Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Logo

Nepazūd, kas pierakstīts. "Ziemeļlatvija" aicina dalīties atmiņās

Sandra Pētersone
Viedokļi

2019. gada 30. maijs 12:10

220
Nepazūd, kas pierakstīts. "Ziemeļlatvija" aicina dalīties atmiņās

Šomēnes saņēmām tālruņa zvanu no kāda mūsu lasītāja. Viņš aicina “Ziemeļlatviju” mudināt cilvēkus mūsu avīzes slejās dalīties atmiņu stāstos par to, kā gājis vecos laikos – pēc kara, kolhozos un tamlīdzīgi. Ierosinājums ir labs, tā ir mūsu vēsture, kas šādi tā laika aculiecinieku skatījumā tiktu nodota nākamajām paaudzēm. Tas, cik daudz cilvēku tādus atmiņu stāstus izlasīs un vai viņu vidū būs kāds jaunietis, ir cits jautājums, bet tas nenozīmē, ka nevajag mēģināt.

Labs piemērs ir mūžībā aizgājušā smiltenieša Jura Zušmaņa grāmata “Smiltene. Laiki un Likteņi”. Izdota 2004. gadā, tā  kļuvusi teju par antikvāru vērtību, jo vairs nav nopērkama, bet ir lasāma un atkal pārlasāma ar lielu interesi, vismaz manā skatījumā, jo atklāj interesantus notikumus Smiltenes pilsētas vēsturē – gan senā, gan ne tik senā. “Kur šo grāmatu var nopirkt?” man taujāja kāds radinieks, šķirstot “Smilteni. Laikus un Likteņus”. “Nekur”, atbildēju. Vismaz man nav pretējas informācijas.

Nekas nerodas no nekā, tāpēc zinātkāre un vēlme izzināt pagātni ir dabiska. Tāpēc, ja ir cilvēki, kuri vēlas padalīties ar savām atmiņām vai paši tās uzrakstīt “Ziemeļlatvijai”, tad aicinām ar mums sazināties. Jau agrāk pēc lasītāju ierosinājuma mūsu laikrakstā tapušas publikācijas, piemēram, par mežabrāļiem un viņu slēpējiem Brantu pusē un par noslēpumainajiem Baltajiem krustiem Palsmanes kapsētā, jo nav konkrēti zināmi to cilvēku vārdi, kuri tur apglabāti. Savukārt šobrīd tiek apzināti Lāčplēša ordeņa kavalieri, kuru dzīves gājums bijis saistīts ar tagadējo Smiltenes novadu,  un viņi katrs ir pelnījuši, lai mūsdienu ļaudis uzzinātu viņu dzīves stāstus.

Tiesa, jebkura aculiecinieka atmiņas ir subjektīvas, bet tāda jau ir arī pati vēsture. Tā atklāj un apraksta pagātnes notikumus no atsevišķu indivīdu vai valsts iekārtas skatupunkta, bet patiesība ir kaut kur pa vidu. Ar to ir jārēķinās, taču priekšstats par to laiku tik un tā rodas. Arī tāds, ka, piemēram, par pēckara gadiem tos piedzīvojušie cilvēki, kuri šobrīd ir jau sirmā vecumā, joprojām nevēlas, varbūt baidās runāt. To man teikuši gan tā laika aculiecinieki, gan vēstures brīvprātīgie pētnieki – entuziasti.  Pārāk skarbs laiks tas bija, kad vieni latvieši bija vienā pusē, citi – otrā, un arī puses tika mainītas izdzīvošanas nolūkā, kā to ļoti labi parādīja nesen Latvijas televīzijā demonstrētais seriāls “Sarkanais mežs”.

Taču ir jau arī citas atmiņās aprakstāmas lietas, kaut vai sadzīve padomju gados, kas mūsdienu jauniešiem ir diezgan tumša bilde. Kamēr mums, padomju laikus piedzīvojušajiem, tie vēl atmiņā, brīvprātīgi arhivāri var palīdzēt tos piefiksēt rakstisku liecību veidā, lai nākamās paaudzes zinātu, ņemtu vērā un izdarītu secinājumus.

Kategorijas

Kategorijas