbalvojumi:
Pastariņa prēmija (1990) par dzejoļu krājumu bērniem “Dundurdziesma”
Trīs Zvaigžņu ordenis, IV šķira (2002)
Valkas pilsētas Goda pilsoņa nosaukums (1998)

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Arturam Gobam aizejot mūžībā, viņa priekšā noklājās ceļš – balts kā ābeļu ziedi

Kategorijas